Dzimtas saknes

Vazdiku dzimtas fenomens latviešu teātrī

Dzimtas saknes

Pētera Pētersona dzimtā inteliģenci ieelpo kopš bērnības

Latgales ļaužu un māla sīkstumu atklājam kopā ar podnieku Ušpeļu dzimtu

Ušpeļu dzimta - spilgti keramiķi jau sestajā paaudzē

Aprīļa beigas Latgalē zīmīgas ar vairākus gadu desmitus izkoptām Podnieku dienu tradīcijām, kāda krietna Latgales podnieku dzimta – Ušpeļi ir aktīvi piedalījušies šīs tradīcijas iedibināšanā un ir ikgadēji Latgales podnieku dienu dalībnieki. Meistaru - Pētera, Aivara un Vēsmas, Antona un Andra mājās ir kurējušies Podnieku dienu centrālie cepļi.

Ušpeļu dzimta ir Latvijā vienīgā, kurā nu jau sestajā paaudzē tiešā pēctecībā atrodami vairāki spilgti podnieki. Lai arī dziļajām podniecības saknēm nav taustāmu pierādījumu, stāsti, kurus dzimtas ļaudis stāstījuši cits citam viennozīmīgi to apliecina. Savukārt dokumentētajā informācijā pirmās ziņas par Ušpeļu keramiku meklējamas tālajā 1800. gadā un stāsta par Antonišķu muižas Dubu sādžā dzīvojošā Ignata Ušpeļa radošo darbošanos. Šī, no podniekiem slavenā Silajāņu pagasta nākusī dzimta, sevī slēpj daudz interesantu un viņu laikam zīmīgu cilvēkstāstu.

Katrs Ušpelis varētu izvirpot podu

“Kā saka viens mans radinieks, ja ļoti vajadzētu viņš varētu izvārīt zapti, tāpat arī ik katrs Ušpelis varētu izvirpot podu,” tā Vēsma Ušpele.

Aivars un Vēsma Ušpeļi ir visaktīvākie podniecības tradīciju turpinātāji dzimtā – vienīgie, kas ar mālu strādā teju vai katru dienu. Kolorīts un sirsnīgs pāris gan privātajā, gan profesionālajā jomā. Viņi mīt Rēzeknes novada Maltas pagasta “Garkalnos”, nedaudz nostāk no steidzīgās mūsdienu pasaules un visiem tās laika zagļiem, skaistā meža ielokā, tā vien šķiet, ka viņus šeit laiku pa laikam traucē vien tūristi un žurnālisti.

“Nevar tā ielikt mūs vienā rāmītī, katram tomēr ir savs ceļš,” atsaka Aivars.

Viņu dēls Jumis šodien ir jaunākais podnieks dzimtā. Var just, ka arī viņu nedaudz satrauc, varbūt pat rada pretstraumi harmoniskam aroda pārmantojumam, Vēsmas tikko kā teiktais – uzvārds ir, bet sabiedrībā jāizcīna vieta arī savam vārdam. Taču, neskatoties uz to, viņš redz nākotni šajā arodā, vien jāatrod savas rokraksts un vieta radošām izpausmēm.

“Mazas bļodiņas māku uzvirpot. Ar rokām māku veidot krūzītes. Sākums ir. Parasti kopā ar mammu kaut ko veidojam, vairāk ar rokām sanāk un mazāk ar virpu,” par savu darbošanos ar mālu stāsta Jumis.

Šodien dzimtas kopā saturētājs, Ušpeļu dzimtas koka, kurā nu jau ierakstīti vairāk nekā tūkstotis radinieku, veidotājs ir Andris Ušpelis. Tāpat, pēc tēva Pētera aiziešanas mūžībā, viņš pārņēmis arī tautas lietišķās mākslas studijas “Rēzeknes apriņķa pūdnīki” vadīšanu. Andris zina stāstīt par ļoti daudziem dzimtas ļaudīm. Joprojām meklē un atrod arvien jaunus stāstus un faktus. Neskatoties uz to, ka dzimta sabiedrībā vairāk pazīstama tieši ar savām podniecības tradīcijām, var redzēt, ka apzinot radu rakstus, Andris īpaši neizceļ šī amata pratējus, vienlīdz viņu interesē ikviens citas profesijas pārstāvis.

“Es nezinu, vai esmu podnieks, keramiķis. Vai tāds es biju pirms desmit gadiem un vai būšu vēl pēc desmit, divdesmit. Esmu beidzis skolu, man ir dzimtas tradīcijas. Mēs daudz dodam, un mēs esam dažādi – dejotāji, dziedātāji, rakstītāji. Mēs esam cilvēki,” atzīst Andris Ušpelis.

Pieci meistari, trīs paaudzes

Šodien slavenajā Latgales podnieku Ušpeļu dzimtā darbojas pieci meistari – Antona Ušpeļa dēls Aivars ar sievu Vēsmu, Antona brālis Viktors, brāļa Pētera dēls Andris. Pirmos soļus podniecībā sper arī Aivara un Vēsmas dēls Jumis. Iespējams, kāds gribēs iebilst tam, ka Ušpeļu dzimtas meistariem pieskaitu arī mākslinieci Vēsmu, kas dzimtā ieprecējusies, taču klātesot viņas un vīra Aivara ģimenes sētā tas ir nepārprotami sajūtams – piederība Ušpeļiem un podniecībai.

Atgriežoties pie stāsta par Antonu Ušpeli, kas aizgāja mūžībā 2015.gadā, ar keramiku darbojās aptuveni 40 gadus un bija pirmais silajānietis, kurš šo amatu apguvis ne vien ģimenē un pie vietējiem vecmeistariem, bet arī Rēzeknes mākslas skolā. Neapšaubāmi viņa pirmais skolotājs bija tēvs, arī Antons.

“Es no viņa mācījos, kad viņš virpoja uz tādas virpiņas, tad es skatījos kā top. Pārējie brāļi vēl stostījās, bet es jau uzreiz zināju, kā mākslas skolā ar vienu kāju tiku, tā viss. Ja nebūtu sanācis podnieks, tad būtu kocinieks. Man ļoti patīk sīkplastika.

Jāstrādā ir katru dienu. Izvirpo, piemēram, krūzīti vai alus kausu, noņem no virpas, bet nākamajā dienā tam jāpieliek rokturis.

Mācījās jau viens no otra. Es redzēju kā tēvam bija, domāju, nē, tik lielu cepli nebūvēšu. Tēvam tas bija vēl uz kādu pus metru lielāks. Lieli podi bija,” kādā no intervijām stāstījis Antons Ušpelis.

Jumis un Antons Ušpeļi

Pēcāk, sarunājoties ar Antona Ušpeļa mazdēlu Jumi, varēja just, ka par vectēvu viņš runā ar īpašu mīlestību un cieņu.

“Vectēvs bieži pie mums braukāja ciemos, pie viņa es arī tiku pamācīties, padzīvot. Dzīvespriecīgs, jautrs, smaidīgs. Vienmēr bija priecīgs mani satikt un man bija ļoti liels prieks piedalīties viņa 70 gadu jubilejā, un redzēt cik viņš bija priecīgs, ka tur stāv mani podiņi. Tas bija forši, diemžēl nesanāca neko kopā sataisīt,” tā Jumis.

Ušpeļu dzimta podniecības ceļu gājuši stabili un nešaubīgi. Arī tiekoties ar Antona dēlu Aivaru un mazdēlu Jumi, skaidri redzams, ka viņiem šī izvēle nāk dabiski un harmoniski. Pārdomas rosina vienīgi tieši sava ceļa un individuālā stila meklējumi.

Zīmola “Malny vylki” saimnieki Vēsma un Aivars

Dodamies uz Rēzeknes novada Maltas pagasta Garkalniem pie keramikas zīmola “Malny vylki” saimniekiem Vēsmas un Aivara. Pagalmā skatienu piesaista apkārtējā vide – mājiņu mājiņas, vigvams, daudzie senlaicīgie gaismas ķermeņi, kas sarindoti gar mājas jumta malu un citas iztēli rosinošas lietas.

Vēsmas un Aivara zīmols " Malny vylki"

“Esmu secinājis, ka māls ar gadiem kļūst arvien greizsirdīgāks un neatlaiž. Kādreiz man bija laiks arī kaut kam citam, tagad vairs nav,” tā Aivars.

Māju, kurā dzīvo Vēsma un Aivars, 1973. gadā nopirka Aivara tēvs Antons. Tā viņi no Silajāņu Dubem pamazām pārcēlās uz dzīvi šeit, vēlāk tēvs sāka dzīvot tuvāk Rēzeknei, savukārt Aivars jau no sešu gadu vecuma kopā ar vecvecākiem palika šeit. Te viņš saimnieko arī šodien.

Vide Aivara un Vēsmas mājās, pārlaižot skatienu istabai, nedaudz līdzinās mazam muzejam, kur senlaicīgais harmoniski sadzīvo ar mālu, ikdienas sadzīves priekšmetiem un pašiem saimniekiem. Pēcāk, dodoties prom vēl ilgi domāju, kas šajā ģimenē bija tāds, kas manī izsauc tādu kā baltu skaudību – tas, ka viņi mīl to, ko dara, ka viņi ir paši sava laika un tā aizpildīšanas veida lēmēji ik dienu un ik stundu, tas, kā viņi viens otru papildina un saprot no pusvārda. Tikai pēc pāris dienām nonācu pie secinājuma – viss tikko uzskaitītais ir šiem cilvēkiem apkārt izveidojis spēcīgu mūri. Pārliecība par sevi un to ko tu dari padara viņus stiprus.

Pēc Aivara stāstītā skaidri noprotams, ka viņu ģimenes podnieki pieredzējuši visādus laikus, arī podniecībai ne tik labvēlīgus. Taču pie varas esošo attieksme un stabilu ienākumu trūkums viņus nekad nav baidījis, gluži pretēji, licis meklēt jaunus risinājumus. Šis, manuprāt, raksturīgs visiem dzimtas podniekiem.

Līdz 90. gadam visi strādāja “Daiļradē”, tas bija tā, ka valsts tev katru mēnesi uz tādu un tādu summu iepirka podus. Tāpēc podnieku bija samērā daudz. Kad “Daiļrade” pazuda, tad, lai tu pats kaut ko sāktu, tev jau pašam jāaizbrauc uz tirgu un kādam kaut kas jāpārdod, tad jau ir savādāk. Tā vienā brīdī podnieku palika ļoti maz,” stāsta Aivars.

Kad Aivars auga un veidojās par podnieku, dzimtā darbojās vismaz četri spēcīgi sava amata meistari, kas visi savā ziņā bijuši arī viņa skolotāji – onkuļi Viktors un Pēteris, tēvs un vectēvs. Te gan jāpiezīmē, ka viņa izvēlētais melnās, svēpētās keramikas ceļš ir dzimtai neraksturīgs un unikāls. Pēc viņa tēva Antona teiktā, neraksturīgs Latgalei un Silajāņiem, un ilgu mūžu viņš tai neprognozēja.

“Nu redzi, katrs jau mēģināja izskatāties savādāks, darīt kaut ko citu. Arī vajadzēja plēsties. Batjka (tēvs) pirmo reizi atbrauca, skatās, viss melns, un saka, nu tad jau laikam var mainīt uzvārdu. Nu beigās jau es viņu tomēr pārsteidzu ar savu fakturēto podu, kuru viņš varēja paņemt rokās un nesaprast, kā tas uztaisīts. Māls pats, ar viņu strādājot, stāsta tev, kā viņš grib izskatīties. Tas tāpat kā ceplis, tu aizkurini dzīvu uguni. Vari aizmigt, bet tas vienalga tevi pamodina, tu esi iesācis un tev tas process ir jāpabeidz,” prāto Aivars.

Atceroties bērnību, Aivars atzīst, ka podnieka ģimenē vairāk vai mazāk arī sievas un bērni tika likti pie dažādiem darbiem. Tā viņi kopā strādā un sarunājas. Daudz.

Sarunvalodu caurvij ne vien izjusta latgaliešu valoda, bet arī vietējo valodā bieži dzirdamie – batjka, ģeds, baba, dzikuoks, ģerevņa, sovetskajs un citi. Jāatzīst, ka šoreiz man pat patīk, ka tie netiek mākslīgi aizvietoti ar literāri pareizākiem, turklāt visiem šiem vārdiem nemaz nav tik tiešu analogu. Tāpat man patīk, ka diktofons, fotoaparāts un ciemiņi šos cilvēkus nemaina.

Ir jūtams un Vēsma arī pati atzīst, ka, neskatoties uz to, ka arī nāk no stipras kuģinieku dzimtas, Šķilteriem, šobrīd sevi jūt piederīgu podnieku Ušpeļu dzimtai.

Būt par Ušpeli ir «forši»

Jau otro gadu Aivara un Vēsmas dēls Jumis, kurš dzimtā ir jaunākais no keramikas jomā strādājošajiem, Rēzeknes mākslas vidusskolā studē Tēlniecības objekta dizainu. Jauns, manuprāt, savu ceļu vēl tikai meklējošs un atklāts cilvēks. Viņš atklāj – būt par Ušpeli ir forši, taču nebūt ne viegli.

“No vienas puses tas ir ļoti liels spiediens, jo visi gaida, ka tu būsi tāds pats kā tēvs un vēl salīdzina, ka viņš jau jaunībā to un to darīja, bet tu vēl tikai mācies un īsti neko nedari.

Man ir slikti tas, ka man jau ir diezgan spēcīgs pamats un mani uzreiz jau zinās sabiedrībā, nu vismaz paši podnieki. Tas ir forši, protams, bet man nepatīk tas, ka neko no tā neesmu izdarījis es. Man vajag, ka es pats pie tā esmu nonācis.

Varbūt tieši tas mani tagad arī motivēja nākt uz tēlniekiem. Te ir vairāk materiālu iespēju, nav tikai viens māls, bet, protams, keramika būs pamatā un visur sekos man līdzi. Pašlaik es aizraujos ar akmeni un gribu pamēģināt pastrādāt. Pagaidām skolā mums nav tādas iespējas, bet ar laiku domājams būs. Praksē varēs pastrādāt, tad redzēšu vai man tas materiāls tiešām patīk,” par savu izvēli stāsta Jumis.

Aivars, Vēsma un Jumis Ušpeļi

Sarunas laikā rodas sajūta – šim jaunietim māla pika jau ir rokās, vienīgi viņš vēl nav īsti izdomājis ko ar to darīt.

“Sāku jau no mazotnes, kad biju pavisam maziņš gāju pie tēva mīcīt mālu. Tā bērnības sajūta bija tāda, ka biju ļoti aizrāvies ar to visu. Tagad kaut kas drusku grūž nost, attur, bet es domāju, ka vajag iet atpakaļ. Bērnībā man ļoti patika, es mācījos virpot. Jau maziņš rādīju pat ekskursantiem, kad tēva nebija mājās. Tad vienā brīdī kaut kas apstājās,” turpina Jumis.

Stāstot par savu nedrošību un dzīves ceļa meklējumiem, Jumis dalās pārdomās par to, ka viss apgūts tēva darbnīcā, bet podniekiem tā nav pieņemts – vajagot meistaru, kas nenāk no paša ģimenes.

“Doma ir iet uz akadēmiju. Rīgā vai arī tepat. Es droši vien varu kaut kur atrast savu vietu. Tepat Latgalē palikt, nekur citur nebraukt,”vērtē Jumis.

Var just, ka vecvecākus un vecākus Jumis ļoti mīl, ciena un apbrīno profesionālajā jomā. Atceras vectēvu Antonu.

“Kā podnieks viņš bija ļoti interesants, jo vienmēr centās parādīt un uzsvēra vecmeistaru darbus, panākumus, vienmēr uzsvēra to un centās atjaunot, bet mūsdienās visi jau grib kaut ko citu. Tāpēc varbūt viņam tie nebija tādi labākie gadi. Jaunākais no vecmeistariem un visi viņu zināja kā vecmeistaru,” uzskata Jumis. “Tēvu es redzu, ka viņš ir tādā pilnīgā atmodā, visu laiku top kaut kas jauns. Prieks skatīties. Kā no jauna sācis strādāt, katru nedēļu viņš atjaunojas. Strauji attīstās, kāpums.”

Jānis Ušpelis izvēlējies ar podniecību nesaistītu ceļu

Vienā no aprīļa vidus novakarēm Ogres novada Tomē viesojamies pie Jāņa Ušpeļa. Jānis ir viens no Antona Ušpeļa pieciem dēliem, kurš tāpat kā viņa brālis Aleksandrs izvēlējās ar podniecību nesaistītu profesiju.

Jānis, kā jau vecākais bērns ģimenē, labi atceras dzīvi Dubēs, vecākus un vecvecākus. Klausoties paliek skumji, ka arī šī apdzīvotā vieta no mūsu kartes pazudusi.

Jānis Ušpelis

“Bija Dubes sādža, kur bija 22 apdzīvotas sādžas, tagad tādas vietas kartē vispār nav. Neviens te nedzīvo, nav deklarēts un likvidē tādu apdzīvotu vietu. Nav. Tēvs virpoja, mamma ar zīmēšanas darbiem tajā laikā vairāk nodarbojās,” atceras Jānis.

Šobrīd Jānim tuvojas jau astotais gadu desmits un kopā ar sievu Ilzi nu var baudīt pelnītu atpūtu. Viņu mājā var just, ka dzimta un tās tradīcijas šim pārim ir svarīgas un tuvas, ik gadu tiek braukts uz Latgali, plauktos gozējas dzimtas keramikas darinājumi.

Siljāņu podniecības tradīciju turpinātājs Andris

Netālu no Rēzeknes, Pocelujevkas ciema “Moldedžu” mājās jurists-podnieks Andris Ušpelis kopā ar savu sievu, pasaulslaveno klavesīnisti Ievu Salieti audzina trīs jaunākās Ušpeļu dzimtas atvases – sešgadīgo Matīsu, četrgadīgo Annu un divgadīgo Jāzepu. Aiz zaļas tūju rindas nedaudz paslēpusies liela, skaista sarkanu ķieģeļu māja, kur iekšā jau dzirdu bērnu soļus un skanīgās balsis.

Andris Ušpelis

Darbnīcā Andris aizrautīgi stāsta par keramikas veidošanas procesiem, īpatnībām, dažādiem knifiņiem un tehnoloģiskajiem procesiem, kas ir jāzina un jāievēro. Uzreiz var just, ka viņam keramika ir sirdij ļoti tuva, nodod arī starojošās acis un rokas, kas tā vien sniedzas visu parādīt. Lai gan pēdējos gados, audzinot mazos ķiparus, šai nodarbei atlicis salīdzinoši maz laika. Stāsta par tēvu un vectēvu.

“Tēvam jau arī savulaik bija elektriskais ceplis, un viņš diezgan daudz eksperimentēja. Ar katru gadu es saprotu, ka nevajag būt tik kategoriskam un teikt, kas ir un kas nav pareizi. Kāda vaina, kā, piemēram, vectēvam, kuram bija jau problēmas ar kājām un muguru apsēsties pie šādas te elektriskās virpas. Viņš jau tā četrdesmit gadus ar labo kāju ir atspārdījis šo te ripu. Redz arī tas lielums un inerces saglabāšanai apakšā bieži vien tika likti svina gabali, arī vajadzīgajam ātrumam,” par podniecības niansēm stāsta Andris.

Šī māja ir viena no pirmo Podnieku dienu norises vietām. Te savs nopelns bijis Andra tēvam Pēterim, kurš izveidoja un ilgus gadus vadīja Tautas lietišķās mākslas studiju “Rēzeknes apriņķa pūdnīki”. Viņš aktīvi līdzdarbojās ar Mākslas dienu organizatoriem un palīdzēja tajās harmoniski iekļaut arī keramiku. Šī skaistā tradīcija saglabājusies arī šodien un ik gadu aprīļa beigās ar vairākiem pasākumiem dažādās norises vietās tiek atzīmētas Podnieku dienas. Meistari kurina kopējo cepli, gatavo izstādi, sarunājas, lasa lekcijas, tiekas ar domubiedriem un amata brāļiem. Ar lielu cieņu un atzinību profesionālajā jomā Andris runā gan par savu tēvu, gan vectēvu.

“Mans vectēvs bija viens no tiem, kas bija starpposms starp šiem te vecmeistariem un jauno paaudzi, kas mācījās un aizsāka savu darbību 70. gadu beigās, 80. gados.

Kopā ar viņu tas bija arī Jānis Backāns, kas dzīvoja pie Feimaņiem. Polikarps Čerņavskis, kas ir nedaudz jaunāks par vectēvu un no Pušas puses Ādams Kāpostiņš. Un tad tas labums bija tāds, ka manam vectēvam trīs no tiem daudzajiem pieciem dēliem šo amatu izvēlējās par amatu,” tā Andris.

Andra tēvs Pēteris Ušpelis ilgus gadus strādāja arī kā keramikas izstāžu kurators ne vien Latvijā, bet arī aiz tās robežām. Jāteic, ka sarunā Andris, tāpat kā visi pārējie uzrunātie dzimtas ļaudis, ir pieticīgs un objektīvs, izklāstot faktus, atļauj man pašai tos vērtēt. Arī stāstot par tēvu necik neuzsver, ka viņa darbošanās tolaik bijusi neatsverams ieguldījums Latgales podniecības saglabāšanā un attīstībā, kā arī tās popularizēšanā pārnovados un ārzemēs.

Latgale neapšaubāmi mūsu valstī ir visbagātākā ar keramiķiem un tam vēsturiski ir savi iemesli. Tāpēc Andris ik pa laikam sarunā piemin arī citus meistarus.

“Rēzeknē bija Latvijas keramikas cehs un tāds pats bija arī Tūmužos un tam visam vajadzēja cilvēkus, kas prastu virpot, apdedzināt, glazēt utt. Vienīgi, ja tu tur esi ūsiņu lipinātājs, tu to arī dari, cits atkal tikai glazē vai kurina utt. Tātad ir bijušas šīs te tradīcijas un Latgale asociējas ar podniecību un tas tā ir kopš 20. - 30. gadiem,” skaidro Andris. “Meistarus, kas sāka paši kaut ko taisīt sāka pamazām apvienot, te atkal liela nozīme ir Jānis Pujatam, un Latgalē izveidojās studijas. Vecākā tautas lietišķās mākslas studija ir „Latgale”, tad arī A.Paulāna tautas lietišķās mākslas studija. Un tad, kad vienā brīdī šo te podnieku bija ļoti daudz, ap 30-40 cilvēki, tad viņiem, kopā ar manu tēvu radās ideja, ka atvienojamies un intereses sāka sadalīties - citi gribēja vairāk pārdot citi atkal saglabāt šīs te tradīcijas.”

Andris Ušpelis ar meitu

Jau minēju, ka pēc tēva aiziešanas mūžībā studijas vadīšanu uzņēmies Andris. Tas ir apzināts viņa pienesums Latgales keramikai.

“Šobrīd mēs runājam par vismaz 17 meistariem, kuri ir beiguši Rēzeknes lietišķās mākslas vidusskolu, lai kā to dažādos laikos arī saukuši, kuriem ir pašiem savas darbnīcas, kuri prot un strādā. Tas, protams, neizslēdz arī to, ka var atnākt kādi mācekļi. Pieņemsim pie tēva ir bijuši ļoti daudzi, kas mācījušies,” norāda Andris.

“No dzimtas es varu izcelt tās labākās īpašības - darba mīlestība, rūpība pret darbu,” tā Andris.

Vēlreiz gribās atgādināt podnieka Aivara teikto – māls veido tevi, nevis tu viņu. Šis Latgalei raksturīgais materiāls dzimtas ļaudīs ieaudzinājis darba tikumu, krietnumu, pacietīgumu un cieņu pret padarīto. Vērtēts tika un tiek ne vien savs, bet arī līdzcilvēku paveiktais. Šķiet, ka tieši tas Ušpeļiem ir ļāvis vairāk vai mazāk apzinātā veidā savu arodu tiešā pēctecībā nu jau vairākus gadu desmitus nodot nākamajai paaudzei. Ik katrā no satiktajiem Ušpeļiem es saskatīju lepnumu par saviem senčiem, kas ir katras spēcīgas dzimtas pamatu pamats.

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti