"Man patīk Latvija, man patīk strādāt Vidzemes slimnīcā," latviski sacīja Tetjana, atvainojoties, ka vēl īsti nevar runāt latviski. Viņa latviešu valodu mācās un atzīst: "Grūta valoda. (..) Mēs ejam mācīties pie skolotāja, protams, arī kolēģi palīdz, arī pacienti palīdz."

Arī Serhijs mācās valodu, daudz ko jau saprotot, bet grūtāk ir ar locījumiem. Viņš rāda aplikāciju telefonā, ar kuras palīdzību var iztulkot latviešu valodā rakstīto.

Lai gan pagājis gandrīz gads, kopš Ukrainā sākās Krievijas iebrukums, Tetjanai un Serhijam tas rīts ir ļoti spilgtā atmiņā: "Jā, tā diena ir kā šausmīgs sapnis… No rīta mēs, visa ģimene, pamodāmies no sprādzienu skaņām. Vīrs ātri ķēra telefonu, zvanīja saviem draugiem robežsardzē, viņi saka: Serhij, tas ir karš!"

Volčanskas pilsēta, kur dzīvoja Tetjana un Serhijs, ir pašā Krievijas pierobežā. Okupantu karaspēks tur ienāca jau kara pirmajā dienā.

"Panikā sakrāmēju somas, saģērbu bērnus un nezinu, ko darīt tālāk, bet tad man ir zvans un saka – ātri jābūt darbā. Mēs, saprotot, ka būs ievainotie, sākām organizēt, lai varētu sniegt palīdzību," pastāstīja Tetjana.

Kara pirmajās dienās viņu slimnīcā tika ievesti četri Ukrainas armijas karavīri, kuriem nācies palīdzēt slepus, lai to neuzzinātu okupanti. "Mēs viņus pārģērbām civilajās drēbēs, bet formas noslēpām. Tā viņi pie mums varēja paārstēties, bet pēc tam pa kluso viņus izvedām," atklāja ukrainiete.

Trīs mēneši, kurus ģimene pavadīja okupētajā pilsētā, bija baiļu un nedrošības pilni.

"Tas bija šausmīgi! Viņi sāka laupīt, cilvēkiem atņēma automašīnas, tūlīt izveidoja cietumu rūpnīcas telpās,

un, ja kāds nebija ar viņiem vienās domās, to lika cietumā, spīdzināja. Pēc tam jau arī mediķus, ārstus sāka likt cietumā. Krievus neuztrauca tas, ka pacientiem, mierīgajiem iedzīvotājiem ir vajadzīga palīdzība. Tas nevienu neuztrauca," pastāstīja Tetjana.

"Visu laiku dzīvojām bailēs! Tu dzīvo ar to domu, ka tu nezini, kad viņi atnāks, kad būs mana kārta, kad atnāks pēc manis," pastāstīja Serhijs.

Tas mudināja doties bēgļu gaitās, lai gan izkļūšana no okupētās teritorijas nebija viegla. Tomēr viņiem veiksmīgi izdevās nokļūt līdz Latvijai, Valmierai un arī atrast darbu Vidzemes slimnīcā. Lai uzsāktu jauno dzīvi, daudz palīdzēja slimnīcas kolektīvs.

"Viņi strādā tiešām atbildīgi savā profesijā, pieredze viņiem ir milzīga. Ukrainā viņi bija neatliekamās palīdzības brigādes atbildīgi darbinieki, un arī šobrīd kolēģi to novērtē, cik ļoti liels atbalsts viņi mums ir šobrīd pie esošā personāla trūkuma ārstniecībā. Mēs arī palīdzējām viņiem nokārtot ārstniecības personu reģistru, lai viņi varētu pilnvērtīgi strādāt kā ārstniecības personas. Arī ar Latvijas medicīnas fondu esam sadarbojušies, viņi attiecīgi finansiālu atbalstu piedāvā šiem ukraiņu darbiniekiem, kas ir ārstniecības personas," pastāstīja slimnīcas personāla vadības daļas vadītāja Sanita Kandele.

Pašlaik Vidzemes slimnīcā strādā seši Ukrainas kara bēgļi.

Tetjana un Serhijs ar darbu un dzīvi Valmierā ir apmierināti, taču ļoti gribas uz mājām.  Ukrainā palikuši arī daudzi tuvinieki.

"Uz mājām ļoti gribas, jo mājas ir mājas, un arī tuvinieki ir tur. Es domāju, – vienalga mēs uzvarēsim, Ukraina uzvarēs, un mēs atgriezīsimies mājās," sacīja Tetjana.

Saruna ar Latvijas Radio izvērsās gara, un uzklausīt to, ko ir nācies piedzīvot okupācijas mēnešos, ir ļoti grūti. Kā viņi spēj par to tik mierīgi runāt? Tetjana klusi noteica: mēs esam mediķi, mēs nevaram ļauties asarām;, to, ko izjūtam, to paturam sevī, bet ticiet – tas ir ļoti, ļoti smagi.