Pirmo reizi Hennings uz Rīgu un Tallinu atbrauca 1982.gadā: „Tajā brīdī es sapratu, ka nedrīkst aizmirst šīs okupētās zemes un ir kaut kas jādara – jāpēta vēsture, draugiem jāizstāsta, kas tur notiek.” Vēlāk viņš katru gadu brauca uz Latviju.
Pēc septiņiem gadiem viņam izdevās dabūt stipendiju uz 13 mēnešiem studijām Rīgā. „Tā man bija ārkārtīga pieredze, pavērsiena punkts. Divas lietas es iemācījos tajā gadā: vēsture ir kaut kas reāls, tā joprojām notiek ne tikai manās grāmatās un skolas stundās, bet revolūcijas notiek īstenībā. Es pirmo reizi kā vēstures students piedzīvoju vēsturi. (..) Otra pieredze man bija šoks pat līdz šodienai.”
Tā bija pieredze, ka demokrātija, miers, civilizēta uzvedība ir izņēmums, un ir zemes un cilvēki, kam jādzīvo pilnīgi citos apstākļos. Un robeža starp normālu dzīvi un diktatūru ir ļoti plāna, un jebkurā brīdī var līdzīgi apstākļi būt pie mums.
Hennings arī piedalījās Baltijas ceļā, stāvot Brīvības bulvārī netālu no Brīvības pieminekļa. „Un man kā vācietim tajā brīdī bija sevišķas sajūtas – es jutu, ka, tagad tur stāvot, es varēju zināmu vainas atbildību atdot tam reģionam, tiem cilvēkiem, par kuriem atbildīga nebija tikai Padomju Savienība, bet zināmā mērā arī Vācija. Man, no vienas puses, bija vainas sajūta, no otras puses, lepnums, ka es kā vācietis tajā brīdī, 50 gadus pēc Hitlera-Staļina pakta, drīkstēju tur piedalīties, izteikties. Un šī ķēde bija arī daļa no manas Vācijas vēstures.”
Vēsturnieks stāsta, ka Baltijas ceļš kā miermīlīga akcija ļoti simpatizēja vāciešiem. Rezultātā Vācijas valdība nokļuva zināmā strupceļā, mēģinot uzturēt stabilas attiecības ar padomju varu: „Baltijas ceļam bija izšķirošs moments. Toreiz aizvien spēcīgāk attiecībā uz sabiedrības ietekmēšanu kļuva bilžu vara. Šis ceļš nedeva tikai ziņas vai informāciju, bet arī bildes. Un šī bilde, ka simts tūkstoši cilvēku miermīlīgi stāv un veido ķēdi, kas bija vienreizējs notikums cilvēku vēsturē, veda Vācijas valdību zināmā strupceļā."
Sabiedrības simpātijas simtprocentīgi bija par demokrātiskajām kustībām Baltijas valstīs. Bet 9.novembrī mūris bija kritis, un Vācijas valdībai bija vajadzīgi stabilas attiecības ar Padomju Savienību, lai novestu līdz galam Vācijas atkalapvienošanu. Un faktiski līdz augusta pučam Vācijas valdībai tā bija liela problēma.
Hennings uzsver Baltijas ceļa nozīmi PSRS sabrukumā: „Tas, ka baltiešu rīcība noveda pie, kā Putins teica, lielākās ģeopolitiskās katastrofas pagājušajā gadsimtā – Padomju Savienības sabrukuma –, mūsu [vācu] apziņā ir pārāk maz zināms. Baltijas valstīm vairāk šī pieredze ir jāpropagandē. Skaidrs, ka sevišķi tas miermīlīgais moments bija izšķirošs tam, ka Padomju Savienības sabrukums notika salīdzinoši miermīlīgi. Šajā ziņā vēl vairāk Baltijas ceļš, Tautas frontes sasniegums būtu jāpopularizē Eiropas vēstures ietvaros, lai rādītu, ka tieši Baltijas valstis ir atbildīgas par to, ka Padomju Savienības sabrukums nebeidzās ar pilsoņu karu vai līdzīgiem notikumiem kā šajās dienās Ukrainā, bet ļoti miermīlīgi, civilizēti.”
