Tētis joprojām ir mans elks. Saruna ar šķēpmetēju Palameiku

Sportam līdzās no bērnības

Madara bērnībā bija ļoti aktīva, daudz laika pavadīja svaigā gaisā, kopā ar pagalma bērniem spēlējot basketbolu, kāpjot kokos, taisot bunkurus gan pazemē, gan kokos, dodoties pārgājienos un nakšņojot teltī. “Skolas laikā es vienmēr piedalījos dažādās sacensībās, tas laikam bija dabas dots talants. Daudzās komandās man bija līdera loma, es biju labākā,  tā kā izpratne par sportu man bija jau agrā vecumā un arī patika tas,” pastāsta sportiste. Viņas mamma bija sporta skolotāja, tāpēc fizkultūras stundās Madara bija kā piemērs vienaudžiem.

Interese par sportu viņai radās ļoti dabīgi, jo tas bija visapkārt – sporta notikumiem sekoja un juta līdzi vecāki, skatoties pārraides televizorā. “Tētis ar mammu mājās runāja par sportu. Protams, bija aktuālas tieši sporta ziņas. Piemēram, mašīnā klausoties radio, lielāka uzmanība vienmēr tika pievērsta tieši sporta ziņām. Tas bija iesēdies man iekšā,” atminas šķēpmetēja.

Palameiku ģimene agrāk ne tik daudz kopā sportoja, bet atbalstīja viens otru. Tomēr kopīgas fiziskās aktivitātes neizpalika – ziemā slēpoja, vasarā spēlēja pludmales volejbolu.

“Man arī palikušas atmiņā treniņnometnes, kas tētim bija ar profesionāļiem. Tad mamma mūs ar māsām veda skatīties, kā profesionāļi darbojas. Dažreiz mēs arī iesaistījāmies, vienkārši skraidot apkārt. Mums likās, ka arī piedalāmies tajā programmā,” par iespēju būt līdzās augsta līmeņa sportistiem stāsta Madara.

Nopietnāk pievērsties treniņiem pati varēja tikai pēc mūzikas skolas absolvēšanas jeb pēc 7. klases.

Atmiņas par pirmajām sacensībām

Madaras tētis, treneris Gints Palameiks profesionāli trenēja talsinieku Mārci Štrobinderu: “Viņš bija jauns treneris, un tas sākums tai sadarbībai man likās ļoti iespaidīgs, ka tas viss ir tik profesionāli. Gribot tēti biežāk satikt, es ļoti vēlējos braukt līdzi uz treniņiem un redzēt to procesu.” Viņa saprata, ka, piedaloties šajā procesā un esot tēta treniņgrupā, būs iespēja pavadīt kopā vairāk laika.

Madara spilgti atceras pirmo reizi, metot šķēpu: “Man viss sāpēja, es nezināju, kā to šķēpu dabūt tālāk un tālāk. Tā kustība, skatoties no malas, neliekas tik sarežģīta, bet, kad to dara pats,  nezina, kā spēku ielikt tajā garajā rīkā, jo tā nav bumbiņas mešana.”

Viņa pieļauj, ka tas bija apslēptais talants – daudz skatoties no malas un novērojot citu sportistu darbības, pamazām izveidojusies izpratne par to.

Pirmajās šķēpmešanas sacensībās Madara piedalījās 10 gadu vecumā. Tas notika neplānoti, viņa pat neatminas, vai līdzi bija paņemts sporta tērps: “Es aizmetu vistālāk un dabūju augstāko apbalvojumu grupā, kur bija mazākie bērni. Es atceros to sajūtu, ka es ļoti, ļoti centos, lai būtu pamanīta.”

Šīm sacensībām sekoja citas, un 2012. gadā Madara piedzīvoja, viņasprāt, līdz šim augstāko punktu savā karjerā – olimpiskās spēles Londonā.

“Tas bija viss, ko es vēlējos, jo no mazotnes mēs vienmēr skatījāmies olimpiskās spēles – gan ziemas, gan vasaras – un es ļoti, ļoti sapņoju, ka varētu kopā ar tēti kā treneri nonākt šajās sacensībās. Tas bija ļoti saviļņojoši,” teic olimpiete. Bērnībā televizorā redzētā olimpisko spēļu parāde kļuva par īstenību – viņa tajā gāja kopā ar tēti, māja ar roku kamerām un zināja, ka mamma to  vēro ekrānā. “Sports man savijas ar sajūtu – ģimene un ģimeniskās vērtības, – un to piedzīvot kopā ar tēti ir visforšākais moments. Es laikam esmu vēl noturējusies sportā, jo tas nav tikai tāds pliks sports, bet tās ir tradīcijas, ko mēs turpinām. Tas ir kaut kas vairāk nekā tikai sports,” atklāj Madara.

Tētis kā supervaronis

Tētis ir sportistes lielais piemērs sportā: “Viņam pašam kā sportistam neizdevās sevi pilnveidot un pilnvērtīgi īstenot savus mērķus sportā. Manuprāt, to apzinoties, es cīnījos, lai man izdotos. Kā treneris viņš varbūt ir daudz varošāks, un es kā viņa meita – man tā savienība likās kaut kas ļoti sentimentāls.”

Aplūkojot fotogrāfijas, Madara redz apbrīnu savās acīs, ka panākumi sasniegti kopā. “Es uz viņu droši vien skatos kā uz piemēru un vienmēr viņā ieklausos, jo gan kā treneris, gan kā tētis viņš savā ziņā ir mans elks. Laikam mazā vecumā mēs uz tētiem skatāmies kā uz elkiem, kā uz supervaroņiem. Man tas turpinās vēl joprojām,” ar apbrīnu, ka šī sajūta nav zudusi daudzu gadu garumā, teic sportiste.

Viņa ar siltām sajūtām atminas, kā tētis izmainījās, atrodoties stadionā. “Es atceros, ka viņš man teica komplimentus tieši sportojot. Es nekad ikdienā nedzirdēju, ka man tas izdosies, ka es varu būt labākā un ka es varu daudz sasniegt. Tas bija tik pagodinoši...” Viņasprāt, tētis ikdienā emocijas tik ļoti, cik gribētos, neizrādīja, bet tieši sports viņu pamudināja vairāk iedrošināt bērnus. “Es viņu kā treneri redzēju citādākā gaismā. Tētis sportā man bija tāds mīļāks,” saka Madara.

Neatlaidība nepadoties pēc zaudējuma 

“Man laikam sports pumpē asinis,” atzīst šķēpmetēja, sakot, ka viņai patīk sajūta, kas pārņem ķermeni sportošanas laikā un pēc fiziskas slodzes. “Kad es to ilgāku laiku nedaru, tad, kā dažiem ir kāre pēc ēdiena, es dažreiz sajūtu to pašu izsalkumu pēc sporta,” saka Madara. Viņai patīk ar fizisku aktivitāšu palīdzību veidot savu ķermeni un justies ērti savā ādā: “Tas uzlabo pašapziņu, es jūtos priecīgāka par sevi un, ja es jūtos pati priecīga, tad es arī ar to prieku varu veiksmīgi dalīties, kas man ir ļoti svarīgi.”

Kustība sniedz vairāk enerģijas un liek justies veselīgākam, turpretī slinkums un mazkustība rada nogurumu. “Visiem dzīvē nav misija sportot profesionāli. Vienkārši kustība kā tāda ir nepieciešama ikvienam un ir daudz iespēju to darīt. Piemēram, aizstaigāt līdz veikalam, nevis aizbraukt ar mašīnu,” iesaka sportiste.

Sports viņai iemācījis disciplīnu un nepadošanos pie pirmajām grūtībām, tāpēc, viņasprāt, sportistam noteikti jābūt neatlaidīgam: “Laikam tas ir tas vārds, kas mani raksturo, jo man nav bijis ļoti daudz lielu uzvaru. Manuprāt, tas, ka nesanāk kaut kas, bet tu tomēr turies un ej uz priekšu, ir ļoti svarīgi.” Tāpat nepieciešama spītība brīžos, kad viss liecina, ka neizdosies tik labi, kā iecerēts.

Pastaigas kopā ar suni Jančuku

Ārpus savas profesionālās darbības Madara ir aktīva kopā ar savu suni Jančuku, kurš viņu motivē vairāk kustēties. “Tāpēc arī gribēju ļoti sunīti, jo man ļoti patīk uzturēties svaigā gaisā, pastaigājoties. Es ar viņu pavadu ļoti daudz laika ārā un baudu dabu, arī kaut kādu citādāku emociju, mieru,” skaidro sportiste.

“Īstenībā es esmu ļoti liela vienpate. Es labprāt to darītu vienatnē, ja tas dažreiz nebūtu mazliet garlaicīgi. Tad es dažkārt paskatos uz savu suni, ko viņš pastaigas laikā sadarījis vai izdomājis, un sasmaidos. Tā divatā tomēr ir foršāk,” min Madara, piebilstot, ka vienatnē dažreiz ir jauki, bet būt vienai visu laiku būtu pārāk vientuļi.

Ziemās viņai patīk kāpt uz slēpēm un traukties pa sniegotiem mežiem un laukiem, bet diemžēl reti izdodas tam atrast laiku vai īsto noskaņojumu. Vasarā viņu bieži var sastapt pludmalē, spēlējot volejbolu. Ja viņa nebūtu šķēpmetēja, iespējams, šis būtu sporta veids, ar ko nodarbotos profesionāli. Jūra, pludmales smiltis un svelmaina saule, kurā var iegūt kārtīgu iedegumu, – lieliska kombinācija. Viņa spriež, ka noteikti varētu vairāk kustēties brīvajā laikā: “Varbūt tiešām man ir tā, ka es sportiskās aktivitātes savā darbā veicu tik daudz, ka ir grūti pēc tam atrast laiku sevi fiziski nodarbināt.”

Kā realizēt jaunā gada ieceres?

Lai jaunajā gadā iecerētie mērķi neizplēnētu jau pēc pāris nedēļām, sportiste iesaka sekot līdzi savam progresam, rezultātus pierakstot uz papīra. “Man patīk tam sekot līdzi ar acīm. Kaut kādi rādītāji parāda, ka esi kļuvis labāks kādā vingrinājumā, vari pacelt, izdarīt vairāk. Tā pierakstīšana ir kā apbalvojums un atgādinājums tiekties uz augšu,” viņa skaidro, sakot, ka, ieslīgstot rutīnā, zūd degsme un aizrautība.

Sportiste šogad apņēmusies vairāk dzert ūdeni: “Tas noteikti ir viens no maniem vājajiem punktiem, man ir grūtības ar to, tāpēc es vienmēr atgādinu dzert ūdeni gan citiem, gan sev.” Tāpat viņa vēlētos katru dienu sākt ar rīta rosmi. “Tas manu dienu iedarbina pavisam citādāk, aktīvāk. Ne vienmēr tas izdodas, bet man patīk tās dienas, kad agrāk pieceļos, izvingrojos, izstaigājos svaigā gaisā, atmostos,” saka šķēpmetēja, piebilstot, ka, to izdarot agrāk par ierasto, viņa jau no paša rīta jūtas kaut ko sasniegusi. “Tā arī ir maza daļiņa no uzvaras,” piebilst Madara.