Ielas garumā

Ielas garumā. Salacgrīva. Salacas kreisais krasts

Ielas garumā

Ielas garumā. Daudzeses iela

Ielas garumā. Salacgrīva. Salacas kreisais krasts

Uz nēģu tača jau 22 gadus. Salacgrīvas zvejnieks Aleksandrs Rozenšteins par lomiem nežēlojas

Salacgrīvas zvejnieku saimniecības “Kurķis” īpašniekam Aleksandram Rozenšteinam uz nēģu zvejas rīka tača rit 22. sezona. Nēģu zvejā viņu tūlīt pēc armijas ievilka tēvs Arnis Rozenšteins, kurš apsaimniekoja vienu no kolhoza “Brīvais vilnis” nēģu tačiem. Pērn augustā piedzīvojis rekordlomu – 130 kilogramu nēģu vienā dienā – Aleksandrs par zivju izzušanu nesūdzas. 

“Biju jauns, nauda diez ko neinteresēja, bet patika ūdens, upe, zivis,” par pirmssākumiem stāsta Aleksandrs. “Pēc tam kolhozs atdeva taci zvejniekiem un mēs kopā ar tēvu nodibinājām zvejnieku saimniecību. Starp citu, “kurķis”ir tas smagais āmurs, bez kura taci nevar uztaisīt.”

Nēģu tacis Salacgrīvā.

Zvejnieki bija arī abi Aleksandra tēva brāļi, turklāt visi trīs ar ļoti skanīgām balsīm. Balsis acīmredzot mantotas no Aleksandra vectēva, zvejnieka, kurš kalpojis arī kā diakons Salacgrīvas pareizticīgo baznīcā.

Kādreiz Salacgrīvā esot bijušas pat 14 “taču ielas”, bet tagad palikušas tikai trīs. Jokojot par ielām  esmu iedēvējusi nēģu pasīvās zvejas rīkus tačus pāri Salacai, kuru ierīkošana savā ziņā līdzinās ielu izveidei. Galu galā arī Vecrīgas ielas senos laikos klāja dēļu laipas. Atšķirība vien tā, ka “taču ielas” katru vasaru būvē no jauna, jo nēģu sezonas beigās laipas izjauc, lai straume neaizrauj līdz un ledus gabali nesadragā.

“Gadās jau arī, ka sadragā, tad ir lieli zaudējumi,” bilst zvejnieku saimniecības “Kurķis” īpašnieks Aleksandrs Rozenšteins. “ Kokmateriālus cenšamies saglabāt nākamajai vasarai.”

Salacgrīvas 80. jubilejai veltītajā rakstu krājumā atradu aprakstu, kā taci taisīja 30. gados: “Šie tači ir vesela ūdensbūve. Vispirms nostiprina upes gultni ar žagaru matračiem, tad iedzen no viena krasta līdz otram pāļus, tos sasien, pārliek laipas staigāšanai, un tad tikai var likt upē murdus, kas darināti no klūdziņām. “ (Mārtiņš Sams “Latviešu jūras zvejnieki”. R.: Valters un Rapa,1932.)

Nēģu tacis Salacgrīvā

Aleksandrs taci veido kopā ar diviem palīgiem: pašrocīgi zāģē egles, darina un nomizo mietus, ko nostiprināt upes gultnē 50–60 cm dziļumā. Slīpo atstuti nostiprina ar stieplēm, bet dēļu laipas savieto tā, ka naglas nav vajadzīgas. Kārtis gar tā saucamās ielas malām nostiprina ar drātīm. Pašu konstrukciju zvejnieki dēvējot par “kraķi”.

Kopā ar tēvu Aleksandrs paguva pastrādāt tikai divus gadus, jo Arnis Rozenšteins pāragri devās mūžībā. Tikai pēc tam Aleksandrs saprata tēva vārdu dziļo jēgu: “Mācies, dēls, kamēr manas acis redz,” jo nu viss bija jāizdomā un jādara pašam. Šajos gados gājis visādi, bet māte daba ir laba skolotāja. Aleksandra zvejnieku saimniecībai vienai no pirmajām piešķīra statusu “Latviskais mantojums”, bet pagājušā gada 1. augustā viņš piedzīvoja lielāko pārsteigumu un bagātāko lomu dienā – 130 kilogramu nēģu! Nekas tāds, turklāt sezonas sākumā, viņa mūžā nebija pieredzēts.

Salacgrīvas zvejnieku saimniecības “Kurķis” īpašnieks Aleksandrs Rozenšteins

Mūsu saruna notika vasaras sākumā, kad tacis jau uztaisīts, bet nēģi vēl jāgaida līdz augustam, lai gan pa īstam nēģu zveja visbiežāk sākas vēlā rudenī.

“Nēģis ir ļoti viltīgs, ja konstrukcija zem ūdens nebūs kārtīgi nostiprināta, izies pa apakšu cauri un murdā nenonāks,” nēģu zvejas īpatnības raksturo Aleksandrs. “Nēģim nepatīk siltais laiks, bet patīk jūras vējš. Nēģim patīk arī svaigais lietus ūdens.”

Aleksandrs min vēl citus lunkanās zivs paradumus, ko šajos gados izdevies novērot un izprast. Un viņš nekādā ziņā nepievienojas žēlabām, ka nēģis izzūd un viss ir slikti.

Esam ieintriģēti un gribam savām acīm redzēt, kā murdus ceļ ārā no upes un kāds ir loms. Vienojamies atbraukt uz Salacgrīvu augustā, kad Salacas krastā mākslinieks keramiķis Imants Klīdzējs ver vaļā unikālo Naborigama cepli. Aleksandrs vien nosmej, ka keramikas podi krāsnī būs noteikti, bet, vai murdos būs arī nēģi, to neviens droši nevarot zināt.

Kādā ļoti agrā augusta rītā līdz ar gaismiņu, kā solīts, esam uz tača. Vasaras rīts uz ūdeņiem ir tik skaists, ka gribas kino un fotokamerās fiksēt dabas daili un katru rītausmas mirkli, bet Aleksandra vīri ceļ plecos lielas kastes jeb nēģu ķērnes un dodas uz tača tālāko galu. Mēs sekojam.

Aleksandrs rāda ķērni un kurķi

Gaidas ir tik azartiskas, ka skaļi uzgavilējam katram lunkanajam gudriniekam, ko izdevies iemānīt murdā. Tiesa, sezonas sākumā (vismaz filmēšanas rītā) nēģu tiešām nav tik daudz, lai aiz pārsteiguma un sajūsmas izmestu no rokām mobilo telefonu. Starp citu, kādai romantiskai tūristei tā reiz esot gadījies un dārgais aparāts pazudis ūdenī. Nēģu zvejnieki metušies “bēglim” pakaļ un brīnumainā kārtā smalko aparātu atraduši, jo pa to kāds... piezvanījis! Mēs neticīgi grozām galvas, bet vīri apgalvo, ka tas ir patiess notikums.

Lai kā arī nebūtu, krāsnī uz restītēm izceptos nēģus apēdam gardu muti. Sakām paldies par lielisko piedzīvojumu “tača ielā”  un, kā jau pieklājas, novēlam – ne hordas! Jo nēģim jau asaku nav!

Sazvanoties ar Aleksandru neilgi pirms Salacgrības Nēģu dienas, ko šogad svinēja 9. oktobrī, uzzinājām, ka šī rudens sākumā ilgi pūtuši “sliktie austrumu vēji, kas nēģim nepatīk un viņš diez ko nenāca.” Nēģi šogad sākuši parādīties tikai oktobrī.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt