Ticība sargeņģelim palīdz
2. klasē Liene darbojās teātra pulciņā “Zīļuks”. Lielas lomas viņai neuzticēja, Liene bija fona aktrise – putniņš, koks, piektais rūķis. Tas lika šaubīties, vai viņa kādreiz varētu spēlēt uz lielās skatuves un ar šo profesiju saistīt savu dzīvi. Laikam ritot, domas par studijām raisījās divos virzienos – aktieri vai režisori. Lienes tēvs ir arhitekts un tēlnieks, bet māte – psiholoģijas zinātņu doktore. Viņi nekad nav mēģinājuši ietekmēt vai bīdīt kādā konkrētā virzienā meitas profesionālo ceļu, taču likuši domāt, kas ir tas, kas padodas: “Vecāki vienkārši atbalstīja manas vēlmes. Viņi teica: “Būs labi!”.”
Leģendārais latviešu aktieris Kārlis Sebris ir Lienes vectēva brālēns. Tātad – attāls radinieks, ar kuru saista ne tikai līdzīgi deguni, bet tagad arī viena darbavieta.
Kārļonkuļa, kā Liene viņu mēdz saukt, aiziešana toreiz 18-gadīgajā jaunietē iedvesa pārliecību, ka viņa vēlas studēt aktieros.
“Tā bija tāda droša, skaidra sajūta. Tu zini, citreiz vienkārši ir tāda sajūta, ka tā ir jābūt,” sacīja Liene. Viņai gribas ticēt, ka Kārļonkulis bija klātesošs šīs izvēles izdarīšanas brīdī: “Tas palīdz. Šādas domas tiešām palīdz dzīvot, palīdz domāt, ka ir sargeņģelis, palīdz domāt, ka ir kāds, kas tev palīdz, sargā, padod roku kaut kādā veidā tad, kad tu krīti.”
Tā Liene veiksmīgi, kaut pašai neticot, izturēja iestājpārbaudījumus un studēja Latvijas Kultūras akadēmijas dramatiskā teātra aktieru kursā Mihaila Gruzdova un Indras Rogas vadībā. Ugunskristības viņas aktrises karjeras pirmsākumos bija iestudējuma “Jūtu tektonika” pirmizrāde – pirmā lielā loma. Liene atminas, kā zāles aizmugurējās durvis bija pavērtas un caur tām varēja redzēt Kārļonkuļa gleznu. Tas radīja drošības sajūtu.
“Man vispār liekas, ka teātrī daudzi aktieri ir palikuši. Mūsu grimētavā man visu laiku ir sajūta, ka vēl kāds ir ar mums,” pastāstīja Liene, atklājot, ka trešajā ģērbtuvē (kurā ir viņa), nestrādā interneta rūteris, lai gan tas vairākas reizes mainīts un labots. Viņa tic, ka aizsaulē aizgājušās prīmas un grandi joprojām atrodas teātrī, reizēm izjokojot kādu aktieri, paslēpjot izrādes rekvizītus.
Jaunākās paaudzes iemīļota digitālā aukle
Daudzu bērnu mīlestību aktrise iemantojusi kā Tuta no raidījuma “Tutas lietas”. Kad dzima šī ideja, raidījuma veidotāji Tutu nodefinēja kā digitālo auklīti, lai vecākiem skaidrotu, ka mērķis nav mudināt bērnus vairāk lietot viedierīces, bet gan atvieglot vecāku ikdienu, izmantojot iespēju ieslēgt bērnam vērtīgu un kvalitatīvu saturu brīdī, kad pašiem jāpaveic kādi nelieli un svarīgi darbi, piemēram, jāpagatavo ēst vai jāuzkopj māja.
“Tas ir kaut kāds jauns veids, kā runāt ar bērniem, lai dzirdētu skaidru latviešu valodu, mēģinot piedāvāt, mūsuprāt, kvalitatīvu un gaumīgu saturu,” par “Tutas lietām” sacīja Liene.
Aktrise skaidroja, ka Tuta saviem mazajiem skatītājiem vēlas iemācīt dzīves tveršanu kā lielu brīnumu: “Būt godīgam, būt atvērtam, spēlēties, pieņemt brīnumu par normu, par klātesošu, atļauties muļķoties un nedaudz blēņoties, bet nekādā gadījumā tu nedrīksti mēģināt izlikties muļķīgs vai dumjš. Tu drīksti vienkārši būt dauzonīgs.”
Grūtāk gan esot, vadot kādu bērnu pasākumu, jo raidījuma skatītāji pieraduši, ka Tuta ir jauka, taču svētku tracī, kad bērni ir satrakojušies, reizēm nākas būt stingrai, lai tos savaldītu un turētu grožos.
Dzīves jēga ir būšanā kopā ar tuvākajiem
Mācoties pirmajā kursā, Lienei piedzima meita. “Viņa kaut kādā ziņā man ir devusi milzīgu spēku un baigo dzīves gudrību. Es gāju arī pie Indras Rogas prasīt, ko tad darām, man būs bērniņš, varbūt man vajadzētu stāties ārā vai ņemt akadēmisko. Un viņa teica: “Nekādā gadījumā! Mēs izdomāsim”,” atminējās Liene. Aktrise joprojām pateicīga pasniedzējiem par ticību un atbalstu.
Viņa gan atzina, ka viena bez savas atbalsta komandas – meitas tēta, aukles un vecvecākiem – to nebūtu spējusi. “Nav viegli īstenībā būt mammai, jo mēs visas, kas esam mammas, gribam to labāko dot, ko mēs spējam, un ne vienmēr tas izdodas tik labi. Es skatos, kā mana meita aug, un es netieku citreiz līdzi viņas attīstībā,” atklāja Liene.
Tieši saskarsmē ar savu atvasi viņa saredz pastāvēšanas būtību: “Dzīves jēga šodien, man šķiet, ka ir tajā mirklī, kad es ar savu meitu šodien kopā taisījām biezeņus viņas mazajai māsiņai.
Tur bija dzīves jēga – tajā tuvībā ar taviem tuvajiem, tajā atklātībā un tajā spējā ar viņiem komunicēt dažādos līmeņos,”
atzina Liene, piebilstot, ka viņa ir sajūsmā, ka meita šī procesa gaitā atklāja, ka viņai garšo brokoļi.
Neizklīst patmīlībā un vairāk uzticēties
"Īstenībā es esmu trimdas bērns. Es piedzimu Amerikā, tur sāku savu dzīvi, mani vecāki visu savu dzīvi ir nodzīvojuši Amerikā, un tad mēs atbraucām uz šejieni.
Es zinu, ko nozīmē tās divas pasaules, ko nozīmē tā nesavienojamība, ko nozīmē censties uzturēt latviskumu laikā, kad ir sarežģīti to izdarīt," stāstīja Liene
Arī šodien Liene domā par vienotību, par latviešiem, kuri dzīvo visur pasaulē. "Prieks, ka viņiem izdodas uzturēt latviešu valodu, mēs esam vispār tik maz latviešu, mums ir jāpriecājas par to, ka cilvēki vēl runā latviski, mums ir jāatbalsta viņi, bet arī šeit, esot Latvijā, mums ir jābūt vienotākiem, manuprāt. Mēs nevaram tā izklīst katrs savā patmīlībā un slēpties aiz kaut kādiem tādiem aizsargiem, ka mūs noteikti grib sačipot un kaut kādas tādas lietas. Kaut kā vairāk uzticēties cilvēkiem vajag," aicināja Liene Sebre.
