Rota Tesļuka ir stalta auguma un ar stingru, mazliet kareivīgu balsi. Cīņas par brīvu Latviju ir viņai asinīs – Rotas kundzes ģimenē bija mežabrāļi un izsūtījumu piedzīvojušie.
"Nu tas viss ir iekšā – mana tēva stāsti, mana brāļa stāsti… Brālis ir grāmatu uzrakstījis, stāstījis visu, kā viņam gāja gulagā," norādīja Tesļuka.
Pašās pirmajās dienās Zemessardzē līdz ar daudziem citiem tūkstošiem iestājās Rotas Tesļukas vīrs – ukrainis, kuram bija pārliecība, ka jāaizstāv valsts, kurā viņš dzīvo. Pēc gada vīrs izstājās, lai dotu vietu Rotai.
"Jo vienkārši nevar abi divi tur būt, abi strādāt. Pašiem saimniecība, liela ģimene… Tad viņš pieslēdzās ģimenei, bet viss tas pārējais – patriotiskais – tas jau bija uz mani.
Arī bērni pamazām pieslēdzās šim patriotismam," stāstīja Tesļuka.
Viņa atcerējās emocijas, kas sita augstu vilni, atkal plīvojošo Latvijas karogu, draudošo situāciju, atbildību par ģimeni, bet šaubas nav bijušas ne brīdi.
"Stājās iekšā ļoti daudzi, un tikai pēc tam pamazām, pamazām sāka atsijāt. Tos, kam gribējās ļoti alkoholu lietot, pirmos atsijāja. Tad bija pārkāpumu ļoti daudz. Puiši iedomājās, ja viņam ir ierocis pie sāna, tad viņš var apģērbties formā un braukt uz Talsiem pa universālveikalu pastaigāties. Visādi tie atgadījumi ir bijuši," norādīja Tesļuka.
Mūsdienu situāciju ar laiku pirms 30 gadiem salīdzināt nevarot – šobrīd kaujas notiekot pavisam citas. Taču pārliecība, ar kādu Rota Tesļuka iestājās Zemessardzē, viņai esot joprojām. Tāpēc savus pienākumus viņa turpina pildīt.
"Man patīk būt kopā ar vīriem – ar tiem, ar kuriem kopā esmu sākusi 1993. gadā un esmu kopā vēl tagad. Un es cenšos, cik nu vien varu, arī viņus izvadīt. Ar godu, kā tas pienākas karavīriem.
Mēs vienmēr ģērbjamies formās, atdodam godu, salutējam," stāstīja veterānu vadītāja.
Rota ne tikai strādā ar veterāniem, bet brīvajos brīžos raksta arī dzeju.
Viņa ir pārliecināta, ka Latvija pastāvēs tik ilgi, cik kāds to pieminēs, kaut ārzemēs dzīvojot – ja skanēs Latvijas vārds, būs dzīva viņas aizstāvētā valsts.
