Pārnākot no pilsētas uz laukiem, „Dzelzaviešu” saimnieki izveidojuši daudznozaru saimniecību un tagad pievērsušies arī lauku tūrismam. Un bijušie pilsētnieki nav arī vienisprātis ar tik daudz skandēto viedokli, ka laukos saimniekot ir grūti un nav izdevīgi.
Saimniece Iveta Sarmanova iepazīstināšanu ar savu saimniecību sāk ar novietni, kurā tūristu apskatei truši, zosis, kazas un aitas. Šī brīža aktualitāte saimniecībā ir pavasaris, kas atnācis ar mazuļu laiku. "Mums ir sētā pavasaris sācies, sākot ar teliņiem, jēriņiem, trusēni sadzimuši, pavasaris ir pilnā spēkā!" priecājas Iveta.
Lauku tūrismam "Dzelzaviešos" pievērsušies pēdējos divos gados, un tagad te iegriežas arvien vairāk interesentu. Šīs ziemas vilinošākais piedāvājums, kāds Vidzemē nav citviet, bija iespēja vizināties zirgu trijjūgā ar kamanām pa sniegotajiem laukiem. Un lai arī darbu prasa palielā saimniecība, te ar prieku uzņem katru apmeklētāju. "Protams, ir ko paskriet, bet tas ir interesanti! Tāpat jau sētai jābūt kārtībā, ir tas tūrisms vai nav. Nu nedrīkst būt tā, ka domā, ka dzīvo laukos, nu tad ir, kā saka, sū…līdz acīm! Tā nevar būt!" saka Iveta.
Bet ceļš līdz tam, ko šodien var redzēt „Dzelzaviešos”, nebūt nav bijis tik viegls.
"Pirmo reizi, kad atbraucām paskatīties šo vietu, protams, te nebija, kā jūs te tagad redzat! Te pagalmā bija viss aizaudzis! Šķūnīši sabrukuši... Tad nu gada laikā draugi paziņas katru nedēļu sestdienu, svētdienu brauca, palīdzēja, visu kārtoja, jauca vecās fermas nost," atminas Iveta.
Saimniecībā audzē aitas, gaļas liellopus, saimnieka pārziņā ir bites, iepriekš arī izmēģinātas citas nozares, jo, kā uzskata saimnieks Aivars Biezais – viens no veiksmīgas saimniekošanas pamatiem ir sekot līdzi tirgus prasībām. "Kāpēc ir viss šajā saimniecībā? Tāpēc, ka šogad aiziet, teiksim, liellops, cūkas likvidējām, pacēla graudu cenas, bija cūku mēris un viena nozare tev jālikvidē. Tātad jāmeklē visu laiku kaut kas rinķī un apkārt. Un nauda šobrīd laukos ir lielāka, kā pilsētā," stāsta Aivars. Viņu papildina Iveta. "Es uzskatu, ja dzīvo laukos un ja ir zeme, tā ir taču lielākā bagātība! Tad nav ko sūdzēties, ka nevari izaudzēt to pašu kartupeli, dārzeni, gaļu. Tāpēc mums visi lopi sākās ar audzēšanu savam galdam, lai veikalā var paiet garām gaļas plauktam, piena plauktam, dārzeņu plauktam," klāsta Iveta.
Profesija "Dzelzaviešu" saimniekam nebūt nav saistīta ar laukiem. Viņš ir bijis sporta skolotājs, vēlmi veidot savu saimniecību pamato īsi – piepildīt sapni.
"Sapņi piepildās, gribēju būt par baronu un esmu barons! Neatkarīgs. Reizēm jau ir tā, ka saku, ka ir jāpārrok ceļš un mēs esam neatkarīgi no visa, arī bez elektrības mākam izdzīvot," pauž Aivars.
Sarunā saimnieks arī vērtē, tā nu sanācis, ka apkaimes turīgākie saimnieki nav vis laucinieki, bet ienācēji, te saimniekot sākušie pilsētnieki. "Nu, paskaties rinķī – fermas ir izdalītas visiem, nobrauc pa Kalnienu un paskaties, kura ferma ir vēl vaļā. Tur, kur ir bijis ienācējs, tur ferma strādā, kur bijis vietējais, tur noplēsts jumts, pārdoti lopi, traktori un paši plikām pakaļām," saka Aivars.
Un šobrīd mainīt laukus pret pilsētu "Dzelzaviešu" saimnieki nedomā. "Šeit ir interesantāk. Dienas vidū, teiksim, tu uzsēdies zirgam mugurā. Man ir ļoti jauka draudzene. Viņai arī ir zirgi, mēs sarunājam abas divas izjādi skaistā saulainā laikā un jājam abas divas un runājamies - "Jā, citi tagad sēž un šo skaisto saulīti bauda pa ofisa logu, mums tas nav!" piebilst Iveta.
"Dzelzaviešos" arī uzsver: dzīvot laukos - tā ir neatkarība, kura gan iegūstama tikai ar smagu darbu.
