Nedaudz smeldzīgi skan latgaliešu tautas dziesma “Rūžeņa”. Igors no Ukrainas to spēlēt iemācījies ātri. Viņš norādījis – motīvs ļoti līdzīgs ukraiņu tautasdziesmām.
Igors ar mammu Saldus novadā nokļuvis, dodoties sarežģītā ceļā, izejot arī krievu sarīkoto filtrāciju. Viņš dzīvoja Luhanskas apgabalā, ko Krievija okupēja jau 2014. gadā un pārvērta viņa dzīvi pilnībā. Igors atzīst, ka cīnījies pret netaisnību, gājis uz mītiņiem. Viņš uzsver – krievu pasaule Luhanskā ir tikai posts un bandītisms. Veselības dēļ Igors karot nevar, arī tādēļ piedzīvots ne viens vien pazemojums.
"Es uzskatu, tas ir genocīds. Viņi mobilizē ukraiņus, kas tur dzīvo, uz karu pret ukraiņiem. Viņi savāc visus vīriešus tā vienkārši no ielas, mājām un ved uz karu, lai ukraiņi karotu pret ukraiņiem. Ļoti sarežģīti mēs izkļuvām, ar mammu sešas diennaktis braucām. Puslegāli šķērsojām robežu, no Luhanskas cauri Krievijai. Igaunija mūs pieņēma, pirmais, ko viņi pajautāja – vai jums ir ēdiens un ūdens. Paldies Igaunijai," stāstīja vīrietis.
Arī Igora paslepus uzņemtās bildes telefonā rāda, kā uz ielas tiek pārbaudīti vīrieši, kā piedzērušies krievu karavīri ālējas uz ielas, kā pavadīts laiks pagrabos, kā pilsēta pamazām sastingst.
Igora mamma Ņina pastāstīja, ka izlēmuši aizbraukt no šīs vietas, kad kara dēļ nomira viņas slimais vīrs un brālis. Nu laiks, kad par neapdomīgi pateiktu vārdu varēja nošaut, ir pagātnē. Visi uzrunātie kara bēgļi no Ukrainas vispirms saka paldies par atbalstu un rūpēm.
"Kad, ejot pa pilsētu, teju visā Latvijā redzam līdzās Latvijas karogam mūsu Ukrainas karogu, jūtas pārpilda, lepnums un divu valstu vienotība, esam kā divas māsas. Mēs pie durvīm pielikām divus karodziņus – viens Ukrainas, viens Latvijas. Ja Dievs dos, atgriezīsimies mājās, viss būs labi pēc kara, apsolu, arī mums būs izlikti divi karodziņi, divas māsas – Ukraina un Latvija. Paldies jums. Lai dzīvo Latvija, lai dzīvo Ukraina!" sacīja Ņina.
Pašlaik Nīgrandes pagasta Kalnos dienesta viesnīcā “Lose” mīt 32 Ukrainas civiliedzīvotāji no Luhanskas, Zaporižjas, Hersonas, Mariupoles un Harkivas. Pirms tam nepazīstami, tagad sadraudzējušies. Vairākiem ir arī darbs. Viņi mācās latviešu valodu un piedalās vietējā sabiedriskajā dzīvē, piemēram, dambretes turnīrā. Janina Joldžu no Kalniem ir viena no tiem, kas brīvprātīgi palīdz iejusties un saprast Latvijas sistēmu.
"Es kaut kā viņiem pieslēdzos, nezinu, kā tas no sākuma iznāca, bet tagad es tai vilcienā esmu ielēkusi, es vairs atpakaļ nevaru izlēkt. Man nāk un prasa, man jāpalīdz viņiem, un tas jau neko nemaksā. Man tas nāk no sirds. Es viņiem palīdzu darbu sameklēt, sākšu organizēt visādus kultūras pasākumus," stāstīja sieviete.
Vēl pirms došanās uz darbu Igors uzsvēra, ka Latvijā ir ļoti skaistas debesis, it kā būtu tuvāk zemei, un norunāja ukraiņu dzejnieces Ļinas Kostenko dzejoli, kurā teikts, ka arī cilvēkam ir spārni: “Viņi, tie spārni, ne no pūkām un spalvām. Bet no patiesības, godīguma un uzticības”.
