"Mans tēvs bija mehāniskās darbnīcas vadītājs remontu un celtniecības pārvaldē, un tur es arī dabūju to pirmo skolu, jo vasaras brīvlaikos gāju kalējam palīdzēt, kalu dažādas detaļas, strādāju pie atslēdzniekiem, taisīju logu krampīšus un visu pārējo. Tur es sapratu, kas ir amatniecība," stāstīja Arnolds.
Zīmīgi, ka vēlāk Arnolds šīs iemaņas nodevis savam mazdēlam Kristapam, kura bērnības aizraujošākās atmiņas ir tieši no vectēva darbnīcas.
"Arnolds apgādāja ar harpūnām gan mani, gan manus draugus – mēs šāvām asarus Ventas rumbā. Taisījām ar vecotēvu arbaletu, būvējām arī kartingu, ar ko pa kalnu traukties lejup," atminējās Kristaps.
"Kāpēc Kristapam ir tas ķēriens uz darbu un tā saprašana? Tāpēc, ka tad, kad viņš bija mazs, mēs ļoti daudz viņu nodarbinājām ar "Lego". Kristapam bija liela lāde, un no tām detaļām viņš veidoja pats savas konstrukcijas," pārliecināts ir Arnolds. "Tagad jau ar to visu iespēja ir nodarboties Kristapa dēlam, manam mazmazdēlam Leonardam. Viņš jau tagad savos četros gados veido to, kas jādara tikai septiņos, astoņos."
Arnolds atklāja, ka darbu metālapstrādē sācis no pašiem pamatiem un viņa darba stāžs ir jau 57 gadi.
"Viss sākās ar Kuldīgas rūpkombinātu, kurā strādāja kalēji, zirgiem kala pakavus, ratus taisīja – jau no 1948. gada uzņēmums kā tāds pastāvēja. Es pats tajā sāku strādāt 60. gados. Esmu izaudzis no pašām apakšām," viņš stāstīja.
Mainoties situācijai valstī, 90. gados Arnolds izveidoja jau pats savu uzņēmumu.
"Es biju metāla apstrādes ceha priekšnieks Sadzīves pakalpojumu kombinātā, manā kolektīvā strādāja apmēram 65 cilvēki. Es viņiem jautāju, ko darām – šķiramies vai turpinām strādāt? Man atbildēja – nē, nē, priekšniek, strādājam. Tā arī nodibinājām individuālo metālapstrādes uzņēmumu, man bija virpotava, frēzētava, metinātava, atslēdznieki, skārdnieki, štancētava, un visiem darba pietika," stāstīja uzņēmējs. "Uzņēmums nebija paredzēts sērijveida ražošanai. Katrs darbs bija individuāls, ar mazliet māksliniecisku piesitienu. Cilvēks atnāca ar savu rasējumu, zīmējumu, ideju, un to mēs viņam arī pasniedzām. Mums veicās, pilnīgi pietika algām un nodokļiem."
Tagad darbu metālapstrādē un kokapstrādē vectēva savulaik nopirktajās ēkās turpina mazdēls Kristaps. Nodarboties ar savu uzņēmējdarbību Kristapu iedvesmoja gan vectēvs, gan tēvs.
"Tad, kad es augu, visur tiku aktīvi iesaistīs – gan tēva, gan vecātēva biznesā. Sapratu arī to, cik grūti šie panākumi nāk, cik grūti ir jāstrādā, ka brīvdienu tev nav un kaut ko nākas arī upurēt," atzina Kristaps.
Kristapa tēvs Artis savu biznesu sāka ar apavu pārdošanu, bet vēlāk atvēra bāru un klubu, uzsāka nodarboties ar sabiedrisko ēdināšanu, un tā radās "Stender’s pica" – viņa pārvaldīts un radīts picēriju tīkls Kurzemē. Arta lielākais lepnums ir šovasar atvērtā dizaina viesnīca "Sīmanis" Kuldīgas vecpilsētā, bet dēls Kristaps tomēr nolēma iet vectēva, nevis tēva pēdās.
"Es esmu izmēģinājis visas pozīcijas ēdināšanas sadaļā, – trauku mazgātājs, pavārs, viesmīlis, izbraukumu ēdināšanas speciālists. Varbūt nejutu tajā visā tādu izaicinājumu un padziļinātu interesi," skaidroja Kristaps.
Jaunais uzņēmējs šobrīd var lepoties ar savu uzņēmumu un dažādām modernām tehnoloģijām, kas iegādātas arī ar Eiropas projektu palīdzību – katrs restaurācijas modelis tiek gan rasēts, gan modelēts ar 3D ierīču palīdzību. Gluži tāpat kā savulaik vectēvs – arī viņš ar saviem darbiniekiem katram pasūtījumam pieiet individuāli.
"Darbojamies baznīcās, muižās, pilīs, vecpilsētas ēkās. Tas ir mūsu lauciņš. Mēs varam uztaisīt gan to, kas jātaisa no jauna, gan restaurēt to, kas nav tik labā stāvoklī saglabājies. Ja runājam par koku, mēs gatavojam tradicionālus galdniecības izstrādājumus, tieši to, kas raksturīgs Kuldīgā – vēsturiskos koka logus, durvis," stāstīja Kristaps.
Kristapa tēvs uzsvēra – biznesā ir labi, ja ir kāds, kas var pārņemt. Ģimenes uzņēmumos iesaistījušās ir arī Arta sieva Gita un meita Katrīna.
