“Šeit mums ir milzīgs atbalsts. Ne tikai no mūsu radiem, bet arī pašvaldības. Šobrīd daudzi vietējie arī atver savas durvis ukraiņu bēgļiem. Viņi uzņem ukraiņus kā ģimenes locekļus,” pastāstīja Tatjana Popova. Viņa šobrīd atrodas Francijā, kur mitinās aptuveni mēnesi.

Agrāk sieviete ikdienu pavadīja Ukrainas galvaspilsētā Kijivā. Marta sākumā nolēma dzimteni pamest, jo tur uzturēties kļuva arvien bīstamāk, un uz aizbraukšanu mudināja arī Tatjanas ģimene. Ukrainu sieviete pameta, šķērsojot Rumānijas robežu. Un tur, Sučavas pilsētas bēgļu centrā, ar Tatjanu iepazinās Latvijas Radio.

“Mums bija vairāki varianti. Piemēram, bija ļoti sarežģīti tikt ārā ar vilcienu. Reisu bija daudz, un tie bija par brīvu, bet tie bija pārpildīti, arī ar bērniem. Arī autobusi. Runājot par rietumu robežu – tā bija pārpildīta. Tur bija milzīgas rindas. Tāpēc mēs nolēmām, ka drošāk un ātrāk būs šķērsot Ukrainas–Rumānijas robežu,” pastāstīja Tatjana.

Tatjana ar vedeklu un mazbērniem ceļā pavadīja divas dienas. Nakti pavadīja bumbu patversmē Hmeļņickā. Lai arī sajūtas, redzot militāru tehniku, “tanku ežus” un līdzīgas lietas, esot bijušas savādas, kopumā ceļā ģimene jutās droši.

Visvairāk Tatjana satraucās par savu meitu, kura ar bērnu tolaik palika Kijivā. Tagad pagājis vairāk nekā mēnesis kopš mūsu sarunas. Un meitu izdevies pierunāt izbraukt no pilsētas un atrast patvērumu kādā nelielā ciemā, teica Tatjana.

“Bija ļoti grūti viņu piespiest aizbraukt.

Viņai ir maza, vienu gadu veca meita. Ir ļoti grūti pārvietoties ar tik mazu bērnu. Bet mēs viņu piespiedām. Viņa vienmēr domāja, ka Kijiva ir pati drošākā vieta.

Un braukt uz ārzemēm ar mazu bērnu viņai ir bail. Tāpēc viņa ilgi palika tur,” pastāstīja Tatjana.

Meita gan stāstot, ka nelielajā ciemā esot garlaicīgi, tāpēc ļoti gribas atpakaļ uz mājām. Arī Tatjanai ļoti gribas atpakaļ, taču vēl nav droši.

“Mēs jūtam spriedzi mūsos iekšā un mums apkārt. Nav iespējams paredzēt, kas notiks. Piemēram, viena no negaidītām lietām bija nesenā bombardēšana Ļvivā. Cilvēki jau jutās vairāk vai mazāk droši tur. Bet tagad vairs ne. Un mēs saprotam, ka būs arvien vairāk neparedzamu lietu, jo ienaidnieks kļūst gudrāks. Protams, viņi ir daudz zaudējuši, bet viņi nav muļķi. Tā ka – jā, mums ir bail,” atzina Tatjana.

Pašlaik Tatjana dienas vada Francijā, katru dienu cītīgi attālināti strādājot darbā, kurā strādāja jau iepriekš.

Paralēli katru dienu divas stundas mācās arī franču valodu bez maksas pieejamos kursos. Bet mazbērni iet skolā un tur viņiem ļoti patīk.

“Šeit visi ir laipni no paša sākuma. Tas ir ļoti labi maniem mazbērniem, jo viņi nerunā franciski. Protams, reizēm ir grūtības saprasties. Bet mans mazdēls zina angļu valodu, un tas viņam palīdz sazināties ar citiem. Bet šobrīd viņiem nav nekādu problēmu skolā. Viņi ir priecīgi uz turieni doties katru dienu. Vai jūs varat to iedomāties?” retoriski vaicāja Tatjana.

Lai arī dzīve Francijā kopumā nav slikta, nepaiet ne dienas, nepārdzīvojot par karu dzimtenē. Tatjana regulāri sazinās ar saviem tuviniekiem – meitu, vīru un draugiem, kuri joprojām atrodas Ukrainā. Viņa lūdzot, lai katru dienu tuvie atsūta kaut nelielu ziņu, lai zinātu, ka viņi ir dzīvi. Lai būtu psiholoģiski vieglāk, Tatjana atzīst, ka ziņas skatās tikai vienreiz dienā – lai zinātu galveno. Un ik dienas gaida brīdi, kad varēs atgriezties.

“Mans mērķis ir turpināt savu dzīvi dzimtenē, nevis Eiropas Savienībā. Tāpēc es atgriezīšos pie pirmās iespējas, kad tas būs iespējams,” uzsvēra Tatjana.

KONTEKSTS:

24. februārī Krievijas prezidents Vladimirs Putins pavēlēja sākt Krievijas karaspēka iebrukumu Ukrainā. Putins apgalvoja, ka NATO gatavojas izmantot Ukrainu kā placdarmu agresijai pret Krieviju, lai gan šiem apgalvojumiem nebija nekādu pierādījumu. Ukraina uzskata, ka Putina patiesais mērķis ir iznīcināt Ukrainas valstiskumu un pakļaut šo teritoriju Maskavas kontrolei.

Krievija cerēja dažu dienu laikā ieņemt Kijivu un citas lielākās Ukrainas pilsētas, taču Ukrainas bruņotie spēki izrādīja sīvu pretošanos okupantiem un Krievijai nav izdevies sasniegt savus mērķus. Krievijas okupācijas spēki turpina apšaudīt Ukrainas pilsētas, izraisot arvien lielākus upurus civiliedzīvotāju vidū.

Aprīļa sākumā starptautisko sabiedrību šokēja ziņas no Kijivas apgabala pilsētas Bučas, kur Krievijas karaspēks nežēlīgi izrēķinājies ar civiliedzīvotājiem. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis to raksturojis kā kara noziegumu un genocīdu pret ukraiņu tautu.

Ukrainu kopš karadarbības sākuma pametuši jau ap 5 miljoniem bēgļu.

Krievijas agresija pret Ukrainu izraisījusi vispārēju starptautiskās sabiedrības nosodījumu, pret Krieviju tiek ieviestas arvien jaunas sankcijas. Daudzi rietumvalstu uzņēmumi nolēmuši aiziet no Krievijas tirgus.