Čikāgas draudzes mācītāja Gundega Amerikā ir 16 gadus, bet Didzim šis ir sestais gads.
“Dvēselē un savā domāšanā es vienmēr palikšu latvietis, bet izmantošu tās iespējas, ko dod ASV, jo tā ir valsts, kura cenšas dominēt pasaulē ar savām tehnoloģijām. Ne tikai zinātnieki no Latvijas, arī daudzi zinātnieki no Eiropas, Ķīnas, Pakistānas, Indijas grib tikt Amerikā, iegūt te izglītību un izmantot šo pieredzi,” stāsta Didzis.
Viņš gan norāda, ka tomēr uztur “informatīvo nabassaiti” ar Latviju, lasot ziņas un sekojot līdzi jaunumiem. “Es cenšos sajust Latvijas pulsu. Man nav tā, ka man būtu vienalga, kas notiek Latvijā,” saka Didzis.
Viņš arī atzīst, ka cenšas ASV neiesakņoties, jo “zinātnieks ir kā karavīrs – viņš iet, kur ir zinātne”.
Pirms 20 gadiem liels zinātnes attīstības lēciens bija ASV, bet tagad vairāk tiek runāts par Āziju. Un Didzis pieļauj, ka pēc 2-3 gadiem viņš varētu doties uz turieni.
“Lai gan Amerika ir ļoti pretimnākoša un šeit es labi jūtos (..), tomēr tas ir jautājums par identitāti – kas es esmu un kāpēc es jūtos ne kā savējais. Tā nav mana valoda, tur nav manas ģimenes, manas kultūras un manas tautas lielā mērā. Mēs esam zināms bariņš, tomēr tā nav mana nācija,” saka Gundega.
Taujāta, kā 16 gadu laikā var izdzīvot šādu robežstāvokli, Gundega atbild: “Kad iet uz prātā sajukšanu, tad nopērk biļeti uz Latviju.”
Arī Didzis dažreiz cenšas atbraukt uz Latviju, bet ikdienā mājās klausās latviešu mūziku, īpaši tautasdziesmas. “Ar to minimumu, tas kļuvis kā tāds izdzīvošanas minimums, principā pietiek, jo cilvēks ar laiku pierod būt tāds askētisks, pieticīgs,” viņš skaidro.
Līdzīgi Gundega šādu robežstāvokli neizjūt kā mokošu: “Kad tevi aicina pirms 16 gadiem uz Ameriku, tu celies, ej un dari. Un tad vienā brīdī tev uzdod jautājumu, kā tas īsti ir, un tu saproti, ka līdz šim neesi par to pat domājis. Tas nav bijis deformējoši, tas nav atņēmis manu identitāti vai tas nav uzdevis tādus eksistenciālus jautājumus, uz kuriem es nespētu sev atbildēt. Tas reizēm izraisījis skumjas, ilgas pēc mājām un citu reizi domas, ko tad es īsti te daru. Tajā pašā laikā tās atbildes es atrodu – ko tad es šeit daru un vai to es varētu darīt arī Latvijā. Un šīs atbildes palīdz, jo mēs kā cilvēki gribam veidoties un ir nepieciešama izaugsme. Mana izaugsme bija iespējama Amerikā.” Tieši jautājums par sieviešu ordinācija kā mācītājām ir tas, kāpēc viņa paliek ASV.
Iespēju bagātību ārpus Latvijas min arī Didzis: “Man bez Latvijas, kas ir daļa no manas pasaules, vēl ir mana zinātnes pasaule. Un, ja es varu darīt savu zinātni un saņemt labu algu Vācijā vai Amerikā, tad man tas ir jādara. Bet, ja es Latvijā varu dabūt darbu kā zinātnieks kā bioloģijas skolotājs Priekuļos, ar to mīlestību nepietiek, lai atsvērtu to algu.”
Gundega arī atklāj, ka apzināti nav nogruntējusies Amerikā:
“Es apzināti neesmu mēģinājusi nopirkt īpašumu vai māju, lai gadījumā, ja Dievs paver man iespējas vai aicina mani uz kādu citu vietu, vai sauc mani atpakaļ uz Latviju, man nebūtu jālauza galva, kā nekustamo īpašumu pārdot bez zaudējumiem.”
Viņa abās valstīs ir radusi savas mājas: “Pierod arī pie tā, ka tev ir divas mājas. Vienas – tās funkcionējošās un otras ir tās, pēc kurām ilgojies un kuras ir melanholiskās mājas.” Un tā nav dzīve uz koferiem, viņa piebilst.
