Jo problēma vizuālāka, jo asāka attieksme
Kāds mūsdienās ir tipisks jaunietis?
Padomāšu (domā) – viņus raksturo vēlme darīt, taustīšanās pa dzīvi. Ir cilvēki, kam 20 gadu vecumā ir bērni, kas jūtas ļoti stabili, un man pat ir dīvaini runāt ar viņiem kā jauniešiem, jo ir sajūta, ka viņiem dzīve jau ir izplānota. Būt par jaunieti nozīmē brīdi, kad dzīve nav izplānota, kad vidusskola ir pabeigta un jāsāk domāt pašam. Ir daudz eksperimentēšanas, domāšanas, ko darīt, mēģinājumu uztvert visu ārējo pasauli. Pirmajos jaunības gados problēmas tiek izjustas īpaši saasināti.
Piemēram?
Klimata pārmaiņas, netaisnības ar dzīvniekiem, arī karš – jo problēmas ir vizuālākas, jo cilvēks vairāk ir gatavs cīnīties ar šo netaisnību. Taču ar laiku sāc saprast, kas lācītim ir vēderā, ka ir institūcijas, kas mēģina novērst netaisnības. Piemēram, ir Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM), un tad jaunietis sāk redzēt, kā strādā vai nestrādā sistēma. Ir lielas, masīvas, strukturālas problēmas, un tad jauniešu entuziasms un naivums mazinās, jo viņi saprot, ka ir cilvēki, kas jau ar šīm lietām nodarbojas.
Postpadomju domāšana paliek
Pats esat studējis Nīderlandē biznesu un varat salīdzināt Latvijas un ārzemju jauniešus. Ar ko Latvijas jaunietis atšķiras no citiem?
Lai arī es un citi jaunieši nav uzauguši Padomju Savienībā, mums tomēr ir postpadomju domāšana un vide, kas motivē gan labā, gan sliktā nozīmē domāt radošāk. Sajūta, ka ir mazliet vairāk jācīnās, mazliet mazāk vari uzticēties iesāktām sistēmām, līdz ar to ir ierasts skatīties uz lietām citādāk. Savukārt Nīderlandē un vispār Rietumos augušie daudz uzticas sistēmām, piemēram, uzņēmējdarbībā. Ir apziņa, ja mācīšos labā universitātē, tad dabūšu labu darbu, paaugstinās amatos un kļūšu par laba līmeņa profesionāli. Kamēr Latvijā ir sajūta, ka nekas nav garantēts – ej, sities vienā vai otrā veidā, pabeidz universitāti, bet vai tāpēc dabūsi kādu darbu? Nezini. Tas nav atkarīgs tikai no grāda, tas ir atkarīgs no tā, kā esi "netvorkojis" [veidojis attiecības ar cilvēkiem]. Neatceros precīzi, bet, šķiet, divas trešdaļas no vakancēm aizpilda cilvēki, kurus kāds ir ieteicis.
Sacījāt, ka jauniešiem rūp klimats. Kādas vērtības vēl ir?
Vērtību jautājumi kļūst nozīmīgāki, jo iepriekšējām paaudzēm bija jādomā, kā izdzīvot. Turklāt sociālie tīkli tās padara globālākas. Krietni vairāk pārņemam amerikāņu vērtības. Jaunieši vairāk domā par "Black lives matter" (tumšādaino cilvēku tiesību kustība ASV), nevis, piemēram, latviešu un krievu jauniešu attiecībām.
Tiešām?
Tas ir vairāk viņu informatīvajā telpā. Viņiem tas šķiet interesantāks sarunu temats, lai gan arī Latvijā ir drausmīgas problēmas: alkoholisms, kas ir ļoti klusi paslēpts daudzās mājās, sabiedrības šķelšanās attiecībā uz valodu un etniskumu, un jo īpaši attiecībā uz jauniešiem, kā arī mentālās problēmas, par kurām runā arvien vairāk. Ņemot vērā, ka Latvijā ir viens no augstākajiem pašnāvību līmeņiem Eiropā, tad man prieks, ka šāds temats ir atnācis no Amerikas. Arvien vairāk cilvēku iet pie psihoterapeita un uztraucas par mentālo veselību. Šai paaudzei šis tabu ir noņemts. Tāpēc vērtības ir vide, mentālā veselība un atkarībā no sociālajām grupām – dzīvnieku lietas, pilsētas infrastruktūra un tamlīdzīgi. Protams, arī LGBTQ lietas, kur jaunieši ir progresīvāki. Atvērtība pret šo subkultūru ir krietni lielāka nekā pat pirms pieciem gadiem.
Nopelnīt naudu?
Nopelnīt sev. Iepriekš vairāk runāju par aktīvajiem jauniešiem, kas piedalās protestos. Noteikti svarīgi ir nopelnīt individuālā līmenī, lai ir, ko ēst. Ir karjeras cilvēki, bet arī viņiem interesē ilgtspējas lietas. Kaut vai piespiedu kārtā – pat ja aizej strādāt uz lielu naftas kompāniju, ir jādomā par zaļo enerģiju, jo to pieprasa sabiedrība. Interese par biznesa tēmu ir mazāk attīstīta. Tā izpaužas specifiskās, piemēram, jaunuzņēmumu vidēs.
Minējāt, ka pirms pieciem gadiem par LGBTQ runāja mazāk. Vai tas liecina, ka mūsdienās paaudžu maiņas kļūst ātrākas?
Intuitīvi vēlos teikt, ka paaudžu maiņa notiek ātrāk tehnoloģiskā procesa un komunikācijas dēļ. Mana paaudze uzauga ar stacionāriem datoriem, pirms 10 gadiem auga ar mobilajiem telefoniem, tagad jau divu gadu vecumā pretī sejai ir ekrāns. Tas ļoti ietekmē saturu, kultūru un viņu valodu. Trīs gadus vecā māsasmeita pa pusei runā angliski, pa pusei – latviski. Tomēr skatoties uz savu darba kolektīvu, kur ir 18 gadus veca meitene un 35 gadus veca sieviete, tad, neskaitot tehnoloģiskas lietas, nevar just ļoti lielu atšķirību.
Daļai svarīgi nodzīvot normālu dzīvi, domājot par iztiku
Kā jaunieši uztver citas paaudzes – piecdesmitgadniekus, sešdesmitgadniekus?
Abās pusēs ir aizspriedumi vienam pret otru, un, tikai pastrādājot kopā, sāc saprast, ka cilvēkiem ir citas un papildinošas iezīmes un kopā var radīt labu duetu un rezultātu. Darba devējiem būtu jāiesaista vairāk jaunieši, jo viņi ir tik dinamiski, ka tehnoloģiskā ziņā var būtiski palielināt tempu vecākā kolektīvā. Uzsākot karjeru, jaunietis nezina, ko viņš nezina, un viņam šķiet, ka viņu nepieņem darbā, jo viņš ir jauns. Paiet laiks, līdz saprot, ka tas nav "eidžisms" (diskriminācija vecuma dēļ), bet gan prasmju trūkums.
Ne visi jaunieši ir jūsu redzeslokā. Un tomēr – vai ir priekšstats, kādi viņi ir?
Mēdz uzskatīt, ka vieni ir labie, aktīvie, daudzsološie, otri ir neizteiksmīgie un trešie tad ir "sliktie", kam nav motivācijas, dzer, pīpē. Taču realitātē grupu ir krietni vairāk. It sevišķi mazākās pilsētās vienā solā sēdēs aktīvais jaunietis, kurš pārvāksies uz Rīgu, studēs, mainīs pasauli, ies politikā, un viņam blakus cilvēks, kurš lietos alkoholu un būs tādas mentālas problēmas, ka grūti iziet ārā no mājas. Taču starp šīm galējībām ir liels spektrs. Cilvēki ir dažādi – arī aktīviem cilvēkiem ir mentālās problēmas un zūd motivācija, savukārt problemātiski cilvēki arī var izkārpīties no problēmām.
Kopumā šķiet, ka jaunieši ir visai neieinteresēti. Viņiem primāri rūp, kā nodrošināt sev ikdienu un ilgtermiņā – iztiku. Viņiem ir sajūta, ka kaut ko vajag pastudēt, un tas arī viss.
Kāpēc tā?
Tā ir visā sabiedrībā. Lielai daļai svarīgi ir nodzīvot normālu dzīvi, nesatraucoties par sabiedriskām problēmām. Daudzi nāk no vides, kur proaktivitāte un mērķtiecība nav apbalvota. Ja nemaldos, tad 20% jauniešu sabiedrībā ir ar lieliem izaicinājumiem dzīvē – vai mentālām problēmām, demotivāciju vai finansiālām problēmām. Tādi var būt arī jaunieši, kuriem ir labas dzīves. Aptuveni pusei jauniešu nav intereses par kaut ko vairāk. Bet tā ir mana liela spekulācija. Visgrūtāk ir strādāt ar jauniešiem, kam ir vismazākā interese un kas nāk no vissliktākajiem apstākļiem. Lai strādātu ar viņiem, iesaistot sabiedriskajā dzīvē, vajag daudz vairāk resursu – laika, naudas – un diemžēl nedz valsts iestādēm, nedz korporatīvām vidēm bieži nav vēlmes tik daudz iesaistīties.
Latvijas gadījumā ir arī starpība starp Rīgas un lauku jauniešiem?
Jā, liela daļu organizāciju ir Rīgā. Universitātes ir vien dažās pilsētās ārpus Rīgas. Līdz ar to, ja vēlies augstāko izglītību, tad jāpārceļas. Arī darbi – nesen redzēju, ka vajag augsta līmeņa speciālistu Tukumā. Tas, cik es biju pārsteigts, parāda, cik tas ir neierasti. Šobrīd mums ir projekts, kurā mācām jauniešiem attālinātu darbu – datu ievadi, klientu apkalpošanu un digitālo mārketingu. Ja viņi reģionos dažādu iemeslu dēļ dzīvo, tad mūsu mērķis ir iemācīt šīs profesijas, lai var strādāt kompānijai Rīgā vai ārzemēs attālināti no savas dzīvesvietas, nepārvācoties uz lielāku pilsētu.
Latvija – mājas latviski, bet ne vienmēr krieviski runājošajiem
Pats pieminējāt ārzemju iespaidu uz jauniešiem, un novembra vidus ir simbolisks laiks Latvijai. Kas jauniešiem ir Latvija?
Sarežģīts jautājums (domā) … Jauniešiem Latvija ir mājas, par spīti tam, ka viņi domā globālāk. Man ir sajūta, ka pēdējos gados identitātes sajūta Latvijai ir kritusies, globālā informācijas telpa piesaista krietni vairāk. Daudziem ir ļoti spēcīga sajūta, ka ārzemēs ir labāka dzīve, bieži vien tikai līdz brīdim, kad viņš aizbrauc un viņam pietrūkst Latvijas. Taču īpaši liels izaicinājums ir krievvalodīgo jauniešu piesaiste Latvijai kā mājām. No latviešiem emigrējošo jauniešu skaits ir mērens, bet krievvalodīgie migrē ļoti izteikti, un liela daļa neplāno atgriezties. Aizbrauc tieši spējīgākie jaunieši, kuri iemācās angļu valodu, un tad jebkur var atrast darbu. Viņi nejūtas tik piederīgi šai sabiedrībai. Viņu tuvākie draugi ir krievvalodīgie, taču, kad viņi aiziet uz kādiem pulciņiem, tad tur uz viņiem šķībi paskatās, jo latviski runā ar akcentu. Turklāt kopējā mediju un informācijas telpa viņiem ir pārsvarā angliska un krieviska – mazāk latviska. Tā secinu gan no personīgās pieredzes, gan statistikas.
Kā Latvijas jaunieši vispār redz Latviju?
Viņiem ir sajūta, ka daudzviet ir labāk nekā Latvijā, bet tomēr arī te lietas uzlabojas. Katru reizi, kad viņi redz kādu ideoloģisku nesakritību ar vecāku paaudzi, piemēram, LGBTQ vai vides jautājumos, tad ir dusmas un sajūta, ka Latvija ir atpakaļrāpulīga, bet, paskatoties uz diviem, pieciem gadiem atpakaļ, redzam, ka progress notiek. Kopumā viņi tic, ka Latvija kļūst labāka. Jautājums, vai viņi tam notic gana ātri un paliek šeit, nelolojot cerības par citām valstīm. Šķiet, ka emigrācijas ziņā sliktākie laiki ir pagājuši. Latvija ir iegājusi globālajā tirgū, un cilvēki var paskatīties, kā ir dzīvot ārzemēs, atļauties pabraukāt riņķī, daudzi jaunieši ar "Erasmus" ir dzīvojuši ārzemēs. Tas dod plašāku un niansētāku skatu uz to, kāpēc vēlas palikt šeit, izpratni par Latvijas vietu pasaulē, kā arī to, kas ir skaistais un neglītais Latvijā.
