Talsiniece Una Upīte un stelles satikās pirms 2,5 gadiem – brīdī, kad žurnāliste un vietējās avīzes maketētāja meklēja prieku ārpus ierastā rāmja „darbs un mājas”. Ieraugot atvērto durvju dienu piedāvājumu pabūt audēju kopā „Talse”, viņa nolēma pamēģināt. Ja citiem jaunajiem sākums parasti ir bikls un bailīgs, tad Una stellēs iesēdās ar pamatīgu krampi un pārliecību, ka viņai tur jābūt.
"Pilnīgi kā izslāpusi metos iekšā. Zini, kā izslāpis cilvēks alkaini dzer ūdeni? Tā man likās – o, es atradu to, ko es gribu, un nu es gribu visu pēc kārtas. Protams, ka man uzreiz ir arī idejas, es gribētu to, to, to uzaust," stāsta audēja Una Upīte.
Pirms pusotra gada pēc ilgiem iekšējiem dialogiem un grūtsirdības darbā, Una nolēma rakstīt atlūgumu.
Kamēr citi meklē glābiņu antidepresantos un tomēr turpina pelnīt naudu darbā, kas nesagādā gandarījumu, tikmēr Una saņēmās drosmīgajam solim. "Manuprāt, tādai nav jābūt cilvēka dzīvei. Manuprāt, cilvēka dzīvei ir jābūt piepildītai ar prieku un gandarījumu.
No rīta priecīgs mosties un tu nevari sagaidīt, kad darīsi to, ko tu gribi darīt. Un ka tu dari to visu dienu, ne tikai vakarā, priecīgs, ka esi pārvilcies mājās.
Un nevis tā, ka galvenais, ko tu no rīta domā – ah, kad es beidzot būšu mājās atkal," pārliecināta ir audēja Una Upīte.
Jau rakstot atlūgumu, Unai bija skaidrs, ka tieši aušanu viņa pārvērtīs par savu dzīvesveidu. Šobrīd viņa ir tikai ceļā uz to, lai tas kļūtu arī par ienākumu avotu, taču viņa zina – būs!
Tāpat Una šobrīd vēl taustās sava rokraksta meklējumos. "Man, piemēram, patīk pelēkās un dūmakainās noskaņas, un es pa laikam tādu uzaužu. Tad pavisam nemanot no kaut kādām dzīlēm man izlaužas kaut kas ļoti krāsains un netipisks varbūt pat Latvijai. Pirmā sega bija tāda, kas vairāk atgādināja Peru deķi. Peru deķis iepatikās lietuvietēm. Viņas ieraudzīja – ā, cik skaisti! Latvieši gāja garām un pilnīgi pat nepaskatījās," atceras audēja Una Upīte.
Kamēr citām audējām patīk aust brunčus, kur ritmiski jāatkārto viens un tas pats raksts, Unai patīk lielformāta darbi, kur segas un deķi liek lauzīt galvu un domāt rakstus. Šobrīd viņas lielākā dienas daļa paiet Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) drēbnieku kursos, bet
Una gaida brīdi, kad stellēs varēs sēdēt visu dienu: "Jo tad tu redzi, kā tev tas izstrādājums virzās uz priekšu. Tas rada adrenalīnu un gandarījumu – o, es šodien noaudu 40-50 centimetrus no segas."
Lai gan sākotnēji šķiet, ka Unas pašas alternatīvais ģērbšanās stils kontrastē ar steļļu nopietnību un klasiskumu, viņa atzīst, ka šis priekšstats ir maldīgs: "Un es gribētu domāt, ka aušana ir kaut kas tāds... roķīgs. Aušana rullē. Varbūt tas ir tikai tāpēc, ka es to daru un man liekas, ka tas ir baigi mūsdienīgi."
Mirkli pēc intervijas Una pieliek punktu divām segām un no stellēm tiek izcelts vairākus metrus garš pelēks meistardarbs ar košiem krāsu akcentiem. Abas segas dosies uz saules zemi Japānu, bet Una veidos jaunu stāstu. Un ieelpos laimi, jo viņa un stelles ir beidzot satikušās.
