Tēta projekts
Veranda 3. sērija
Izvēlne
"Tēta projekta" 3. sērija: Veranda
00:00 / 15:13
Lejuplādēt

Tēta projekts: Darba meklējumi, vilšanās un sadzīve. 3. sērija - «Veranda»

Tēta darba meklējumi uz īsu brīdi ir beigušies – viņš atradis līgumdarbu. Tas gan pēc mēneša ir cauri, un naudu par nostrādāto laiku viņš tā arī nesaņem. Tikmēr tiek būvēta pirms 15 gadiem iecerētā veranda, Justīne vēro vecāku attiecības un strīdas ar tēti par politiku.

Idejas

Justīne: Kū tu dori, komer mama dorbā?

Tētis: Ustobys kurynoju.

Justīne: A kū tu dareisi, kod zīma beigsīs?

Tētis: Zivīs īšu.

Braukšanai prom uz Īriju bija vairāki iemesli. Viens no iemesliem, protams, tas, ka nav naudas. Vajag mājai likt jumtu, vajag sākt remontēt šķūni, kas nodega, vajag nopirkt mašīnu, un vienmēr ir kaut kas, kam varētu tērēt naudu. Ideja par to, ka vajadzētu pārbūvēt verandu vai taisīt mājai piebūvi, ir bijusi ļoti sen. Man šķiet, ka jau pirms tiem 15 gadiem, kad tētis aizbrauca prom.

1) Verandas pārbūves skice 2) Jaunās verandas pamati un Rudis 3) Justīne un kucēns Čips
1) Verandas pārbūves skice 2) Jaunās verandas pamati un Rudis 3) Justīne un kucēns Čips

Iepriekš bija tikai koka dēļi, bet tagad māja ir nosiltināta un ir ķieģeļi, bet tā vieta, kur ir vecā koka veranda ar tiem skaistajiem mazajiem lodziņiem, ir atstāta, kāda tā bija. Tur ir robs verandas pārbūvei – kā pierādījums, ka mēs cerējām, ka dzīve šādā veidā ies uz priekšu. Ka mums kaut kas ir, ka kaut kas mainās, ka notiek kaut kas labs.

Bet tās visas idejas ir mammas. Tētis ir tas, kurš palīdz realizēt. Nav pareizi apgalvot, ka viņam tas neinteresē. Protams, ka viņu interesē, lai mājai netek jumts, bet to bīdīšanu uz priekšu, to dara mamma.

Mamma loba pupas
Mamma loba pupas

Taču, ja es uzdodu jautājumu, piemēram, kas tur tagad būs ar to verandu, kāpēc jums vajag divus stāvus, sienas taisīs tagad vai vēlāk un kā viss notiks – man tētis parasti atbild.

Jo es pie viņiem uz mājām ierodos kā vērotāja. Es neesmu iejaukta vecāku strīdos, kuri bijuši pirms vienas dienas, divām vai trijām. Es atkal esmu bērns, kas atbrauc pie viņiem, es pavaicāju, un man - atbild.

Bet, kad mamma uzdod jautājumu, manuprāt, tas tiek iztulkots kā aizrādījums tētim – es visu dienu biju darbā, bet tu neko nedari, kāpēc veranda vēl nav gatava?

Viņu komunikāciju, sarunāšanos tas sarežģī – man šķiet, ka viņi nesaprot, ko viņi viens otram īstenībā prasa. Un ar sarunām par darba meklēšanu ir tieši tas pats.

Darbs

Pēc vairākiem mēnešiem un dažiem neveiksmīgiem darba atrašanas mēģinājumiem tēti pieņem darbā. Divas nedēļas esot staigājis pakaļ darba devējiem, lai tie paraksta līgumu, nevis turpina izlikties, ka ir aizmirsuši par šo formalitāti. Tas gan ir tikai uz mēnesi, kamēr ietve tiks pabeigta. Tētis brauc ar ekskavatoru, uz darbu jānāk arī sestdienās, jo uzņēmums nevar pagūt izdarīt visu laikā.

Tētis: Nu leigums koč kaids ir. Piec kaut kaida laika dolžni samoksuot.

Justīne: Kai ir tagad, papam ir dorbs?

Mamma: Jam beja dorbs iz mienesi. Par gūdu Latvejai.

Ik pa laikam man šķiet, ka man kaut kas ir jāsaremontē. Piemēram, tas, ka tēti piečakarēja un viņam nesamaksāja pat to algu, kas līgumā rakstīta. Darba devēji uz zvaniem vairs neatbild, un tētis saka, ka pārējiem, kas strādāja kopā ar viņu, arī nav samaksāts.

Tētis: Juodūd tīsā, bet a tolku – koļc izatīsuos, tev navajadzēs tuos olgys. Bardak. Strana čudes [brīnumzeme], karoče.

Tas mani sadusmo. Pat ja tā ir tikai minimālā alga – tu taču veselu mēnesi strādāji un stāstīji, kā lija lietus un cik bija grūti, un es redzēju, ka ir grūti. Bija jāstrādā arī sestdienās, lai gan par tām neviens nemaksā vairāk.

Es dusmojos par to, ka viņš padodas un nedusmojas. Tētis nesaka neko tiem, kas ir vainīgi, un tā vietā pieņem, ka Latvija vienkārši tāda ir.

Politika

Pirms pāris gadiem tētis piepeši sāka runāt par politiku – bet vai tu zini, ko tur Krievija, un amerikāņi ir tādi un tādi, un vispār, kas jums tur Latvijā notiek? Pirmajās ciemošanās reizēs pēc viņa atgriešanās tētis par to runāja maz un ļoti reti. Bet, kad skatāmies pasaules čempionātu vieglatlētikā, viņš vairs neiztur un jautā, kāpēc Krievijas sportistiem piedalīties ir aizliegts, bet amerikāņus neviens pat negrasās diskvalificēt?

Parasti es šajās sarunās īsti neiesaistos, es vienkārši klausos, ko viņš man grib izstāstīt. Bet citreiz kļūst ārkārtīgi grūti un neizturami. Tētis uzdod jautājumus vienu pēc otra – pasaki, kas tur notika Dienvidslāvijā, kas notika Sīrijā, kāpēc amerikāņus neviens nenosoda? Un brīdī, kad pasaku pirmo burtu, viņš jau man iebilst, un šādā sarunā ir ārkārtīgi grūti piedalīties.

Es viņu saprotu, viņš grib mūs apgaismot. Bet mēs gribam apgaismot viņu. Un tad tur sākas tāds trādi-rīdi, ka visi, kas ir mājās, viens uz otru kliedz.

Justīne: Tagad ir taipat, kai pyrms juo aizbraukšonys?

Mamma: Nav cytaiduok. Tikai tod, kod mes bejom kūpā, jius bejot mozi, es nabeju vīna poša. Tod mes bejom aizjimti ar kaut kū cytu – ar jums, ar kaut kaidim dorbim.

Tagad tu vajadzeigs esi tikai vīnam. Viss ir saasynuotuok. Tovys dūmys tikai iz vīnu cylvāku.