Pirmajā adventē, staigājot pa mežu gar Amatas krastu, noskatos, kā laivotāji traucas pa upi. Man to šovasar neizdevās īstenot, tāpēc laivošana no mana apņemšanās saraksta, ko vēl dzīvē gribētu pamēģināt (tā saucamais bucket list), nav izsvītrota. Es rakstu nevis Jaunā gada apņemšanās, bet sarakstu ar notikumiem, kurus gribētu izdzīvot. Pirmoreiz to uzrakstīju, kad pirms astoņiem gadiem mammai atklāja olnīcu vēzi, kas man bija kā pirmais modinātājzvans, ka dzīvē kas jāmaina, bet kopš savas diagnozes esmu to mainījusi un papildinājusi. Jo apzinos, ka mana dzīve ar diagnozi vēzis... var būt īsāka nekā bez tās. Tāpēc jācenšas to nodzīvot piepildīti. Lūk, es nekad neesmu laivojusi, ja neskaita pāris stundas bijušās darba vietas sporta spēlēs, bet gribas tā – no A līdz Z, izbaudot procesu. Jo ir tik daudz teicienu, ka dzīve ir kā upe, tai jāļaujas, bet tajā pašā laikā tā ir krāčaina, ir jābūt uzmanīgam un ar iemaņām, lai kaut kur neietrauktos. Cīnīties pret straumi ir neiespējami, taču pavisam mierīgi plūst arī nevar. Jānotur sevi laivā. Izrādās, var laivot arī tagad, tātad – nav jāgaida pusgads līdz nākamajai vasarai. Bet man nedaudz jāpagaida gan. Nesenās operācijas dēļ.
Lai izvairītos no olnīcu vēža
Es skaitu dienas, kad atkal varēšu pilnvērtīgi atriezties savā ikdienā, un tas nozīmē – mans ķermenis varēs darīt visu bez ierobežojumiem. Mēnesi pēc operācijas nav ieteicama fiziskā slodze, nest smagumus, mīlēties. Bet man tik ļoti gribas veikt savus jogas vingrojumus. It kā nekas liels – vēders nav pušu pārgriezts, četri nelieli iegriezumi vēdera lejasadaļā, tomēr – es jau neredzu, kas notiek ķermeņa iekšpusē, kā dzīst vietas, kur reiz bija olnīcas un dzemde. Man to vairs nav.
Tāpēc tad, kad mēdz teikt, ka III stadijas vēži ir pacientu atbildība, jo nav regulāri apmeklēti ārsti, karsti oponēju, ka tā nav taisnība, un mans dakteris, onkoginekologs Ronalds Mačuks, dzirdējis šo stāstu, piekrīt: “Olnīcu vēzi sākumstadijā ir ļoti grūti, teju neiespējami noķert.” Olnīcu vēzis tāpēc pamatoti tiek dēvēts par kluso slepkavu. Bet par to jau Lsm.lv daudz rakstīja kolēģe Ilze Kalve.
Andželīna Džolija un BRCA
Vai tad visām sievietēm, lai izvairītos no olnīcu vēža, vajadzētu profilaksei izņemt olnīcas? Protams, ka ne, nekādā ziņā! Bet tām, kurām atklāta ģenētiskā mutācija BRCA*, tas ir ieteicams, un citviet attīstajās valstīs tā ir diezgan izplatīta prakse. Viszināmākais gan ir aktrises Andželīnas Džolijas stāsts – kad viņai atklāja BRCA gēna mutāciju, vispirms 2013. gadā viņa veica abpusēju mastektomiju (viņai uzreiz tika veikta krūšu rekonstrukcija), un 2015. gadā aktrise veica arī olnīcu un olvadu izņemšanu. Jā, krūts vēzis iet roku rokā ar olnīcu vēzi. Tā jau mums, sievietēm, ir – viss ir saistīts.
Nezinu, vai tad, ja būtu agrāk uztaisījusi gēnu analīzes un noskaidrojusi, ka man ir šī mutācija, es būtu sadūšojusies tādam profilaktiskam solim kā Džolija. Nezinu, vai to darītu, ja nebūtu jau pieredzējusi krūts vēzi. Ja nebūtu pusgadu saņēmusi ķīmijterapiju ar visām no tā izrietošajām blaknēm, pirmos trīs mēnešus – sarkano (tā patiešām ir sarkanā krāsā), otrajā pusē – iknedēļas ķīmiju. Reizi nedēļā trīs mēnešus es sēdēju Onkoloģijas klīnikas krēslā, nodaļas burvīgās māsiņas redzēju biežāk par jebkuru savu draudzeni.
Labajā rokā man vēnas praktiski vairs nav, tajā nav iespējams iedurt. Katru nedēļu tur sēžot man bija skaidrs, ka es nevēlos tam iet cauri otrreiz, nevēlos. Kurš gan to gribētu? Pēc tam vēl operācija un starošana. Vairāk kā gadu dzīves galvenais notikums ir vēzis jeb Misters melnais V, kā es viņu dēvēju. Tāpēc man bija skaidrs, ka darīšu visu, ko spēju, lai [vēzis] neatgrieztos. Un, lai cik ļoti piekrītu viedoklim, ka slimības piedzimst domās, prātā un tām ir arī psihoemocionāli iemesli, tāpēc jāmaina gan domāšana, gan dzīvesveids (maksimāli izvairoties no stresa), gan attieksme pret sevi, – nezinu, vai spēju ietekmēt un mainīt savus gēnus, proti, ar domu spēku atbrīvoties no BRCA1. Un, tā kā tagad ļoti novērtēju dzīvi, apzinos, cik ļoti gribu dzīvot, es daru visu, lai dzīvotu. Ar vai bez krūtīm, ar vai bez olnīcām, ar vai bez dzemdes – bet dzīvotu.
Protams, mūsdienās ir milzumdaudz pretrunīgas informācijas, netrūkst rakstu, ka to nevajag darīt. Nez vai tos rakstījis cilvēks, kas reiz jau izbaudījis, ko nozīmē ārstēties no vēža, un... Es neskatos svešu cilvēku pieredzi kaut kur ārzemēs, es skatos uz savu mammu, kurai arī ir šāds BRCA 1 mantojums. Viņai bijis gan olnīcu vēzis (ar metastāzēm smadzenēs) un krūts vēzis. Pateicoties ārstiem, viņa vēl dzīvo un strādā dārzā!
Kas jums tajās krūtīs ir?
Lai gan operācija nav steidzama, man bija skaidrs, ka gribu to vēl šajā gadā. Lai tas viss ātrāk beidzas. Pirms tam veicu nepieciešamos izmeklējumus, tostarp arī plaušu rentgenu. Tajā piedzīvoju mulsinošu situāciju. Pēc izmeklējuma mani pasauca un diezgan strupi jautāja: “Vai jums ir pīrsingi? Kas jums tajās krūtīs ir?” Ar pirkstiem rādot uz ekrāna, kur krūšu vietā redzami riņķi. “Tie ir espanderi,” mierīgi atbildu. Klusums un jautājošs skatiens. Tad nu skaidroju, ka man tie ielikti pēc abpusējas mastektomijas, kas tika veikta krūts vēža dēļ. Pēc tam prātoju, vai man pirms izmeklējuma par šo jābrīdina, ja nosūtījumā jau uzrakstīta diagnoze?
Savādi, es varu par to runāt pat publiski, rakstīt un dalīties, bet man joprojām grūti izteikt vārdu “vēzis” kādam svešam cilvēkam. Izvairos no acu kontakta, to skaidrojot.
48 stundas pirms operācijas veicu arī Covid-19 testu. Lai gan biju pieteikusies konkrētā laikā, pie analīžu nodošanas punkta pulcējās kupls ļaužu bariņš. Pie sevis nodomāju: tā mēs te visi satiekamies – cilvēki ar simptomiem un cilvēki, kuriem tests jāveic obligāti pirms operācijām. Protams, ievērojam divu metru distanci, taču teju katrs jaunpienācējs nesaprot noteikumus un pienāk tuvu klāt, jautādams – kāda te kārtība? Tos, kas pieteikušies, sauc pēc uzvārdiem. Draudzene, kas veikusi šo testu, iepriekš brīdināja: “Galvenais – nekusties, neiztrūksties pārbaudes laikā.” Jo lasīts, ka tas ir nepatīkami un sāpīgi. Man droši vien mainījusies izpratne par to, kas ir sāpīgi vai nepatīkami. Nieks vien.
Dienu pirms operācijas man bija jāveic attīrīšanās, neko nedrīkstēju ēst, bet tā kā es jau ilgu laiku praktizēju atslodzes dienas, tas nesagādā nekādas problēmas. Taču aizmigt tonakt nespēju. Visu nakti atkal domāju un pārdomāju savu dzīvi.
Pēcoperācijas laime
Ierodos slimnīcā, iekārtojos palātā, man būšot nedaudz jāpagaida, ārstu komanda operē citu sievieti. Uzvelku operācijas drēbes, apsēžos gultā. Gaidīšana ir visnepatīkamākā operācijas daļa, jo sākas uztraukums. Visvairāk atkal baidos no anestēzijas, nezinu, no kā tik milzīgas bailes nepamosties.
Atminos, ka draudzene slavēja “Netflix” seriālu “Queen’s Gambit” par meiteni no bērnunama, kura izrādās šaha ģēnijs, neesmu to vēl redzējusi, tāpēc ielieku austiņas un sāku to telefonā skatīties. Seriāls patiešām ir tik aizraujošs (savā apņemšanās sarakstā ierakstu vēlmi iemācīties spēlēt šahu), ka nepagūstu sakreņķēties, līdz sagaidu gan anesteziologa, gan sava operējošā ārsta apmeklējumu un drīz vien uzaicinājumu doties uz operāciju.
Tad gan, kad uzkāpju uz operācijas galda, kad ap manu ķermeni personāls sāk darboties, sāk tecēt asaras. Es esmu emocionāla, to nevaru un negribu mainīt. Taču man ir jauks anestizologs, kurš saka: “Ar kādām domām aizmigsi, ar tādām pamodīsies. Domā ko labu!” Es zinu, ka viss būs labi, ka operācija nav ļoti sarežģīta. Mani operē lielisks ārsts, kuram pilnībā uzticos. Nepilnas stundas laikā viņš izņems sievietes reproduktīvās sistēmas svarīgākos orgānus.
Atmostos ar tādu vārdos neizsakāmu laimes sajūtu. Ja pēc krūšu operācijas pavasarī es nonstopā raudāju, man sāpēja gan fiziski, gan emocionāli, tad tagad es pamostos laimīga. Iespējams, tad es izraudāju visus savus zaudējumus. Taisnība anestiziologam! Es aizmigu ar pateicību par visu, kas man dots, un pamodos tieši tāpat. Es pamodos! Es esmu dzīva! Tas ir savā ziņā absurdi, bet šī operācijas diena ir viena no manām laimīgākajām dienām, jo es jutos it kā atbrīvota.
Man ir, nevis atņemtas olnīcas un dzemde, bet man ir uzdāvināts laiks, man ir dota iespēja dzīvot. Un tikai no manis pašas atkarīgs, kā es to dzīvoju.
Tā es uz šo visu skatos. Un saku to publiski, lai brīdī, kad man uznāks sliktās dienas, es to atcerētos! Esmu vēl anestēzijas apdullusi, bet tik laimīga, ka gribu ar to padalīties pat feisbukā, kas man nemaz nav tipiski. Taču ir iekšēja sajūta, ka gribas skaļi kliegt: mīļie cilvēki, novērtējiet to, kas jums dots, mīliet sevi un viens otru!
Pat nezinu, cik pagājis kopš operācijas, jo laika sajūta pazudusi, taču ar māsiņas palīdzību pieceļos no gultas un pieeju pie loga. Tur viņš joprojām ir. Tieši pretim manas palātas logam sēž mašīnā un gaida. Kā pirms daudzām stundām atveda, tā arī nav pametis notikuma vietu. Viņš gribēja būt man cieši līdzās, cik vien šajā situācijā iespējams. Kā gan es varu nebūt laimīga? Man ir cilvēks, kas sēž aiz loga un gaida. Es jau zinu, ka viņš atkal teiks, ka esmu par strauju piecēlusies, ka man jāguļ un jāatpūšas, netic, ka tā ir ārsta rekomendācija – sākt staigāt pēc iespējas drīzāk. Protams, ka nedaudz sāp un galva reibst. Netrakoju. Eju lēnām. Bet eju. Atsāku skatīties aizraujošo seriālu par šahu un nemanu, ka ir jau vēls vakars. Esmu pilnībā atgājusi no narkozes, jūtos labi, māsiņa iedod pretsāpju līdzekli, un es zvanu savam vīrietim, lai viņš piebrauc slimnīcas otrā pusē, es braukšu mājās. Viņam tas šķiet neprāts, es saku – man tā labāk. Lai cik komfortabli būtu apstākļi, slimnīca ir un paliek slimnīca.
Mākslīgi izraisīta menopauze
Nākamajā rītā ieraugu, ka vieglā dullumā publicētajai ziņai feisbukā ir sekas, proti, ir diezgan daudz pasūtījumu ar autogrāfu manai grāmatai “Tango ar diviem misteriem V”. To laikam tiešām tikai es varēju izdomāt – publiskot šo iespēju operācijas dienā, zinot, ka mēnesi būs sevi jāsaudzē. Tā nu es nākamajā dienā tupu uz grīdas un pie maza galdiņa lēnām parakstu grāmatas. Nesteidzos, bet domās sarunājos ar katru lasītāju, it kā satiktos un teiktu: “Sargā, saudzē, mīli sevi!” Tā ir mana jaunā mantra. Vēdera lejasdaļā ir velkošas sāpes, iedzeru pretsāpju tableti. Bet tam atkal ir labā puse – man nav laika gulēt gultā un domāt sliktas domas.
Paralēli vēl jānodod žurnāls, kuru veidoju, rediģēju interviju ar iedvesmojošo Martu Mariju Sproģi, apstājos pie teikuma: “Es esmu sieviete, man ir krūtis un dzemde.” Protams, aizdomājos – vai es vairs neesmu sieviete, jo man vairs to nav? Ne krūšu, ne dzemdes. Pērn biju sieviete un tagad vairs neesmu? Kas es esmu bez šiem orgāniem? Bezdzimuma būtne? Jo vīrietis taču es arī neesmu. Bet šobrīd es negribu tajā iedziļināties un šo tēmu attīstīt.
Protams, ka mainās viss. Ja krūtis vairāk ir tāds ārējs sievišķības simbols, tad šie divi – iekšējie, kuru darbus ikdienā nemaz nemanām. Bet tie (it sevišķi olnīcas) ir sievietes pamats. Teju visu savu darba mūžu strādājusi sieviešu žurnālos, gana daudz esmu lasījusi, ko nozīmē dzīve bez sievietes veselībai tik būtiskā orgāna – olnīcām, kas ražo svarīgo estrogēnu.
Man ir mākslīgi izraisīta menopauze. Ātrāk, nekā es būtu vēlējusies, protams. Kad sievietei tā iestājas dabiskā ceļā, organisms gatavojas lēnām, man tas notika strauji. Tās ir būtiskas hormonālās izmaiņas un atstāj ietekmi uz sievietes pašsajūtu. Mainīgs garastāvoklis, raudulīgums, karstuma viļņi, novecošana utt.
Dabīgā menopauzē sievietes var lietot hormonaizstājējterapiju, man tā liegta, jo mans krūts audzējs bija hormonjūtīgs un diemžēl to lietošana saistīta ar lielāku recidīva iespējamību.
Cerēju, ka varēšu lietot dabīgos jeb fitoestrogēnus. Jau nopirku ajūrvēdas preperātu "Šatavari" – tā sastāvā ir dabīgā sparģeļa sakne, nekas cits. Taču divas dienas vēlāk sarunā ar onkoloģi uzzinu, ka es nevaru lietot pat uztura bagātinātājus ar fitoestrogēniem! Neko. Pat ne naktsveces eļļu, ko iesaka daudzi ginekologi sievietēm menopauzē. Viņa mani mierina sakot, ka visi šie klasiskie simptomi nebūs mūžību, gada laikā organisms pieradīs. Man neatliek nekas cits, kā to pieņemt un ar interesi vērot, kas ar manu organismu notiek. Lai gan vizītē, kad tika izņemti operācijas diegi, ārsts izrakstīja antidepresantus, kurus jau nopirku, bet tos vēl nelietoju. Smejos, ka ceru, būs tā – jau jau tie mājās ir, tad nevajadzēs. Mēģinu tikt galā ar dabīgajām laimes praksēm – meditācijas, pastaigas, svaigs gaiss. Naktī guļu pie atvērta loga, jo karstuma viļņi pagaidām pārsteidz tieši tad.
Visur cenšos saskatīt pozitīvo. Priecājos par sīkumiem. Priecājos, ka Pirmajā adventē meitas istaba ir bardakā, jo no gultapakšām izvilkti visi Ziemassvētku rotājumi. Ir vainags, ir mākslīgā eglīte, ko viņa jau pušķo, ir daudz lampiņu. Par savu iekrāto kabatas naudu piektdien aizbrauca uz “Alfu”, lai nopirktu vēl, lai būtu vēl krāšņāk. Ir labi. Ir svētku sajūta. Es domāju nevis par to, kā man vairs nav, bet novērtēju to, kas man ir! Es nevis žēlojos, ka man vairs nekad nebūs bērnu, bet priecājos par to, ka man ir viena lieliska, gudra meita.
* Analīzes, vai ir BRCA mutācija, var nodot gan Gulbja laboratorijā, gan ''Genera''. Taču, ja krūts vai olnīcu vēzis bijis mammai, vecmāmiņai, var vērsties Paula Stradiņa slimnīcas Pārmantotā vēža kabinetā. Tur speciālists izvērtēs, vai nepieciešams šādas analīzes veikt, un šādā gadījumā tās apmaksās valsts.
