Kad teātra telpā ienāk žurnālistu grupa no vairāk nekā 20 Eiropas valstīm, mēģinājums jau ir sācies. Var noprast, ka tā ir liela uzmanība. Aktieri, režisors un pārējie dalībnieki ir sapulcējušies skolas klases izmēra telpā. Un tad telpu pārņem mūzika.
Tas ir “Teātris bez mājām”. Tāds nosaukums ir radies tādēļ, ka aktieru vidū ir vairāki bezpajumtnieki. Pa dienu daži pelna naudu, tirgojot avīzes pie dzelzceļa stacijas, bet citi iztiek ar gadījuma darbiem. Starp aktieriem ir arī vairāki cilvēki ar kustību traucējumiem, kā arī psihiatriskām diagnozēm. Bet pēcpusdienās un vakaros viņi visi sanāk, lai spēlētu teātri.
Viens no aktieriem ir pusmūža vīrietis vārdā Štefans Benda. Viņš piedalās iestudējumos jau otro gadu. “Pēdējās trīs izrādēs es būtībā esmu spēlējis vienu un to pašu lomu. Tās visas bija saistītas.
Varētu teikt, ka es esmu spēlējis uz skatuves pats sevi.”
Vairākus gadus šajā teātrī spēlē arī 27 gadus vecā Denija. Viņai ir kustību traucējumi, tādēļ pārvietojas ratiņkrēslā. Denija stāsta, ka teātris ir devis viņai brīvību un jaunas izjūtas, jo pirmo reizi pēc daudziem gadiem viņa ir varējusi sajust grīdu un saprast, ko nozīmē pārvietoties pa to bez ratiņkrēsla.
“Es sajūtos brīva, jo es atklāju, ka izrādes laikā es varu būt uz skatuves bez ratiņkrēsla.
Man ļoti patīk improvizēt. Es arī esmu sapratusi, ka cilvēkiem nav jābūt vienādiem, lai mīlētu vienam otru. Un es arī vairs tik ļoti neuztraucos par to, ko citi cilvēki par mani domā,” stāsta Denija.
Starp mēģinājumiem un viesizrādēm Denija mācās sociālā darba programmā un apsver iespēju iestāties universitātē. Viņai patīk rakstīt, tādēļ jaunā sieviete dažreiz ar savām idejām piedalās arī jaunu izrāžu veidošanā: “Es rakstu par dažādām lietām. Man patīk dzeja. Es rakstu gan par savu dzīvi, gan daiļliteratūru, jo man arī ir bagāta fantāzija.”
“Teātris bez mājām” Bratislavā pastāv jau aptuveni desmit gadus. Šajā laikā aktieri ar savām izrādēm ir apceļojuši arī festivālus vairākās Eiropas valstīs. Tagad teātris ir iemetinājies 19.gadsimta otrajā pusē celtajā pilī. Sociālisma laikos tur atradās Ļeņina muzejs, bet vēlāk šī greznā ēka Bratislavas centrā blakus prezidenta pilij bijusi pamesta. Grupas dalībnieki daļu no telpām ir atjaunojuši saviem spēkiem un ar dažādu ārvalstu grantu palīdzību.
Teātra vadītāja Uršula Kovalika saka, ka būtībā šajā grupā viņi strādā ar drāmas terapiju: “Laika gaitā ir pierādījies, ka mēs esam izveidojuši ļoti veiksmīgu kombināciju. Es pēc izglītības esmu sociālā darbiniece, bet vēl diviem kolēģiem ir pieredze teātra iestudējumu veidošanā. Līdz ar to es varu pieskatīt visus notiekošos procesus, bet pārējie strādā, lai pārvērstu notiekošo īstā teātra izrādē, kas būtu interesanta skatītājiem.”
Neapšaubāmi - šī teātra aktieriem, it sevišķi tiem, kuri dzīvo uz ielas, palīdz arī tas, ka par dalību mēģinājumos uz viesizrādēs viņi saņem dažu eiro atlīdzību. Tomēr, kā sacīja viens no aktieriem - mēs to darām nevis naudas, bet gan skatītāju aplausu dēļ.
