Starp ziedošiem ābeļu un bumbieru laukiem vijas velosipēdistu un gājēju celiņš, kas savieno arī divus nelielus Vācijas ciematiņus – Īringeni un Vāzenvaileri. Tie abi atrodas Dienvidbādenē, gleznaino Ķeizarkrēsla vīna pakalnu piekājē. Šis ir kūrorta reģions, arī vietējie iedzīvotāji mīl aktīvo atpūtu, tāpēc apkaime izmargota ar tūristu takām un veloceliņiem, un tur vienmēr daudz ļaužu.
Šogad Lielajā piektdienā uz vietējā celiņa lielāka rosība nekā citās brīvdienās. Siltais laiks vilina cilvēkus doties ārā, jo citu izklaižu jau nemaz nav. Celiņš pilns ar ģimenēm, pāriem, vienpašiem, kas riteņo, nūjo, skrituļo vai pastaigājas. Protams, kārtīgi ievērojot distanci. Apmēram pusceļā starp abiem ciemiem ir iecienīta pieturas vieta – neliela pļaviņa ar pāris soliem un mikroskopisku dīķīti, kurā pietiek vietas dažiem desmitiem sīku, sarkanu zivtiņu un pāris vardēm. Šajās dienās tur redzami cilvēki, kas par spīti šībrīža sūrajiem apstākļiem, piestāj, pēta un smaida, runājas, fotografē raibu akmeņu virteni. Jo šis ir punkts, ko par savdabīgas akcijas jeb spēles starta punktu izvēlējies kāds anonīms iniciators.
Ideja – veidot raibu, izkrāsotu akmeņu virkni, katru akmeni veltot kādam, ko šobrīd nevar satikt “dzīvajā”.
Novietojot pirmo mākslas darbu, viņš piestiprinājis arī lapiņu ar uzrakstu: “Apstājies! Šie ir kas vairāk nekā vienkārši izkrāsoti akmeņi! Katrs akmentiņš veltīts kādam, kam jāpaliek mājās. It īpaši bērniem ir svarīgi redzēt, ka viņi nav vientuļi. Ikviens, vecs vai jauns, liels vai mazs, drīkst apgleznot kādu akmeni, divus, trīs, vienalga, cik. Lai akmeņu rinda stiepjas garumā! Vai izdosies līdz Vāzenvailerei? Varbūt pat līdz Īringenei? Spēle, ko varam spēlēt visi, nepārkāpjot noteikto fizisko distanci!”
Tāda akcija ir viena no nedaudzajām prieka dzirkstīm šobrīd. Akcijas mērķis – radīt visiem, īpaši bērniem, sajūtu, ka arī šajā ieslodzījuma laikā viņi nav vientuļi un draugi par viņiem atceras.
Spēle aizsākta marta beigās, un tagad uz abām pusēm no sākuma punkta stiepjas krāsainu akmentiņu rinda jau vairāku simtu metru garumā.
Katru dienu to papildina savi pārdesmit bērnu un pieaugušo mākslas darbi. Daži ir vienkārši krāsaini, uz citiem uzgleznotas veselas ainavas, citāti, vēlējumi. Bieži manāmi akmeņi ar varavīksnēm – varavīksne ir šībrīža krāsainais labo dienu simbols, Vācijas bērni to zīmē un lipina logos ar uzrakstu – “Viss būs labi!”. Uz daudziem akmentiņiem redzami vārdi – vai nu pašu mākslinieku, vai arī tā drauga, kuru šobrīd klātienē satikt nevar. Citdien atnāk draugs un atrod savu vārdiņu, un ap sirdi paliek siltāk – re, neesmu aizmirsts! Savdabīga satikšanās neklātienē.
Savus divus olīšus atvedusi arī mazā Hanna ar vecākiem Aleksandru un Andreasu. “Man šī šķiet ļoti jauka ideja, īpaši bērniem. Viņi var atbraukt, skatīties, lasīt vārdiņus, meklēt savu un savu draugu vārdus. Tagad izklaides ir maz, bērni nevar satikties ar draugiem, šis ļoti uzmundrina,” saka Aleksandra, kamēr mazā kopā ar tēti cītīgi noliek rindas galā savus divus olīšus ar smaidīgām sejiņām.
Protams, virzienā uz savas pilsētiņas pusi – kas zina, varbūt raibo olīšu rinda kaut kad sasniegs arī astoņus kilometrus attālo Braizahu!
Latviete Ieva, kas dzīvo turpat netālu un bieži dodas pastaigās, saka: “Maniem paziņām ir mazi bērni, un sirds sažņaudzas, uz viņiem skatoties, jo viss ir ciet, pat rotaļlaukumi! Atliek četras sienas, veicas tiem, kam pie mājas ir dārzs. Paliek tikai pastaigas un izbraucieni ar divriteni ar ģimeni. Tomēr bērniem ir grūti bez draugiem, virtuālā saziņa te nav tik ikdienišķa parādība kā Latvijā. Arī bez mērķa braukt ar divriteni vai staigāt nav interesanti… Tagad tāds ir! Akmentiņu nu jau ir daudz, un paiet labs brīdis, tos pētot.
Es ceru, ka šī jaukā iniciatīva turpināsies arī vēlāk un virtene aizstiepsies arī līdz abiem ciemiem, un turpināsies arī pēc ierobežojumiem kā jauks reģiona akcents. Un varbūt arī citviet šī spēle radīs atbalsi!”
Akcijas aizsācēju noskaidrot nav iespējams. Tiesa, akmeņu virknē redzami daži specifiski oļi, kas raksturo kādu noslēpumainu laulāto pāri, kuram jau deviņus gadus ir visai interesanta aizraušanās. Viņi kopš 2011. gada apkaimes dabas takās atstāj apgleznotus un ar domugraudiem aprakstītus Reinas oļus.
Ir zināms, ka tas ir pensionāru pāris, kas dzīvo Īringenē, un viņi nekad vietējiem reportieriem, kas sāka interesēties, kas gan apkārtnē atstāj izcakotos akmentiņus, nav vēlējušies atklāt savu identitāti, vien pateikuši, ka ikdienā aizraujas ar literatūru, rakstniecību un meditācijām. Pa šo laiku visā apkaimē izvietoti jau vairāki desmiti tūkstošu apgleznotu oļu (zināms, ka 2016. gadā bija tieši 20 000). Vienmēr, kaut kur braucot vai ejot, viņi novieto savus akmentiņus iezīmīgās vietās, tur, kur kāds tos var uziet, parasti gājēju taciņu malās, uz kāda celma, uz lielāka akmens. Reinas oļu klāstu pa laikam papildina arī no ārzemju ceļojumiem atvestie akmeņi. Ikviens, kurš atrod šādu akmentiņu, jūtas priecīgs un uzskata to par veiksmes zīmi, par talismanu.
Raibo akmeņu rindā vairāki ir arī nezināmo mākslinieku rokrakstā, bet nav zināms, vai viņi uzsākuši šo akciju, pievienojušies vēlāk vai arī kāds atradējs ir nolicis savējos, jo daudziem no vietējiem tā jau kļuvusi par aizraušanos – vākt veiksmes akmentiņus, un, iespējams, daži vēlējušies šo veiksmi nodot tālāk citiem.
Tikmēr apgleznoto akmeņu virkne stiepjas garumā uz abām pusēm, un vietējie cer – varbūt šis piemērs iedvesmos ļaudis arī citviet radīt prieku un kopības sajūtu.
