Zintis uzzināja, ka viņa trīsgadīgais dēls dzīvo bērnu namā. Ar viņa māti Zintis bija šķīries un sieviete bija izveidojusi jaunas attiecības. Zintis viņas dzīvē nejaucās, bet valstij bija radušas šaubas, ka māte nerūpējas par bērnu. Sociālās aprūpes iestādē mazais Edgars dzīvoja divus mēnešus līdz Zintis viņu paņēma pie sevis.
“Es pats uzaugu ar vecākiem un negribu pieļaut, ka Edgars aug bez vecākiem,” saka Zintis.
Zintis atklāti atzīst, ka šaubījies pirms svarīgā lēmuma pieņemšanas. Negribējās pārvilkt strīpu jautrajām kompānijām. Turklāt tajā brīdī viņam nebija ne savu māju, ne arī pastāvīgu ienākumu.
“Kā iet tā cīnāmies. Pa abiem dzīvojam, nav jau viegli. Es zināju, ka būs grūti, nevarēšu uzmest plecos giču un braukt uz Amsterdamu stopēt . Es apzinājos, kas man jāupurē, lai palīdzētu Edgaram,” atzīst tētis.
Edgars, kas nu jau nosvinējis savu četru gadu jubileju nespēj mierīgi nosēdēt pat intervijas laikā. Brūnās acis šaudās uz visām pusēm. Audzinot Edgaru, Zintis stāsta, ka bieži improvizē, taču tas nebūt neesot viegls darbs.
"Jāimprovizē, nekādās grāmatās jau to neiemācīsies, bet bērnu audzināšana nav viegls uzdevums,” uzskata Zintis.
Kad jautāju, kādas vērtības Zintis vēlas ieaudzināt dēlā, viņš atbild, ka patlaban – noteikti pacietību – vēlāk, tad jau redzēs:
“Viens ir pacietību, kas viņam nav. Man jau arī viņas nav. Pacietību. Ja neesam pacietīgi varam gūt vilšanos. Protams ir kaut kādi mēri, bet ….es arī daudzas lietas paciešu.”
Pavisam nesen Edgars sācis iet bērnudārzā. Rīta celšanās patlaban ir lielākais izaicinājums ar ko abiem jātiek galā. Ar tēvu jau vairākus mēnešus viņi dzīvo kādā Zemgales saimniecībā, kurā Zintis palīdz lauku darbos. Arī mazais Edgars palīdzot ganīt kazas.
Gada laikā tēvs ar dēlu kļuvuši nešķirami. Mātes vārds ikdienas sarunās netiek pieminēts. Zintis patlaban ir izvēlējies Edgaram nestāstāstīt patiesību. Par to, ka ir tāda tēva diena, Zintis nemaz iepriekš nav zinājis. Tagad droši vien abi to nosvinēs, viesojoties pie vectēva.
