Viktora Igo avēnija 81 bija pamesta ēka Parīzes priekšpilsētā Auberviljierā, līdz pagājušā gada vasarā tajā ievācās 80 cilvēki. Viņi strādāja un dzīvoja Francijā jau ilgi. Visi centās iegūt dokumentus, kas viņu uzturēšanos padarītu legālu.
Toties Barbara Metē-Šastanjēra ir dramaturģe un Olivjē Kulons Jablonka ir režisors. Abi nesen bija piekrituši veidot izrādi par kādu aktualitāti Auberviljierā. “Kādu dienu mēs pamanījām rakstu internetā, un tajā bija stāstīts par Viktora Igo avēniju 81,” stāsta Barbara. Tā viņi nolēma paviesoties tur.
Abi ieradās īpašā brīdī - laikā, kad mājās iemītnieki noturēja iknedēļas sapulci. “Iepazinuši viņus, mēs sapratām, ka viņi apņēmīgi cīnās par vienlīdzību - par savām tiesībām,” atceras Barbara. “Mēs arī sapratām, ka teātris var kalpot kā rīks viņu cīņā. Tā mēs nolēmām sastrādāties.”
Tāda bija Barbaras un Olivjē nostāja - šie cilvēki ir pelnījuši dzīvot un strādāt Francijā. Tiesa, abus māksliniekus uzņēma ar aizdomām. Viņus pat uzskatīja par policistiem, kas maskējušies. Lai iegūtu uzticību, bija pamatīgi jānopūlas.
Barbara un Olivjē pat pievienojās mājas iemītniekiem protesta akcijā. “Ilgu laiku mēs viņiem pievienojāmies politiskajā cīņa,” stāsta Barbara. “Bija situācijas, kad mēs kopā devāmies ielās un skandējām: “Piešķiriet mums dokumentus!” Tas tika darīts, lai izveidotu tuvas attiecības.”
Tikai pēc trim mēnešiem kopš pirmās tikšanās Barbara un Olivjē patiešām sāka iepazīt Viktora Igo avēnijas 81 iemītniekus. Viņi aicināja dalīties ar saviem stāstiem, un tam piekrita kādi 20 cilvēki.
Tad Barbara un Olivjē saprata, ka šiem cilvēkiem pašiem jākāpj uz skatuves.
Parasti viņi ir neredzami, jo, baidoties no policijas, vairās parādīties sabiedrībā. “Mums bija ļoti svarīgi, lai viņi parādās uz skatuves, publiskā telpā, gaismas apspīdēti,” savu lēmumu pamato Barbara. “Tas nebūtu tas pats, ja mēs pieaicinātu aktierus un viņi nospēlētu izrādi. Neviens nerīkojas tā, kā mēs, jo tiek pārkāpts likums un var ierasties policija,” piebilsts Olivjē.
Kāpt uz skatuves varēja un piekrita astoņi vīrieši no Āfrikas un Āzijas: Adama, Mustafa, Ibrahims, Mamadu, Inza, Suleimans, Meite un Muhameds. Viņi stāsta par savu ceļu uz “humānisma šūpuli” Eiropu. Un vilšanos, kad viss neizrādās tik rožaini.
Gaidot dokumentu piešķiršanu, viņi cīnās par izdzīvošanu. Tikt pie darba var tikai nelegāli, un rodas absurda situācija: vairums izrādes varoņu strādājuši par apsargiem, kalpojuši likumam; viens no viņiem reiz nodarbināts pat tiesā, kas izskata bēgļu pieteikumus.
Pienāca pirmizrāde, un abi mākslinieki to atceras ar smaidu uz lūpām. “Tas bija brīnišķīgi!” atceras Barbara. “Ieradās daudzi viņu draugi no Viktora Igo avēnijas 81, tāpēc publikā bija interesants sajaukums - kaut kas Francijai netipisks, kurā skatītājs parasti ir baltas ādas krāsas un augstākās vidusšķiras pārstāvis.”
Fakts, ka izrādes dalībniekiem nav ne darba, ne dzīvošanas atļaujas, netika slēpts. Lai vai kā, policija neatnāca. Bet bija cita problēma, proti, pēc uzstāšanās ļaudis zinās, ka izrādes dalībniekiem nav dokumentu, viņu iespējas atrast darbu būs apdraudētas.
Barbara un Olivjē uzrunāja Sēna Sendenī departamenta prefektu - personu ar lielu teikšanu dokumentu piešķiršanā. Pašvaldības pārstāvis apsolīja legalizēt visu izrādes dalībnieku uzturēšanos Francijā, un savu solījumu viņš turēja.
“Pateicoties šai izrādei, ir mainījušies likteņi,” priecājas Olivjē. “Būtu ļoti nepatīkami, ja [izrādes dalībnieki] neiegūtu dokumentus. Ja mēs pateiktu: “Izrāde beigusies, visu labu!”, tas būtu drausmīgi.”
Pagājušajā nedēļā izrāde viesojās Latvijā - festivālā “Homo Novus”. Cilvēkiem, kuri nesen bija ieguvuši tiesības dzīvot Eiropā, tā bija pirmā viesošanās ārpus Francijas vairāku gadu laikā.
Izrādi joprojām uzved, jo tās veidotāji un dalībnieki vēlas palīdzēt pārējiem, kuri gaida dokumentu piešķiršanu. “Mēs joprojām cīnāmies ar Francijas valdību,” saka Barbara. “Mēs veicam spiedienu, un [valdībai] jāskaidro, kāpēc šiem cilvēkiem nav dokumentu. [Izrāde] palīdz politiskajā cīņā.”
Neviens no astoņiem vīriešiem, kas pagājušonedēļ Rīgā kāpa uz skatuves, nav nelegālais imigrants. Valdība kavējās piešķirt viņiem dokumentus, un teātris pasteidzināja amatpersonas izlemt viņu likteni.
