«Tev mati kā vecai tantei.» «Diagnoze vēzis» 7.dienasgrāmata

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

"Tev mati kā vecai tantei,” ērti izlaidies dīvānā, paziņo laulenis. Es viņa vietā muktu, bet Kriss neliekas traucēties. Pakausī mati sākuši lokoties, toties galvvidū aug biezu biezais mežs, kas stāv gaisā un laikam arī lokotos, ja tik būtu vieta. Esmu redzējusi deviņus izkritušus matus kopš augusta (jā, skaitu!), par frizūras veidošanu nevar būt ne runas, mati dzīvo paši savu, neatkarīgu dzīvi. Īsta panka sapnis, nevajag ne cukurūdeni, ne uzkasīt, visi gaisā un nav piedabūjami ieņemt nekādu citu stāvokli. Varētu apcirpt atkal īsus, bet gribu zināt, kas tur izaugs (Kriss saka – mikrofons izaugs).

Iepriekš Ilzes Kalves dienasgrāmatās: 

Uz Rīgu!

Sapīkusi vienās zeķītēs čāpoju cauri lidostas drošības kontrolei. Stanstedas lidosta no rīta pilna, kārtējo reizi atņēmuši zābakus, kurus nākas labu laiciņu gaidīt kopā ar bariņu tādu pašu zeķaino. Daži aizdomīgi priecīgi un manāmi novārtījušies, bet tas visdrīzāk ne dēļ alkohola satura asinīs, bet gan agrā lidojuma dēļ, jo 4 no rīta tikt uz lidostu sarežģīti, daudzi ierodas iepriekšējā vakarā un tās dažas stundas guļ uz grīdas, kas - vismaz teorētiski - nav atļauts. Pa lidostu jāstaigā diezgan prātīgi, joprojām pilns ar gulētājiem visās malās - uz grīdas pie radiatoriem, uz krēsliem un soliņiem. Daži neizskatās visai dzīvi.

Mani atvedis Kriss, viņam pat patīk braukt pa nakti, jo tad ceļi tukši un var aizbraukt divās stundās. Interneta plašumos esmu atradusi un nopirkusi Briesmīgo Rozā Spilvenu – tādu garu piepūšamu ķesku, ko apsien ap vidu un uzliek uz viena pleca, ir daudz ērtāks par parastajiem ceļošanas spilveniem, kas nekad neturas vietā un spiež sprandu. Spilgtā rozā krāsa guļot netraucē, bet plastmasas smaka gan. Pateicoties Briesmīgajam Rozā Spilvenam esmu iemanījusies gulēt nevis uz viena pleca, bet noliecot galvu pa vidu, cerams, nekrācot, bet to jau laikam neuzzināšu.

Taču jokus pie malas,

kopš ķīmijterapijas esmu sākusi krākt. Nevis tā sievišķīgi šņākuļot, bet skaļi un vareni.

Oficiālajā info rakstīts, ka tās zāles, ko ķīmijterapijā deva, bojā perifēros nervus, tas ir, nervus pirkstu galos un pēdās, taču reālajā dzīvē klāt pieķeras arī citas vietas. Jau pēc pirmās ķīmijterapijas reizes kakls un daļa sejas kļuva nejūtīga, bija diezgan bailīgi pamosties naktī, saprotot, ka neelpoju, bet, par laimi, tas jau pagātnē. Tik krācu brīžiem tā, ka pati mostos no trokšņa. Kriss ir varens krācējs, blakus dzīvokļos kārtīgi krācēji, kopkorim zem logiem jābūt kā no šausmu filmas.

Veselības tūrisms

Rīgā atkal kultūršoks, grūti pierast pie drūmajām sejām. Liekas, ka visi man brauc virsū, pēc pāris dienām jau aprodu un pati sāku braukt visiem virsū. Kūkas un citi gardumi gan tikpat garšīgi, nākamreiz, uz Rīgu braucot, jāvelk platākas drēbes.

Kopš PETa attēldiagnostikas pagājis pusgads, klāt nākamā pārbaudes reize. Tā kā angļu dakteri i netaisās sūtīt uz datortomogrāfiju, Rīgā sarunāta gan attēldiagnostika, gan viss pārējais. Par maksu, protams, taču Anglija man jau divas reizes ir atmaksājusi teju visu pie dakteriem iztērēto, pamatojoties uz regulu (EC) nr. 883/2004 un Pārrobežu direktīvu 2011/24 ES. Cilvēku valodā runājot, sistēmu Eiropas Savienībā (ES), kas ļauj ES valsts iedzīvotājam brīvi izmantot privātos veselības aprūpes pakalpojumus citā ES valstī, paša valstij tos apmaksājot pilnībā vai daļēji. Vai vēl vienkāršāk – dzīvojot Anglijā, varu doties uz Latvijas privātklīnikām, un Anglija atmaksās saņemtos medicīnas pakalpojumus. Arī tie, kuri dzīvo Latvijā, var doties uz Anglijas vai citu ES valstu privātklīnikām, un prasīt Latvijai atmaksāt, taču katrai valstij ir savi noteikumi gan attiecībā uz atmaksājamajiem pakalpojumiem, gan summām, pie tam ceļš un uzturēšanās citā valstī būs no personīgās kabatas.

Anglija neatmaksā zobārstus un vēnu operācijas, ko pieskaita plastiskajai ķirurģijai, taču daudz kas cits tiks atmaksāts, arī diagnostika. Veselības tūrisms nav tā pati EVAK karte, kas nodrošina neatliekamos medicīniskos pakalpojumus citās ES valstīs. Piemēram, ja, esot ceļojumā, tiek saķerts koronavīruss, tad uzturēšanās slimnīcā maksās (vai būs par brīvu) tāpat kā vietējiem, tik jāparāda EVAK karte – ja kāds pienāks tik tuvu, lai paskatītos.

Kaut kas izaudzis par 1 mm...

Asinsanalīzes labas, vēža marķieris arī normas robežās. Kompjūtertomogrāfijā arī neko draudīgu neredz, bet ir plaušās kaut kas, kas varētu būt vēža metastāze, bet pārāk mazs, lai varētu pateikt. Tagad esot 6 mm, vasarā bija 5 mm. Internetā rakstīts, ka, ja tas ir audzējs, tad vajadzētu izaugt krietni vairāk. Bet ko tad, ja tikai 1mm? "Google" sameklēju, kur plaušās ir S6 reģions, atrodu abu pārbaužu attēlus, uz datora salieku kopā. Fūūūū... izskatās, ka tas pats vien ir, bez izmaiņām, PET un CT tomēr ir dažāda veida pārbaudes, vienā labāk redz, otrā sliktāk. Taču ir cita problēma – esmu dabūjusi nelielu, pāris centimetru trūci, vēdera muskuļi pēc lielā grieziena nav saauguši kopā tā, kā vajadzētu. Prasu ķirurgam, vai esmu ko nepareizi izdarījusi? Nē, tādas problēmas esot 20% gadījumu, ķīmijterapija pēc operācijas arī traucējot dzīšanas procesam. Rudenī varētu operēt, tagad vēl ne. Pati operācija nav smaga, taču būs pilnā narkoze, divas nedēļas pa Rīgu, pēc tam mēnesi bez smagumu celšanas. Nāksies papētīt, kādi ir varianti, jānoskatās arī operācija "Youtube".

Meitai, nu jau pilnīgi oficiāli ārstei rezidentei, liekas, ka man medicīna ārkārtīgi interesē, bet patiesībā esmu pilnīgs āmurs visā, kur saistība ar ķīmiju un bioloģiju. Vidusskolā ķīmijas stundās skolotājs draudēja mest ar krītu, ja turpināšu pirmajā solā gulēt, bet man laikam bija vienalga. Bioloģijas stundās nebija tik garlaicīgi, tur varēja zem galda tamborēt.

Lai nu kā, operācijai ir arī savas gaišās puses, divas nedēļas uz kūku diētas izklausās ģeniāli. Tik uzreiz jāpieraksta, lai neaizmirstas, ka jāpaņem platākas drēbes.  

Atlidojot no Latvijas, mājās gaida vēstule no slimnīcas, tomēr mana angļu onkoloģe ir nosūtījusi uz CT skanu. Neiešu jau ik pa divām nedēļām staroties, tādēļ atceļu.

Koronavīruss!

Londonas metro sastrēgumstundās parasti piebāzts līdz pēdējai iespējai. Man kameras somā kopš ķīmijterapijas laikiem stāv vienreiz lietojamās sejas maskas, jo nav patīkami, ja tieši blakus kāds puņķojas vai klepo virsū. Jā, daudzi i nepapūlas aizsegt muti! Parastās maskas gan diezko no vīrusiem nesargājot, bet tomēr labāk uzlikt tādu, nekā ļaut sevi apspļaudīt. Šoreiz blakus apstājas manāmi slima sieviete, grīļojas, nepārtraukti klepo un puņķojas. Uzlieku savu uzpurni, sākumā apkārtējie neko, bet pēc brīža sāk palikt tramīgi, cits uzvelk degunam pāri džempera apkakli, cits šalli. Izkāpjot no metro, garām aiziet bars ķīniešu tūristu ar maskām uz sejām. Ir neomulīgi, kaut gan ļauži ar aizsargmaskām Londonā nav nekas neparasts.

Krisa priekšnieks atradis koronavīrusa statistikas lapu, kurā jaunumi tiek likti nepārtraukti. Situācija nopietna, tieši Braitonā, tur, kur darbs, jau bijuši vairāki saslimšanas gadījumi, taču tas nekā netraucē savstarpējo apcelšanos. Atliek tik kolēģim nošķaudīties, kad „uz veselību” vietā atskan bļāviens „koronavīruss”.

Filmējam? Filmējam!

Klāt mūsu olnīcu vēža grupas ikmēneša tikšanās, līdz turienei aptuveni stundas brauciens ar auto. Būtu mazāk, taču briti sākuši pārbūvēt galvenās maģistrāles par „gudrajiem ceļiem”, kas nozīmē, ka vietās, kur varētu braukt uz 112 km /h, jāvelkas uz 80. Plus sastrēgumi. Pats „gudro ceļu” projekts tiek ļoti kritizēts, galvenokārt tādēļ, ka ceļa malās vairs nav vietas, kur apstāties avārijas gadījumā. Negadījumos jau gājuši bojā vairāki briti, jo nav laicīgi paspējuši tikt ārā no sava auto, „gudrie ceļi” arī nav piemēroti nākotnes pašbraucošajiem auto, nemaz nerunājot par izrakumiem, kas ilgst gadiem.

Uz tikšanos esam pamaz, dažas ārzemēs, lai apciemotu ģimeni un radus, dažām sākta ķīmijterapija, jo vēzis aktivizējies, un nejūtas gana stipras, lai staigātu apkārt. Īpaša uzmanība tiek maniem matiem, kas ir savā parastajā elementā – stāvus gaisā. Stāstu par pārbaudēm Latvijā un par to, ka var brīvi doties pie jebkura speciālista par 50 eiro. Kundzes sākumā netic - ko, tik lēti? Un medicīnas personāls runā angliski? Esmu skaidrojusi neskaitāmas reizes, bet tikai tagad sāk prātot, ka varbūt tiešām vajadzētu aizbraukt uz Latviju.

Plānoju sākt filmēt dokumentālo filmu par vēža tēmu, izrādās, kundzes jau ir savstarpēji apspriedušas, visas sajūsmā, visas grib piedalīties. Viena piedāvā filmēt savā mājā, varētu pie reizes uztaisīt svētdienas pikniku dārzā, vietas esot daudz, tik jāsagaida siltāks laiks. Lai arī dāmas ir dažādas tautības un ādas krāsas ar vecuma amplitūdu no 20 līdz pat 70+, tomēr jau iepriekš zinu, kā mums ies – skaļi, jautri, un, ja paveiksies, tad izdosies nofilmēt nelielu daļu no paredzētā. Ja kāda atnesīs vīnu, tad vispār aizmirsīs, kāpēc atnākušas.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti