Televīzijas maģija nāca no bērnības. Saruna ar Reini Ošenieku

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

Reinis Ošenieks atceras televīzijas klātbūtni jau no pašas bērnības. Viņš to dēvē par maģiju. Reinis Latvijas Televīzijā audzis – no administratora līdz vienam no skatītāju mīlētākajiem raidījumu vadītājiem. Saruna ar Reini par vecvecākiem un televīziju bērnības atmiņās, sajūtu, ka esi “savējais džeks”, radu zvaniem un to, kas viņam savā darbā patīk visvairāk.

Maģija no Gobāmas līdz "Panorāmai" 

“Kad es pats biju mazs puika, tikko mācījos runāt, tad ''Panorāma'' bija manā valodā Gobāma. Man atstāstīja, ka es skrējis uz virtuvi, omamma mazgāja traukus, tad mazais Reinis ieskrien virtuvē, nobļaujas: “Gobāma!”. Un tad oma nāca un skatījās abi divi ar opi,” atceras Reinis. Viņš norāda, ka darbs televīzijā nekad nav bijis viņa mērķis, tomēr, šodienas acīm atskatoties uz bērnības atmiņām, viņš secina, ka tieši no tā laika nāk “televīzijas maģijas” izjūta.

Skolas laikā arī Reiņa klase devās tolaik ekskursijā uz Zaķusalu, kurā, šķiet, bijis ja ne katrs otrais, tad katrs trešais Reiņa paaudzes skolēns: “Toreiz bija vēl “Dzīvoklis” – tas seriāls, un tur bija studijā visas tās instalācijas un skatuves uzbūve. Es atceros, ka es kaut kā atpaliku no visas tās grupas, staigāju un skatījos baigi. Tad vienam klasesbiedram mamma strādāja televīzijā, tad vēlreiz bijām atbraukuši. Kaut kādu interesantu sajūtu atceros, es nezinu, kāpēc... Varbūt tas viss ir saistīts ar maniem vecvecākiem. Es dažreiz esmu par to aizdomājies, kā tā var būt, jo es bieži vien ekskursijas neatceros, bet tieši televīzijas ekskursija ir palikusi atmiņā,” prāto Reinis.

Savukārt īstais Reiņa ceļš uz ēteru sākās raidījumā “Labrīt, Latvija!” – raidījuma “Rīta Panorāma” priekštecī. Tur Reinis sāka strādāt kā administrators kopā ar tā laika kolēģi Tomu Kalnīti, kurš Reini uzaicināja strādāt televīzijā. “Mums bija ap 20 gadu, mēs ar lielām acīm skatījāmies uz visu, kas apkārt notiek,” stāsta žurnālists. Abi kā administratori strādājuši pa nedēļai – viņu pienākumos bija viesu sagaidīšana, pavadīšana līdz grimētavai, kafijas gatavošana un citi sīki darbiņi. Tad abi sākuši palīdzēt kolēģiem, kuri likuši titrus, – izpētījuši, kā to dara, un rādījuši, kā to varētu darīt ātrāk un veiksmīgāk. “Horoskopus rakstījām – tie bija jāpārraksta datorā, bieži vien jānoīsina. Un tad saproti, ka tur ļoti gari teikumi – nevar noīsināt! Tad rakstījām, ka šodien būs viss ļoti pozitīvi,” tā laika pienākumus ar smaidu atceras Reinis.

Toreiz, ap 2008. gadu, rīta pārraidē sporta ziņu nebija vispār, un kolēģi ierosināja, ka tās vajadzētu atjaunot. Un piedāvāja pamēģināt tās lasīt administratoriem: “Mēs teicām – labi! Mēs sportu saprotam, esam sportojuši paši, kāpēc ne?” Tiesa, atceroties savu pirmo izgājienu tiešraidē, Reinis teic, ka ar šodienas prātu noteikti liktu sev vēl patrenēties. “Es atceros, ka bija tā, ka tādas tirpas pa muguru noskrēja. Pilnīgi viss apkārt izslēdzās. Esi tu un kamera, un tu jūti savu balsi, kas nedaudz trīc. Ja man būtu tāds Reinis jālaiž kadrā, es noteikti liktu patrenēties vēl, bet labi, ka bija tāda iespēja, un es zinu, ka uztraukums bija ļoti liels. Sajūta, kad saproti, ka viss – atpakaļceļa vairs nav,” sajūtas atceras Reinis.

Radu zvani un atpazīstamība

Skaidrs, ka ētera personībām neizdodas iztikt bez papildu uzmanības ne vien no svešiem cilvēkiem, bet arī no smaidu raisošiem radu un draugu jautājumiem. Draugi mēdzot sūtīt komentārus, piemēram, par uzvalkiem, radinieki mēdzot uztraukties, kad ilgāku brīdi ēterā neredz Jāni Gesti, citi norādot, ka viņam neesot pareizā kaklasaite. Savukārt vēl citi radinieki, pamanījuši Reiņa pirkstā gredzenu, nevis zvanījuši pašam Reinim, bet zvanījuši radu radiem.

“Ar to ir jārēķinās, ka televizorā visādas lietas pamana, varbūt kādam neinteresē tik ļoti tās ziņas un tu var paskatīties, kas [žurnālistiem] mugurā,” smejas Reinis. Viņš atzīst, ka bez nepatīkamiem uzmanības apliecinājumiem ir izdevies iztikt – skatītāji ir draudzīgi noskaņoti, un drīzāk paši no sava draudzīguma apjūk. “Uz ielas man neviens nav nācis klāt. Bet esmu saskāries ar to, ka, piemēram, kāda tantiņa tirgū pienāk un pasaka: “Čau!” Un tad pati samulst un saka, ka mēs taču neesam pazīstami. Bet es no tā zinu, ka viņa mostas kopā ar mums un uztver mūs kā savējos, un tas, manuprāt, ir vissvarīgākais!”

Tomēr vissmieklīgākais atgadījums piedzīvots Dzemdību namā, kad ārste bijusi pārliecināta, ka Reinim jau viens bērns ir. “Man piedzima pirmais dēls, vienīgais pagaidām. Uz apskati ienāca galvenā ārste un sāka veikt visas tās procedūras, ko veic mazam zīdainim. Un es sāku jautāt – ko jūs tagad darāt, ko tagad? Un viņa pagriežas un saka: “Kā? Vai tad jūs neatceraties no pagājušās reizes?” Tajā brīdī bija tāds klusums. Sieva ar lielām acīm skatās, es ar lielām acīm skatos uz dakteri. Es saku – nē, nu, man šis ir pirmais bērns,” ar smiekliem atceras Reinis. Daktere tāpat uzreiz nav noticējusi un to vajadzējis vairākas reizes atkārtot, tomēr situāciju glābusi māsiņa, kura atcerējusies, kur ārste varētu būt redzējusi Reini.

Lepnums un iespēja būt savējam

“Mums bija agrāk spogulis, uz kura bija rakstīts “Es esmu lepns, ka strādāju Latvijas Televīzijā”, un ik rītu, kad tu nāc – tu izlasi, izlasi un kaut kur jau tas nosēžas. Man liekas, ka tā maģija jau nāk no bērnības. No vecvecākiem, kuri katru vakaru skatījās “Panorāmu”,” uzskata Reinis. “Es zinu, cik daudz viņiem nozīmēja Latvijas Televīzija ar visām “Hameleonu rotaļām” un citiem seriāliem, kas bija dienas rituāli, bet ''Panorāma'' bija svēta lieta. Diemžēl viņi nepiedzīvoja – ne viens, ne otrs, ne trešais, ne ceturtais no vecvecākiem – to, ka es debitēju Latvijas Televīzijā, bet es domāju, ka viņi būtu ļoti, ļoti priecīgi par šo faktu. Tas man rada vēl tādu ekstra lepnumu par to, ka es strādāju Latvijas Televīzijā,” atklāj žurnālists.

Tāpat Reinis uzskata, ka ne mazāk svarīgs ir sabiedriskā medija statuss un iespēja būt klāt visai sabiedrībai svarīgos notikumos. “Tu pats esi daļa no tā visa, sabiedrība uzticas, novērtē... Jebkur, kur tu dodies, tevi uztver kā tādu savējo. Tas man ļoti patīk. Nu, tā, ka – re, vēl viens latvietis! Mūsējais, savējais džeks,” savas sajūtas raksturo žurnālists.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti