Iedegt savu svecīti un pakavēties domās pie Uģa Brikmaņa atstātā mantojuma Latvijas Radio aicināja trīs viņa domubiedrus – komponistu Mārtiņu Braunu, horeogrāfu Agri Daņiļeviču un diriģentu Mārtiņu Klišānu.
„Lielākā daļa no maniem darbiem ir Uģa iniciatīva,'' saka komponists Mārtiņš Brauns. ''Viņš ir tas idejas ģenerators. Viņš to ideju saķer, piespēlē man. Dažos gadījumos es pretojos, citos gadījumos paķeru un mēs kopīgi izdarām vēl savādāk. Arī tad, ja tas nav Uģa darbs… Es rakstīju Broņislavas Martuževas „Kā putni dzied”. Piezvanu Uģim, viņš momentā atskrien, paklausās un pasaka: zini, tev beigās vajag pacelt uz augšu, citādi tu neko neesi pateicis. Viņš jūt mūziku, viņš to ir klausījies vairāk nekā es ar visu savu muzikālo izglītību un obligāto mūzikas vēsturi. Es jūtu, ka viņš ir gājis dziļāk, vairāk.”
„Ja Brauns saka, ka viņš strīdējās ar Brikmani, tad es viņu uztvēru kā absolūto patiesību,'' atzīst horeogrāfs Agris Daņiļevičs. ''Tā, kā viņš saka, tā ir – es nezinu, kāpēc. Es viņu gandrīz kā tādu savu dievu esmu pieņēmis. Jo viņš jau vienmēr ir lidojis – arī uz zemes.”
Diriģents Mārtiņš Klišāns: „Tā ir liela dāvana un iespēja, kas man tika dota šos divarpus gadus – būt gandrīz diendienā kopā ar Uģi. Mūsu sadarbība saistās ar nule kā izskanējušajiem Dziesmu svētkiem. Kopā ar Uģi un scenogrāfu Aigaru Ozoliņu strādājām pie noslēguma koncerta koncepcijas. (..)
No viņa ideālisma devas vēl ilgi var dzīvot. Absolūts ideālists, ideju ģenerators.
Cilvēks, kurš, manuprāt, gadiem ejot, paldies Dievam, nebija iemācījies pakļauties un rēķināties ar iespējām. Viņš rēķinājās tikai ar idejām, sapņiem un ideāliem.”
„Es vispār viņu uzskatu par augstāku būtni. Ar savām idejām, kas bieži ir fantastiski nerealizējamas un, saskaroties ar realitāti, simt spārniņu nokrīt, bet divi paliek. Un tas darbiņš lido,” saka Mārtiņš Brauns.
„Nevaru iedomāties, kā tas ir – kad tev ir simt spārniņu, un ar diviem pēdējiem ir tomēr jālido. Ka tos spārnus griež nost – tam nav naudas, šim… Tas mums pierādījās izrādē „Spēlēju, dancoju”, kur Uģis bija režisors. Mums bija palikuši divi pēdējie spārniņi. Kostīmiem naudas nebija. Atradās nauda 150 soliem un baltiem auduma gabaliem. Un ar šiem diviem pēdējiem spārniņiem – soliem un auduma gabaliem – arī uztaisījām visu izrādi.
Tā bija domāšana, ko Uģis iniciēja, liekot domāt savādāk… (..),'' atceras Agris Daņiļevičs.
Mārtiņam Klišānam spilgtākās atmiņas par Uģa darbu ir no laika, kad tika svinēta Rīgas astoņsimt gadu jubileja:
''Visas tās tehnoloģijas un jauninājumi, kas tajā laikā bija… Tas arī Uģim ir ļoti raksturīgi – viņš bija absolūti aktuāls, orientējās visās tehnoloģijās, bija apguvis un izmēģinājis daudz ko tādu, ko varbūt pat kādi nozares profesionāļi vēl nebija pamēģinājuši. Protams, arī 2003.gada Dziesmu svētki.''
Mārtiņš Brauns piesaistīja Uģi pie „Sindi putnu dārza” veidošanas: ''Un tas vienmēr nesa brīnišķīgus augļus. Jēgu, visam jēgu.
Tu vari visu ko dziedāt, bet ne jau dziedāšanas pēc tu to dari. Ir jēga, ko tu gribi ievibrēt cilvēkos. Un tas ir Uģis, kas to jēgu ievibrē.”
Agris Daņiļevičs pēdējoreiz ar Uģi Brikmani sadarbojās šīs vasaras Dziesmu svētku noslēguma koncertā, ko Uģis režisēja:
''Tas uzdevums bija ienākt dejotājiem pa ejām Mežaparka estrādē un ar visiem sveicināties. Atrast acu kontaktu un ar skatienu pateikt: „Cik labi, ka jūs esat atnākuši!”. Un man likās, ka dejotājiem beigās vajadzētu apkampties puisim ar meiteni. Bet Uģis teica: „Nē, lai viņi paliek ilgojoties.” Lai nav tāds beigu punkts, lai tas paliek kustībā, lai paliek tiekšanās vienam pie otra. Un man liekas, ka tā ir liela patiesība. Tas ir baigi, baigi svarīgi, lai paliek kustība…”
Mārtiņš Brauns atceras: „Kā mēs huligāniski „Vikas pirmo balli” [Jaunatnes teātrī] taisījām… Tur ir tādi tā laika patriotiskās mūzikas paraugi, kur mani neviens nepazīs. Iedomājos – ja man būtu iespēja uz atvadām kaut ko nospēlēt, tur nebūtu nekā pacilājoša. Bet izrādē ''Suns un kaķe'' bija dziesmiņa: „Mūžam mīloša sirds un mēness, kas maigi mirdz…” Un tikai uz riņķi vien! Nu nieks, nu muļķība, nu štrunts… Bet, ja man būtu jāatvadās no Uģa… varbūt viņam patiktu, ja es tā dziedātu!”
Ar Uģi Brikmani Latvijas Radio ēterā pēdējoreiz tikāmies šā gada Dziesmu svētkos. Bet augusta beigās Brikmaņa balss vēlreiz stipri un spēcīgi skanēs viņa režisētajā izrādē „No zobena saule lēca” Vecāķu pludmalē, kurai viņš savu balsi - kā zinādams - lūdza ierakstīt pēc iepriekšējās izrāžu sērijas.
