"Nokļūsti absolūti mierīgā pilsētā, kur bērni skraida pa parku, staigā laimīgi cilvēki, un tas tā pārsteidz, un tu saproti, par ko mēs stāvam. To ir ļoti svarīgi redzēt savām acīm – ka ir, par ko karot! Kad es eju pa Rīgu, es redzu tik daudz Ukrainas karogu – vienkārši visur! Vakar braucu tramvajā, un pat tam uz loga stikla bija Ukrainas karogs! Un tu brauc un skaties uz Rīgu caur Ukrainas karogu. Un tas man šķiet tā, ka latvieši tagad uz pasauli raugās caur Ukrainas karogu. Tāda solidaritātes sajūta, tāda atbalsta sajūta – tas ir bezgala svarīgi!"
Jau pēc dažām dienām Larisa atkal būs atpakaļ Ukrainā un turpinās darīt to, ko, viņasprāt, spēj vislabāk.
Viņa pauda: "Mans ierocis – tā ir mana kamera. Es varu ar to karot. Jo Ukrainā jau nav tikai militārs karš. Mēs esam informatīvā kara viducī, aģentūru karā un kopumā runājot – karā par to, kāda vispār tam ir jēga."
Režisore filmē to, kas notiek ap fronti. To, kā parastie Ukrainas mierīgie iedzīvotāji palīdz tuvināt uzvaru. Kā spēj pārciest zaudējumus pārvarēt ciešanas un tomēr turpināt cīņu.
Tie ir arī stāsti par to, kā neļauties iebrucēju radītajam izmisumam un neiekrist depresijā, kā nodarboties ar mākslu pat ierakumos un kā atrast prieku un smaidīt tad, kad gribas raudāt.
Viņa teica: "Kremlis un Putins grib mūs iznīcināt. Tāpēc mūsu uzdevums ir pretējs. Pirmām kārtām – dzīvot! Dzīvot pilnvērtīgi, cik iespējams, laimīgi. Mums ir pienākums būt spēcīgiem, veseliem, skaistiem un smaidīgiem. Tas, pirmkārt, mūs apvieno un, otrkārt, viņš savu nepanāks. Jo tautu nav iespējams uzvarēt."
Arī vienā no Ukrainas asiņojošajām brūcēm, Bučas pilsētiņā, okupantu sagrauto ēku vietā top pirmās moduļu mājiņas.
Kāds lietuviešu uzņēmums ir sagādājis pagaidu mītnes un, lai palīdzētu organizēt darbus, arī Larisa piedalās. Bučai paredzētās mājiņas aprīkotas ar labierīcībām un uz mazgāšanos dušā pirmie saimnieki jau aicina kaimiņus.
"Pašlaik ir šausmīgi vērot, kā ziedošas rozes un viss, kas zied un zaļo, ir pa vidu drupām, starp sagrautām un sadedzinātām mājām. Un joprojām vēl atrod cilvēkus, kuri bija nogalināti un kurus cietsirdīgi spīdzināja," viņa norādīja.
Larisa arī pauda pārliecību, ka Ukraina no šī kara izies kā pavisam cita valsts. "Vārdam "korupcija" ir vispār jāpazūd no mūsu leksikas. Ukrainai ir ne tikai jāuzvar, bet stipri jāmainās un jākļūst par pilnīgi citu valsti. Eiropeisku, mūsdienīgu, civilizētu un veiksmīgu."
Viņa arī sacīja: "Es zinu, ka Latvija sniedz lielu atbalstu. No vienas puses, tā ir valdība. Bija ziņa, ka Latvija ir pirmā pasaulē, kas sākusi procesu, lai arestētu Krievijas uzņēmumu kontus un lai naudu atdotu ukraiņiem. No otras puses, tie ir vienkārši cilvēki – pilsoniskā sabiedrība, ko var redzēt Rīgā – tas ir cilvēcisks atbalsts. Tāpēc man šeit Latvijā ir ļoti priecīgi ap sirdi. Un es sajūtu to spēku, un es atgriezīšos Ukrainā ļoti iedvesmota no tā."
KONTEKSTS:
24. februārī Krievijas prezidents Vladimirs Putins pavēlēja sākt Krievijas karaspēka iebrukumu Ukrainā. Putins apgalvoja, ka NATO gatavojas izmantot Ukrainu kā placdarmu agresijai pret Krieviju, lai gan šiem apgalvojumiem nebija nekādu pierādījumu. Ukraina uzskata, ka Putina patiesais mērķis ir iznīcināt Ukrainas valstiskumu un pakļaut šo teritoriju Maskavas kontrolei.
Krievijas agresija pret Ukrainu izraisījusi vispārēju starptautiskās sabiedrības nosodījumu, pret Krieviju tiek ieviestas arvien jaunas sankcijas. Daudzi rietumvalstu uzņēmumi nolēmuši aiziet no Krievijas tirgus.