Lai gan Kalkūni atrodas netālu no Daugavpils, tā ir Sēlija, tāpēc Smirnova ir viena no dalībniecēm projektā "Sēlijas salas", kura mērķis ir sekmēt uzņēmējdarbību reģionos.
“Kalkūni ir mazs ciems, ar kuru mēs lepojamies, un gribam, lai vairāk cilvēku par to uzzinātu. Esam gandrīz 10 minūšu braucienā no [Daugavpils] pilsētas centra, bet mēs esam Sēlijā,” uzsvēra uzņēmēja.
Viņa kopā ar vīra palīdzību trīs gadu laikā sakopusi bijušās Kalkūnu muižas zirgu staļļa teritoriju un izveidojusi apskates objektu ar vēsturisko ekspozīciju par Kalkūnes muižu un tās īpašniekiem, stilizētu diližansu un lapeni. Pirmie tūristi uzņemti tikai pagājušajā vasarā, bet atmiņas no šīs vietas Smirnovai ir jau kopš bērnības, kad te pavadījusi brīvdienas pie vecvecākiem.
“Tās bērnības atmiņas ir tāda absolūta laime, kas man bija te, kad es vizinājos ar jauno riteni. Laikam tāpēc arī gribējās to visu saglabāt.
Agrāk te bija lieli šķūņi, dzīvoja vistas, cūkas, un katram bija mazdārziņš,” viņa stāstīja.
Pirmo finansējumu Smirnova ieguva Nodarbinātības valsts aģentūrā, kur startēja projektā uzņēmējdarbības uzsākšanai: “Es pēdējā vagonā iekāpu, jo projekts jau tā kā beidzās. Es bez konsultanta uzrakstīju savu pirmo biznesa plānu, un to akceptēja un iedeva naudiņu. Tur bija ap pieciem tūkstošiem, bet tomēr tas bija starts. Pēc tam sāku meklēt citu naudu.”
“Darbs paralēli iet ar novadpētniecību, ar pašas vietas popularizēšanu, jo es tiešām uzskatu, ka man tas nav bizness, tas ir sirdij tuvs kaut kas, ko vari izdarīt,” uzsvēra Smirnova.
Svetlana viesiem ne tikai stāsta par Kalkūnu muižu un tās īpašniekiem, bet ciemiņus arī pacienā ar skursteņkūkām. Tās gatavo, rauga mīklu izrullējot, apvijot ap speciālu ķiršu koka formu, tad ātri izcepot. Kūkas gatavo īpašā namiņā uz riteņiem.
“Pēc tam apviļājam cukurā, pēc tam kanēlis vai citas piedevas, un varam ēstu uzreiz karstu. Tas ir pats galvenais, ka karstu ēdam. Tā kādreiz ir bijusi rituāla maize, ko dāvināja kristībās vai kāzās. Ar pildījumu jau ir amerikāņu variants,” stāstīja uzņēmēja.
Tā kā tūrisma sezona ilgst tikai pusgadu, viņa darbu tūrismā savieno ar algotu darbu un strādā ģimenes mājā “Pīlādzis”, kas nodrošina ilgtermiņa ģimenes modeļa aprūpi bez vecāku gādības palikušajiem bērniem.
