Sandra skaidro, ka, viņai pieaugot, pieauga arī vardarbības apjoms. Pusaudžu gados viņai parādījās savs viedoklis un uzskati, kas vecākiem bija nepieņemami. Par visai skarbu posmu Sandra atzīst laiku, kad viņai bija septiņpadsmit – tad parādījās pirmās attiecības un viņa vēlējās bieži ciemoties pie drauga, taču tas tika liegts.
Kā vienu no sāpīgākajiem momentiem Sandra min laiku, kad bija nolēmusi kļūt par veģetārieti: “Es neēdu gaļu, un par to tiku ļoti stipri sista, man bija zilas kājas un rokas.”
Skolotājai pamanot zilumus, tika jautāts – kas noticis? Sandra viņai atklāja situāciju mājās, taču skolotājas reakcija esot bijusi vienaldzīga un pat nosodoša.
"Dod pieci 2020"
Labdarības maratonā „Dod pieci” šogad runājam par vardarbības ģimenē mazināšanu.
Maratona laikā saziedotie līdzekļi tiks novirzīti Ziedot.lv ātrās reaģēšanas jeb krīzes fondam, sniedzot finansiālu atbalstu galvenokārt sievietēm un bērniem, kas grib izrauties no apburtā loka – aiziet no vardarbīgām attiecībām –, bet nespēj to izdarīt atbalsta trūkuma dēļ.
Sandra pagātnes pāridarījumus nu jau tēvam ir piedevusi, taču nevar viņam piedot to, ka vardarbība joprojām turpinās pret mazo māsu. Viņa atzīst, ka izlaušanās no vardarbības ģimenē ir gandrīz neiespējama: “Ja ir 18 gadu – vāc mantas un ej prom, es tā izdarīju. Ja nav 18 – vecāki nekur nelaidīs, arī policija nav variants. Tas ir strupceļš.”
