Aculiecinieks

Aculiecinieks. Azovas pulka karavīrs

Aculiecinieks

Aculiecinieks. Restaurators

Aculiecinieks

Ukraiņi sapņo atdzīvināt bijušās Slokas papīrfabrikas teritoriju

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Valērijs Olenijčuks ar brāli Vitāliju ir ukraiņi, kuriem nācās pamest dzimto Luhanskas apgabalu, jo tajā jau 2014. gadā ar ieročiem rokās ielauzās "krievu pasaule". Valērijs vada Ukrainas un Latvijas draudzības biedrību, organizējot palīdzības sūtījumus Ukrainas aizstāvjiem. Viņam pieder īpašums bijušās Slokas papīrfabrikas teritorijā, ko Valērijs cer pārveidot par vietējiem un tūristiem pievilcīgu atpūtas vietu.

Pagaidām Slokā, Lielupes ielokā, kur gadsimtiem ilgi ražots papīrs un celuloze, izskatās kā karā cietušajā Ukrainā. Un tieši uzņēmīgi ukraiņi nolēmuši šo vietu sakopt, lai bijušās Slokas papīrfabrikas teritorijā izveidotu lielāko festivālu vietu Latvijā.

Latvijā nonāca nejauši

Katru sestdienu pie bijušās fabrikas vārtiem deg dzīva uguns. Te biedrības "Ukrainas un Latvijas draudzība" aktīvisti kopā ar ievainotiem karavīriem un Ukrainas atbalstītājiem lej ierakumu sveces.

Šeit jau nosvinēta jubileja, jo izlietas 50 000 sveces, bet Ukrainas atbalsta dienās 24. un 25. februārī Rīgā, pretī Krievijas vēstniecībai izlietas vēl 10 000 sveces.

Taču šis nav stāsts par svecēm. Bet gan par diviem uzņēmīgiem brāļiem Olenijčukiem, kuri nolēmuši šeit, Slokā, izveidot vietu, kur rīkot koncertus, festivālus un ielu svētkus.

Biedrības "Ukrainas un Latvijas draudzība" dibinātājs, viens no zemes īpašniekiem ir uzņēmējs Valērijs Olenijčuks. Viņš stāsta, ka abi ar brāli Latvijā nonākuši nejauši, jo sākumā darbojušies Maskavā.

"Eiropu mēs nezinājām. Pēc statistikas uz Eiropu devušies pieci procenti Luhanskas apkaimes iedzīvotāju. Tas mums bija kā NLO. Nezināms lidojošs objekts. Un es aizbraucu pie brāļa uz Maskavu. Mums bija bizness. Mēs īrējām mājas un restaurējām. Pēc tam izīrējām. Līdz krīzei 2008. gadā. Maskava arī vairs nebija tā, kas agrāk. Tā bija ļoti musulmaniska – čečeni, inguši, biznesa pārņemšana, mēs no tā nogurām. Ukrainā tajā laikā arī ...paši saprotat... līdz Maidanam, kas bija. Sākām skatīties uz Eiropu. Un ieraudzījām Latviju," atceras Valērijs.

"Latvija jau arī bija interesanta. Sēžot tur pie televizora, skatījāmies, kādi jūs te esat "fašisti", atceramies bronzas karavīra pārvešanu Igaunijā, kā to propagandu izplatīja, – ka te ņem nost ordeņus un veterāniem dara pāri."

Šīs ir manas otrās mājas

Valērijs atgādina, ka viss sācies ar ''Jautro un atjautīgo klubu'' (krievu valodā – KVN).

"Mēs atbraucām uz šejieni, skatāmies – ideāli cilvēki. Mēs pirmo krievu stendapu atvērām šeit. Te ir skatuve, uz kuras sākās Latvijā pirmā stendapa komēdija. ''Jautro un atjautīgo klubs''. Un tad 2014. gadā ienāk mūsu Severodoneckā mūsu "brāļi" – pēdiņās. Un sāk okupēt mūsu Luhansku. Mēs sākām to rādīt mūsu feisbukā. Un sākām dzīt uz Ukrainu pirmās mašīnas. Kas te sākās... Vaļera ar brāli palīdz banderoviešiem. Mēs visu ātri vien slēdzām. Šovu vairs nebija. Un te radās aktīvistu centrs un tad atvērām Ukrainas un Latvijas draudzības biedrību.

Kāpēc mēs atvērām to biedrību? Lai bērni draudzētos. Caur sportu, caur kultūru. Caur virtuvi. Bet šodien mēs redzam, ka mēs draudzējamies caur ierakumu svecēm."

Palīdzēšana ukraiņiem tagad aizņem visu viņu laiku, un Slokas atjaunošana atlikta. Valērijs stāsta:

"Tagad ar brāli esam bataljona "Aidar" brīvprātīgie, un šī vieta kļuva par voluntieru centru. Kad sākās pilna apmēra karš, mēs te satiekamies.  Iepazīstamies, latvieši, ukraiņi, pat maskavieši. Visi, kas atbalsta Ukrainu. Gribas būt uzņēmējam. Gribas, lai ir bizness, bet diemžēl pagaidām tas viss traucē. Es esmu Ukrainas un Latvijas draudzības biedrības priekšsēdētājs.

Valērijs uzsver, ka mīl Latviju. "Šī papīrfabrikas teritorija atgādina manu dārgo Donbasu pašlaik. Bet es zinu, ka mēs šo fabriku atjaunosim paralēli. Kā atjaunosim pie manis mājās, tā fabrikas teritoriju, jo šīs ir manas otrās mājas... "

Agrāk bija 40 īpašnieku, tagad četri

Abiem ar brāli ir idejas, kā šo vietu pārvērst. Pagaidām šeit redzamas ēku drupas. Valērijs: "Mēs nedomājam, ka to visu vajag novākt. To vajag izmantot. Jo šeit nav ķīmijas. Tas ir māla ķieģelis. Var izveidot kalnu, kā jau esam runājuši ar Vides ministriju, izveidot amfiteātri, lai tad, kad uzstājas mākslinieki, ir ērti skatīties. Saprotiet, novākt jau var. Mums ir smalcinātājs, var jau visu te sasmalcināt, bet tie būs lieli izdevumi. Ēku pamatus, kas traucēja, mēs rokam laukā. Savā teritorijā jau to esam izdarījuši. Jā, pārējiem līdzīpašniekiem tas vēl jāizdara. Bet mēs domājam, ka visu var atklāt vairākos posmos. Vispirms atvērt desmit hektārus. Tad domāt, ko darīt tālāk."

Savulaik īstenot plānus traucēja pārāk sadrumstalotais zemes īpašnieku saraksts. Pamazām to izdevies samazināt līdz četriem.

"Agrāk te bija četrdesmit īpašnieki. Tagad ir četri, kuriem pieder šī pa pusei pamestā teritorija. Var teikt, ka nu vairs ne gluži pamestā. Kad mēs nopirkām galveno ēku, tā māja bija bez grīdām. Bez nekā. Tur dzīvoja bezpajumtnieki. Tur nebija ne ūdens, ne elektrība. Tagad tur dzīve mutuļo. Kad mēs nopirkām šo ēku, kur agrāk atradās kombināta vadība, mēs redzējām, kā šeit viss grūst. Kabeļus vilka laukā. Kaut kur tirgoja ķieģeļus. Citi pat veda šeit iekšā atkritumus. Ēkas nevarēja to smagumu izturēt un bruka kopā."

Laipni lūdzam bunkurā

Raivis Fedorovičs, biedrības "Ukrainas un Latvijas draudzība" pārstāvis, mūs aizved uz objektu, kas būs gatavs visātrāk. Tas ir civilās aizsardzības bunkurs.

Raivis stāsta: "Oriģināli gan tas būvēts kā aukstā glabātuve, bet padomju laikā pārbūvēts par patvertni." Sākoties karam, interese par bunkuriem un patvertnēm Latvijā strauji pieauga.

Raivis stāsta: "Ir cilvēki, kuri adekvāti interesējas, ir tādi, kurus ķer panika. Nu kaut vai tas, kā tika pirktas joda tabletes. Pat nezinot, kā tās pareizi lietot un vai vispār vajag".

Raivis atzīst, ka Krievijas agresīvais iebrukums Ukrainā pārvilcis svītru arī plāniem par izlaušanās istabu un civilās aizsardzības muzeju, kurā varētu apskatīt dažādus priekšmetus, ko izmantoja padomju gados. Te savākti gan plakāti un uzraksti, gan gāzmaskas un dozimetri.

"Šo projektu gribējām atvērt jau pirms gada, bet sākās karš un mēs sapratām, ka ir svarīgākas lietas."

Vietā, kur plānota izlaušanās istaba, tika glabāta pārtika, ko sūtīja uz fronti Ukrainā. Pie sienām – lauka telefoni, radiācijas mērītāji.

Raivis turpina: "Šeit mums ir rekonstruēta ventilācijas filtrācijas sistēma. Viss ir darba kārtībā. Te ir filtri, kas aiztur ķīmiskas vielas un radiāciju." Biedrības mērķis ir maksimāli visu atjaunot tā, kā šeit izskatījies senāk. Tā nolemts saglabāt vienu no senajām ēkām.

Fabrikas pulksteni atrada ābelē

Pašiem sirds lūza no domas vien, ka senās ēkas pēkšņi ir tikai ķieģeļu vērtas. Valērijs: "To ēku mēs pirkām ķieģeļiem. Man ir dokumenti, ka tiek tirgoti ķieģeļi, var nojaukt... mēs tā, nu, jā, jā, bet kā nojaukt? Man vēl ir fotogrāfijas, kā cēla to ēku."

Fabrikas cēlēju radinieki brāļiem uzticējuši unikālas fotogrāfijas, un viņi gatavo izstādi, kas ļaus apskatīt, kā šeit izskatījās tolaik, kad Slokā ražoja papīru un celulozi. Tāpat viņi mēģina atgūt lietas, kas reiz raksturoja fabrikas dzīvi.

Valērijs Olenijčuks ar Slokas papīrfabrikas pulksteni
Valērijs Olenijčuks ar Slokas papīrfabrikas pulksteni

Virs arkas, pa kuru varēja ieiet fabrikas teritorijā, savulaik karājās pulkstenis. Neticamā veidā izdevies to atrast... ābelē. Pulkstenis karājies kāda bijušā fabrikas strādnieka dārzā.

Valērijs stāsta: "Šis ir oriģinālais pulkstenis, tie, kas atceras... Te ir mūsu senā arka, un tur tas karājās. Mums viss ir gatavs. Bet nolēmām, ka uzkārsim pulksteni tikai tad, kad beigsies karš. Iekārsim arkā. Un palaidīsim jaunu laiku, labi? Skaidrs, ka mums būs lieli svētki. Un tas būs drīz. Mēs to jūtam."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti