Otto tēvs ir latvietis, kurš pats piedzima Ukrainā, jo viņa tēvu, Otto vectēvu, izsūtīja uz Sibīriju un viņa ģimene palika Ukrainā.
"Tēvs nezināja ne vārda latviski, latviešu kultūras mūsu ģimenē nebija. Es piedzimu Kijivā ar tādu dīvainu vārdu un uzvārdu. Man apkārt gandrīz neviens nerunāja ukraiņu valodā, bet tā man patika, un, kad sākās neatkarības alkas ukraiņu tautai ap 80. gadiem, arī es staigāju ukraiņu tautas kreklā un visādi atbalstīju Ukrainas brīvību," stāstīja Otto.
Vienlaikus viņu jau no agras bērnības interesēja latviešu kultūra, piesaistīja latviešu valoda.
"Tēvs pateica, ka es esmu latvietis, un es zināju, ka es neesmu krievs, neesmu ukrainis, neesmu ebrejs – es esmu latvietis.
Protams, sešu gadu vecumā to pilnībā apzināties nav iespējams, bet tā sēkliņa tur iekrita, un man ar laiku parādījās tāda kā nostalģija pēc Latvijas. Skatījos filmas, kurās spēlē latviešu aktieri, un man pilnīgi asaras tecēja. Nepiepildītas ilgas pēc Latvijas," norādīja Otto.
Latvijā viņš pirmo reizi ciemojās 14 gadu vecumā pie radiniekiem laukos Kuldīgas pusē. Otto atzina, ka Kuldīga un Kurzeme kopumā viņam joprojām šķiet vislatviskākais novads.
"Nākamreiz, kad atbraucu, man jau bija ap 16 gadiem, es jau iemācījos kaut kādus vārdus [latviski], iemācījos Līvu dziesmu "Dzimtā valoda". Es atceros, ka laukos pie milzīga ozola pilnā skaļumā, pilnīgā vienatnē pats sev vienkārši dziedāju "Dzimtā valoda", tikai pa pusei saprotot vārdus," viņš stāstīja.
Savukārt 19 gadu vecumā, pēc tam, kad divus gadus kopā ar hipiju kustību Otto apceļoja Padomju Savienību, viņš atbrauca uz Latviju ar apņemšanos iemācīties valodu un šeit palikt pavisam. Tas viņam arī izdevās, jo valodu viņš iemācījās pusotra gada laikā.
"Es atbraucu un sapratu, ka te ir mana vieta, ka es šeit ļoti labi jūtos. Man bija absolūti skaidrs, ka es mācīšos latviešu valodu un runāšu latviski," viņš uzsvēra.
Vēlāk gan Otto apmēram septiņus gadus dzīvoja Indijā, uz kurieni veda arī latviešu tūristu grupas. Tur viņš arī iemācījās gatavot indiešu ēdienus, kas vēlāk noderēja, strādājot restorānos Rīgā. Indijā viņš apprecējās arī ar savu sievu, latvieti, kas uzaugusi krievvalodīgā ģimenē. Šobrīd viņi audzina trīs bērnus – Jāni, Austri un Ievu.
"Mēs esam latvieši. Latvieši nav tikai sēļi, zemgaļi, latgaļi un kurši, te nāca garām gan vācieši, gan poļi, gan lietuvieši, gan vēl viss kaut kas. Man liekas, ka latviešiem jādomā nevis tautības terminos, bet politiskās nācijas.
Latviešiem vajag nevis izslēdzošo nacionālismu, bet iekļaujošo. Ja tu runā latviski, tu esi latvietis. Ja tu atbalsti Latvijas valsti un latviešu vērtības, tu esi latvietis," vērtēja Otto.
Pārvācoties uz dzīvi viensētā, Otto radās ideja par biškopību. Sākumā gan nav veicies – pirmajā gadā ziemā bojā aizgāja abas iegādātās bišu saimes, otrajā gadā – puse no četrām jaunajām bišu saimēm.
Šobrīd biteniekam ir jau ap 60 bišu saimēm, un viņš ne tikai nodarbojas ar medus tirdzniecību, bet rada unikālus produktus, piemēram, medus suflē.
"Tirgot vienkārši medu nebija interesanti, tāpēc es sāku eksperimentēt.
Sākumā es uztaisīju klasisko medu ar propolisu, taču pieļāvu kļūdu, jo medu vajadzēja krēmot, tas ir – ļoti lēni maisīt. Tagad man ir krēmošanas aparāts, bet tad nebija, toties man bija urbjmašīna un kaut kādi uzgaļi no miksera. Tas bija par ātru – sanāca nevis krēmotais medus, bet putotais. Es pagaršoju putoto medu ar propolisu, un man tas ļoti patika," par medus suflē tapšanu stāstīja Otto.
Bitenieks turpināja eksperimentēt, putotajam medum pievienojot dažādas garšas – šokolādi, ogas un dažādus augus, piemēram, vīgriezes, kas ļoti garšo viņa sievai. Līdz pat šai dienai vīgriežu medus suflē ir pārdotākā Otto radītā medus suflē garša.
Ar medus produktiem viņš šoruden piedalījās izstādes "Riga Food" Inovāciju stendā, viņa produkti tiek pārdoti veikalos un izmantoti restorānos, tie novērtēti arī ar vairākām medaļām konkursā "Novada garša".
