Divus ukraiņu zēnus pirms trīs nedēļām Latvijā uzņēmusi Stikutu ģimene, kuru kopā ar mazajiem viesiem satieku Rīgas Domā, jo vēsturisko celtni zēni atnākuši aplūkot ekskursijā.
„Šī ir skaista un liela ēka un, atklāti sakot, man Rīgas Doms atgādina filmu par Hariju Poteru,” saka Aleksejs, bet Dima salīdzina ar Ukrainas baznīcām: „Pie mums Ukrainā pārsvarā ir pareizticīgo baznīcas, un man liekas, ka nav tik skaistu kā šī, jo tās visas no ārpuses ir skaistas, bet šeit arī iekšpusē viss izskatās tā cēli.”
Abi ukraiņu puiši ir atpūtušies un visnotaļ runīgi, taču sarunas laikā jūtams, ka viņi ir daudz pieaugušāki, nekā ierasts viņu vecumā. Aleksejam ir tikai 12 gadu un Dmitrijam ir 13 gadu un viņš uzreiz arī paskaidroja, ka visiem bērniem mājās nācies kļūt atbildīgākiem, jo vienkārši nav citas izejas kara apstākļos.
„Ir jākļūst daudz atbildīgākam, ja mājās Doņeckā visu laiku apkārt šauj. Vēl pirms gada, kad tur bija vairāk vai mazāk mierīgi, tad man no mājām līdz skolai Doņeckā bija mierīgi jābrauc 40 minūtes un pēc skolas vēl varēju ar draugiem iziet ārā un pastaigāties kādas divas stundas. Tad braucu mājās un tur atkal gāju pagalmā ar draugiem. Bet tagad pēdējā laikā tas vairs nebija iespējams, jo burtiski - kā izej no skolas, visur tā šaušana, un ir jāsteidzas ātri mājās, lai nekas nenotiktu. Tā arī kļūsti daudz atbildīgāks pret visu,” saka Dmitrijs.
„Man tur palikuši tante ar onkuli, viņiem taču vajag palīdzēt. Tieši nesen tante stipri saslima un viņai vajadzēja zāles, bet tur nav naudas un nepieciešamie medikamenti un pat analīzes vairs nav iespējams slimnīcā nodot. Tad mēs uz turieni viņiem sūtījām zāles,” – arī Aleksejs šķiet ļoti pieaudzis brīdī, kad ar lielām rūpēm sejā stāsta par mājās vēl nedrošībā Doņeckas apgabalā palikušajiem radiem.
Ukraiņu zēni skaidri apzinās, ka uz Latviju viņus ģimene atsūtījusi, lai atgūtos no pieredzētā dzimtenē, un pēc pašu nostāstiem - patiešām pieredzēts daudz kara šausmu Doņeckas apgabalā. Turklāt daudziem skolas biedriem ar ģimenēm nemaz nav izdevies vēl pārcelties citur.
Dima stāsta, ka īpaši bail bija vecākiem par bērnu dzīvību, ļoti spēcīgas apšaudes bija, teju līdzās krita lādiņi un cik vēl daudz mirušu cilvēku nerādīja. Arī Aleksejs atcerējās, „kā sēdējām pēdējā stundā skolā un sākās kaut kāds uzlidojums - lidmašīnas un viss tas ārprāts.”
Puiši stāsta, ka ceļā uz Latviju autobusā liela daļa bijusi tādu jauniešu, kas tagad spiesti dzīvot Kijevā, jo kara dēļ nācies pamest savas dzimtās mājas. Redzams, ka zēnus tas sanikno. Dmitrijs pirms mēneša pārcēlies uz Kijevu no Proletāriešu rajona Doņeckā, tur palikusi ģimenes iemīļota, nesen atjaunota privātā ķieģeļu māja. Savukārt Aleksejs dzīvojis Kuibiševas rajonā līdzās Doņeckas lidostai. Zēns jau senāk ar ģimeni pārcēlies uz nelielu dzīvokli Kijevā, jo viņa privātā māja krietni papostīta
„Mans tētis mūsu māju pats cēla veselus astoņus gadus, bet tagad jumts visur ir sacaurumots, sienas bojātas, tāpat virtuvē un mūsu ar māsu istabā trāpījis lādiņš, bet mēs, paldies Dievam, nebijām mājās. Arī vecvecmammu tētis pēdējā brīdī aizveda no mājas, bet mēs jau tad bijām aizvesti uz Kijevu. Vecāki aprēķinājuši, ka mūsu mājai nepieciešams 70 tūkstoši grivnu, lai to salabotu,” saka Aleksejs.
Ukraiņu zēni stāsta, ka Latvijā viņiem patīk, taču abi ilgojas pēc saviem vecākiem un regulāri sazvanās. Latvijā puiši bijuši aplūkot daudzas vietas – Nacionālo bibliotēku, baznīcas, paviesojušies Cēsīs un Jūrmalā un saka, ka viņiem ceļā gadījušies tikai labestīgi un atsaucīgi ļaudis.
Ar citiem bērniem ukraiņi sarunājas angļu valodā un ar komunikāciju ir apmierināti. Puišus Latvijā labdarības projekta ietvaros uzņēmusi Baiba Stikute ar ģimeni, kurā jau aug pieci dēli. Baiba savu rīcību uzskata par minimumu, kā šīm ģimenēm palīdzēt sajust, ka pasaule ir arī laba.
Šomēnes ģimenes Latvijā uzņēmušas 17 bērnus no kara darbības skartajām teritorijām Ukrainā un vasarā plāno uzņemt vēl 20 bērnus. Tāpēc nevalstiskā organizācija „Latvija bez bāreņiem” aicina brīvprātīgās ģimenes Latvijā iesaistīties labdarības projektā.
