Vai domājat, ka Inta Veinberga paspēja savam tētim pateikt paldies?

„Nāc pusdienās! Būs sa-gra-bā!” Tā ir mērce pie kartupeļiem, katrreiz citāda, jo sastāvs atkarīgs no sa-gra-bi-nātā pieliekamā plauktos. Mans paps tovasar savā atvaļinājumā itin veiksmīgi prata sarūpēt pusdienas mums abiem tajās dienās, kad mammai darbā bērnu sanatorijā bija rīta maiņa. Vēlāk pievakarē pa Ķemeru ieliņām, parka un meža celiņiem uz “Meža māju” ripoja pasaku kamols - paps bija izcils stāstnieks un prata mazajai klausītājai (es gatavojos mācībām 1.klasē) uzburt  fantastiskas ainas. Visbrīnišķīgākās no tolaik dzirdētajām bija spilgtās baltkrievu tautas pasakas. Dažkārt stāstījuma beigas noklausījās arī mamma, kurai pretī bijām atnākuši. Bet parasti atpakaļceļa runas bija par darba un sadzīves lietām, tāpēc greizsirdīgi vēlējos papu pastaigām tikai sev un pasakām…

Esmu saglabājusi dažas no platēm, ko tolaik klausījās paps, - galvenokārt operu ārijas krievu solistu izpildījumā. Melodijas man ausīs skan vēl šodien, un, tās dzirdot, atkal sajūtu mazās istabiņas auru – grāmatu plauktā laba literatūra, skan mūzika,

paps sēž pie rakstāmgalda savā īpašajā krēslā, lasa latviski, krieviski, vāciski, spēlē šahu, izliek pasjansu.

Jau tolaik viņš mani iemācīja spēlēt nardi.

Lai gan abi mani vecāki ir ar augstāko izglītību, padomju laikos viņu algas bija tik niecīgas, ka iztikšana bija visai knapa. Tomēr tas netraucēja atzīmēt vārda un dzimšanas dienas, uz kurām ieradās arī tuvākie radinieki. Spilgtākās ainas no šīm reizēm: lielā katlā vārīta cigoriņu kafija ar niecīgu pupiņu kafijas  piedevu un – dziedāšana! Tika izdziedātas visas latviešu tautasdziesmas, arī galda dziesmas. Un paps ar savu balsi un personību uzmanības centrā. Bet es - papam klēpī. Papa meitiņa, luteklīte…

Es aumaļām izbaudīju papa mīlestību, rūpes, inteliģenci. Tolaik vēl nezināju, nesapratu, cik ļoti šis ģimeniskais, tēva lomai dzimušais vīrietis ir cietis, - staļiniskā režīma atrauts no viena un piecus gadus vecajiem dēliņiem, maniem brāļiem …uz veseliem astoņiem gadiem.

Sibīrijas nometnēs viņš tik vīzijās varēja uzburt neglābjami nepiedzīvoto – savu dēlu pieaugšanu…

Pēc Sibīrijas papam nebija ļauts atgriezties pedagoģiskajā darbā – ulmaņlaikos viņš bija skolas pārzinis, sporta un matemātikas skolotājs. Tagad skolu un skolēnus paps atrada caur mani. Klases audzinātājas viņu aicināja palīgos, kad vajadzēja atrast kopēju valodu ar delveriem vai lecīgu puiku. Atceros divu dienu ekskursiju uz Staburagu pirms tā nogremdēšanas Daugavā. Braucām ar vilcienu no Jūrmalas uz Koknesi vai Lielvārdi, tālāk kājām. Pārgājiena laikā paps ar zēniem veica izlūkošanu, pārvarēja šķēršļus,  sagaidīja meitenes un audzinātāju ar iekurinātu ugunskuru. Kā balva, protams, bija izpeldēšanās, ko drošu darīja papa klātbūtne. Bet vakarā, kad lielajā skolas sporta zālē visi bijām sagūluši uz matračiem, paps sāka savus aizraujošos stāstus… Mani klases biedri tos pieminēja vēl pēc daudziem gadiem, vienīgi es tos nebiju dzirdējusi, jo saldi gulēju.

Tā kā biju vecākiem vēlais bērns, man bija tikai 12 gadi, kad tēvs aizgāja pensijā. Veselība viņam neļāva turpināt algotu darbu, tāpēc daudz laika pavadījām kopā. Viņš man iemācīja daudz lasīt, spēlēt dambreti, šahu, kārtis, braukt ar velosipēdu, runāt un lasīt krieviski, dziedāt, negarlaikoties vienatnē.

Neatceros, ka paps man kaut ko nebūtu ļāvis (taisnību sakot, viņam palaimējies, ka es neesmu bijusi ļoti neapdomīga un nesaprātīga…). Man vienīgi bija jāpasaka, cikos būšu mājās, un tad arī bija jābūt mājās. Nekad neesmu strostēta, kur nu vēl pērta. Paps savu nervozitāti vienkārši nodedzināja cigaretēs…

Varbūt var šķist, ka paps bija pārāk maigs, mīksts? Nē, viņa gribasspēku, uzņēmību, pašapziņu var tikai apbrīnot! Vēl Hruščova atkušņa laikā 1957.gadā paps panāca, ka viņa apsūdzība tiek pārskatīta LPSR Augstākajā Tiesā un pieņemts lēmums izbeigt  lietu “nozieguma sastāva trūkuma dēļ”, tātad - reabilitēts. Bet mūža otrajā pusē  paps pabeidza jaunībā iesāktās augstākās  tehniskās izglītības ieguvi, lai pilnvērtīgi varētu strādāt par inženieri-konstruktoru.

Vai varu teikt par savu papu, ka viena no viņa profesijām bija arī tētis? Tāpat kā skolotājs, inženieris?  Viņš vienkārši bija lielisks tētis pāri jebkurai profesijai, nodarbei.

Mans mīļais paps… Domājat, ka, viņam dzīvam esot, es viņu novērtēju, sapratu, ka paspēju pateikt viņam paldies? ...

Inta Veinberga, 64 gadi, Valmierā, pensionēta skolotāja, četru mazbērnu omiņa

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti