Tukumniece Jana Tramdaha palīdz mājražotājiem un veido savu peoniju kolekciju

"Laikam esmu dzimusi nelabojama optimiste, jo uz visām lietām raugos optimistiski un ticu, ka visu ir iespējams mainīt, izdarīt. Man patīk šādus cilvēkus arī dzīvē satikt, kas dod man enerģiju, paši ir smaidīgi, labestīgi un dzīvespriecīgi. Kā savādāk lai mēs virzāmies uz priekšu," tā saka Jana, kuras vadītais LLKC Tukuma birojs par labāko Latvijā atzīts gan 2014. gadā, gan trīs gadus iepriekš.

Viņasprāt, LLKC Tukuma birojs uzteikts tā iemesla dēļ, ka aktīvi darbojas mājražošanas, arī piekrastes zvejniecības un kopumā lauku uzņēmējdarbības aktivizēšanā. "Visu mēs cenšamies aktīvi realizēt pēc labākās sirdsapziņas un pat padarām vairāk nekā no mums prasa. Novērtējums ir stimuls darboties tālāk, darīt vēl labāk, vairāk," teica LLKC Tukuma biroja vadītāja.

Ģimenes dzīve Anglijā un Latvijā

Viņa LLKC Tukuma biroju vada piecus gadus. Pirms tam šajā amatā bija viņas mamma Ludmila Krastiņa, kura biroju vadīja 20 gadus, bet vēl iepriekš pabijusi dažādos vadošos amatos un vienmēr bijusi ļoti enerģiska.

Mamma visu mūžu dzīvojusi Tukumā, tur arī dzimusi un augusi Jana, arī viņas brālis un māsa. Bērni uzauguši Tukuma daudzdzīvokļu mājā - vienā pusē bijusi pilsēta, otrā tecējusi upīte Slocene. Pie tās bijuši dažādi puķu dārzi, kas vilināja mazās meitenes - Janu un kaimiņu meiteni.

"Mēs iekārtojām no akmeņiem savu mazu dārziņu, mainījāmies stādiņiem. Mums bija sava audzētava," stāsta Jana.

Viņa norāda, ka ar brāli un māsu šādi spēlēties īsti nesanāca, jo māsa ir 10 gadus jaunāka, bet brālis - 14 gadus jaunāks, taču abus nācās pieskatīt, kas viņai ļoti paticis. Tāpat Janai skolā patika ekstrēmie sporta veidi - no tiem atteikusies vien tad, kad piedzima bērni.

Vīru Uldi Jana satikusi Zvejnieku svētkos Engurē un apprecējusies 18 gadu vecumā, kā daudzi padomju laikā. "Tiešām satikāmies Zvejnieksvētkos un tā līdz šai dienai esam kopā.

Tas nekas, ka mēs dzīvojam dažādās valstīs. Tā šobrīd dzīvo daudzi. Kam izdodas labāk, kam sliktāk. Jāsaka - paldies Dievam, mums ir izdevies," secina Jana.

Par senčiem gan ziņas ir skopas, jo vecvecāki par to nevēlējās runāt - bija padomju laiki un pastāvēja bažas par iespējamām represijām.

"Vismaz ir saglabājies ģimenes vecais albums, lai var paskatīties, kā šie cilvēki ir izskatījušies,"  stāsta Jana, norādot, ka šis albums nodots meitai, kā to vēlējies Janas tēvs.

Bērnu dēļ pievēršas veselīgajam

Jana bērnus mājās auklēja piecus gadus. "Man tas šķita ļoti nozīmīgi. Es nevaru tā - gads un man ir apnicis, un iet tūlīt darbā. Man šķita, ka šajos piecos gados es varu dot viņiem visu to labāko," klāsta Jana.

Viņa, kā daudzas jaunās māmiņas, sāka pētīt, kas tad ir labākā pārtika un apģērbs bērniem. Tolaik šo informāciju nemaz nebija tik vienkārši iegūt kā mūsdienās, kad daudzko var atrast internetā.

"Meklēju par to žurnālos un grāmatās, un tā mani pamazām ieinteresēja tēma par veselīgu ēšanu, par dažādu augļu un dārzeņu pārstrādi ziemai," stāsta Jana.

Kad bērni sāka iet bērnudārzā, Jana aizgājusi strādāt par pārdošanas menedžeri konservu cehā. Tolaik lielveikaliem vēl nebija savas loģistikas bāzes - uz katru veikalu mašīnas veda pa 5-10 burciņām. "Tas bija mežonīgs darbs," atminas Jana, norādot, ka savulaik slaveno Tukuma tomātu mērci bez konservantiem lielveikaliem bija grūti pārdot.

"Tieši tanī laikā sākās bums, ka vajag visu krāsainu, košu, "E" vielas. Dabīgā produkcija tajā momentā vairs nebija topā. Tagad mēs pie tā atgriežamies atpakaļ, mēģinām izskaust šo krāsainos, šausmīgos izstrādājumus," klāsta Jana.

Diemžēl Tukuma konservu cehs darbību pārtrauca, un, kā atzīst Jana, tolaik bija ļoti skumji noskatīties, kā dabīgus un labus produktus Latvijā nenovērtē. "Bet viss iet tā, kā tas dzīvē iet. Kaut ko mums vajag jaunu, pie kaut kā mēs atgriežamies atpakaļ. Tā tas notiek."

29 gadu vecumā Jana iestājās Latvijas Lauksaimniecības universitātes Pārtikas tehnoloģijas fakultātē.

"Tanī vecumā es jau konkrēti zināju, ko es vēlos, kas man patīk. Tās bija maksas mācības - par katru savu ieguldīto naudiņu mēģināju iegūt, cik vien maksimāli iespējams zināšanu, nevis tikai atsēdēt skolā," nosaka Jana.

Aizbraukt ciemos pie zvejniekiem

Šoruden lielu atsaucību guva tukumnieku organizētā akcija "Aizbrauc ziemos pie zvejniekiem".

"Mēs kopā ar Tūrisma informācijas centru izdomājām akciju, kā iepazīstināt vietējos iedzīvotājus ar mūsu ražotājiem - kur iegādāties kūpinātas zivtiņas, noskatīties teātri. Tas viss ir tepat blakus, bet cilvēki par to nezina," atzīst LLKC Tukuma biroja vadītāja.

Pēc viņas teiktā, cilvēku atsaucība akcijā bijusi negaidīti liela - iepriekš lēsts, ka pasākumu apmeklēs 50 cilvēki, taču katrā vietā bijuši ap 150 apmeklētāju.

"Pietrūka zivju un jāsaka - piedodiet, apmeklētāji, ka mēs nepadomājām, ka šī atsaucība būs tik liela. Bet no kļūdām mācās un nākamreiz centīsimies šīs aktivitātes saplānot citādāk," teic Jana.

Viņa uzsvēra, ka vēlētos, lai iedzīvotāji novērtētu pašu ražotāju darbu, jo katrs no viņiem mēģina radīt kaut ko jaunu un interesantu, kā nav citiem. Cilvēki Tukumā ir ļoti uzņēmīgi, vērtē Jana.

Iepriekš atbalsta pasākumā zvejniekiem LLKC Tukuma birojs palīdzēja tikt pie līdzfinansējuma - rakstīt ražošanas attīstības plānus. Tāpat divus gadus pēc kārtas iespēja tikt pie naudas balvas, ko varēja ieguldīt attīstībā.

"Viens uzcēla jaunu kūpināšanas namiņu, cits uzcēla pilnīgi jaunu ražošanas ēku, protams, pieliekot klāt lielu daļu savas naudas," teica Jana, norādot, ka tāpat Tukumā tiek rīkoti dažādi semināri un apmācības. Pēdējais bija par zīmola virzīšanu tirgū un reklāmas nozīmi.

Maršruts vietējo mājražotāju iepazīšanai

Arī Tukumā aizvien aktīvāk darbojas mājražotāji, un Janas mērķis ir izveidot īpašu maršrutu, lai vienas dienas laikā varētu apciemot vairākus mazos ražotājus. Aprīlī notikušas mājražotāju mācības, pēc kurām dibināta mājražotāju biedrība "Tukuma klēts". "Pašlaik mēs esam tikai sākumā, meklējam savu veikaliņu," atzīst Jana, norādot, ka mājražotāji darbojas ne tikai Tukuma apkaimē, bet arī pilsētā.

"Arī pilsētā, izrādās, dzīvokļos ražo mājas virtuvēs, cep dažādus pīrādziņus, plātsmaizes, ražo garšvielu maisījumus. Bet mēs vairāk atbalstām lauku uzņēmējus, lai viņiem būtu savs nodrošinājums, iztika.

Bieži vien tas cilvēkiem ir dzīvesveids - būt mājās, ražot, darboties savā saimniecībā. (..) Visapkārt Tukumam mēs varam atrast pa kādai vietiņai, kur kaut ko interesantu, garšīgu nopirkt," stāsta Jana.

Patlaban ir izveidots maršruts piekrastē strādājošo uzņēmēju iepazīšanai, un drīz vien tāds būs lauku saimniecību iepazīšanai. "Nodegustēt šīs labās lietas, iepazīties ar uzņēmējiem, jo viņi ir tepat mums blakus," maršruta izveides mērķi skaidro Jana.

Viņa atzīst, ka lauku uzņēmēji ir dažādi - starp viņiem ir arī jauni cilvēki, par ko Janai ir liels prieks un kuriem LLKC speciālisti cenšas visādi palīdzēt, pat sniedzot padomus ārpus sava darba laika. Uzņēmīgu cilvēku Tukuma apkaimē netrūkst, un liela priekšrocība ir pilsētas tuvums Rīgai.

"Tas ir mūsu mērķis - panākt šo gribēšanu darboties. Labāk mēģini. Labāk, lai tev nesanāk, bet zināsi, ka šis tev nepadodas, meklēsi kaut ko citu. Jo pēc tam dzīvē būs žēl - kā būtu, ja būtu," nosaka LLKC Tukuma biroja vadītāja.

Tukums slavens ar ziedu audzēšanu

Tukuma apkaimē ir divas rožu audzētavas - viena ir "Agro B", bet otra ir "Dārza rozītes". Tukumnieki lepojas ar saviem rožu svētkiem, arī piemiņas akmeni literātam Imantam Ziedonim. Kādreiz Tukums vispār bija slavena rožu audzēšanas pilsēta. "Bija lielas siltumnīcas, kas bija slavenas visā Padomju Savienībā. Diemžēl juku laikos tas tika nojaukts, izputināts un nekas no tā vairs nav palicis," atzīst Jana.

Taču ir palikuši šie audzētāji ar savu pieredzi, tāpēc Tukumā stādu audzēšana ir otrā lielākā nodarbe aiz piena lopkopības.

"Tukuma stādu tirgus ir visdārgākais. Šeit tiešām dzīvo daudz cilvēku, kas veido kolekcijas, nodarbojas ar selekciju, un tā ir ļoti ienesīga nodarbe mūsdienās, jo mums, latviešiem, patīk iekārtot dārzus," teica LLKC Tukuma biroja vadītāja.

Nākamā Tukumā nozīmīgā nozare ir augkopība. Šajā jomā vēlas darboties daudzi jauni cilvēki, izvēršot tieši bioloģisko lauksaimniecību, piebilst Jana.

Meitu atpakaļ no Anglijas negaida

Janas vīrs uz Angliju devās nevis krīzes gados, bet pirms tam, kad uz Angliju studēt devās meita - viņa pati tur pelnīja iztiku, maksāja par arhitektūras studijām un tur arī satika savu mīlestību - vietējo puisi. Līdz ar to diezin vai meita atgriezīsies dzīvot Latvijā.

"Viņa ir izveidojusi ģimeni tur, man ir arī jauka mazmeitiņa - Kora, pusotru gadu veca," stāsta Jana, norādot, ka meitai ir arī pastāvīgs darbs Anglijā - viņa ir "amazon.com" Veselības un drošības departamenta vadītāja.

Vīrs Anglijā strādā augļu un dārzeņu pārstrādes uzņēmumā un, kā atzīst Jana, viņam darba netrūkst, jo tagad ir jāpieskata arī mazmeita. Vīrs cenšas trīs četras reizes gadā atbraukt uz Latviju, bet Jana vismaz reizi gadā aizdoties uz Angliju.

Jana atzīst, ka vienai Latvijā ir ļoti skumīgi. "Pie tā ir ļoti jāpierod, it sevišķi svētkos. Bieži vien sanāk tā, ka mēs Ziemassvētkus svinam "skaipā" - viens otru redzam tikai ekrānā," nosaka Jana.

Dēls gan ir Latvijas patriots - viņš vēlas dzīvot un strādāt Latvijā. "Mēs [ģimene] esam sadalījušies uz pusēm, bet toties mēs katrs darām to, kas mums patīk," piebilst Jana.

Vaļasprieks - savs dārziņš un namiņš

Janas vaļasprieks ir mazdārziņš, kas atrodas piecu minūšu gājienā no dzīvokļa. Aiz kupla dzīvžoga atrodas neliels koka namiņš un vēl joprojām zied rudenīgas rozes un dālijas. Tā kā vīrs pēc profesijas ir celtnieks, viņš dārza namiņu pats projektējis un uzcēlis.

Jana atzīst, ka viņai svarīgi ir parušināties pa zemi. "Ielikt pirkstus zemē vajag. Laikam tas nāk no bērnības, kad mācījāmies savu dārziņu veidot, stādiņiem mainījāmies," stāsta Jana. Viņai īpaši patīk veidot puķu kolekcijas. Jana lepojas ar savu peoniju kolekciju, kurā ir ap 45 puķu šķirnes. Tāpat Janai ir hostu kolekcija, kā arī sīpolpuķu, tostarp narcišu kolekcija.

"Tas [ziedi] ir tas, kas manai sirdij liek plaukt," atzīst Jana, norādot: dārzā dārzeņu ir mazāk, jo tos tāpat var nopirkt pie vietējiem ražotājiem.

Jana nosaka, ka saviem bērniem un mazbērniem varēs nodot mantojumā, iespējams, ļoti vērtīgu dārzu.