Taisnības meklēšanas vietā cenšas iemīlēt to, ko grib otrs. Saruna ar Indru Rogu un Mihailu Gruzdovu

Mīlestība ir smags darbs, nevis privātīpašums. Un no aizskarošiem attiecību risināšanas dialogiem labāk izvairīties, taču pilnībā slāpēt konfliktus arī nav labi – ik pa laikam der krāšņi izstrīdēties tā, kā itāļi to prot. Tās ir atziņas par attiecībām, ar ko sarunā ar LSM.lv dalās režisori Indra Roga un Mihails Gruzdovs, kurus vairāk nekā 20 gadus saista gan profesionālas intereses, gan stabila savienība privātajā dzīvē.

Indras Rogas un Mihaila Gruzdova savienību var saukt par meistardarbnīcu vismaz divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, viņu pazīšanās sākās tīri profesionālas intereses dēļ. Proti, viena no Latvijas vadošajām jaunajām aktrisēm Indra Roga bija nolēmusi paplašināt savu radošo lauku, izvēloties režijas studijas pie jau panākumus sasniegušā meistara Mihaila Gruzdova. Otrkārt, privātās attiecības (kurās, kā tautā mēdz teikt, viņi apēduši ne vienu vien pudu sāls, un tas, pirmkārt, saistīts ar Mihaila nopietnajiem veselības pārbaudījumiem) raksturojas ar vārdos neizsakāmu, savstarpēju mīlestības strāvojumu, ko var pamanīt ikviens, atrodoties pāra klātbūtnē.

Mihails Gruzdovs un Indra Roga

Kā tādiem pāriem mēdz būt, viņu attiecībās nav nekā demonstrējoša, nekā uzspēlēta, nekā īpašu uzmanību piesaistoša. Šķiet pirmais, kas raksturo dziļas attiecības, ir pilnīga otra pieņemšana un stabils prieks. Indras attieksmi pret Mihailu raksturo šķietami skarba ironija, kad viņa izmet kādu joku, savukārt Mišas attieksme ir augstsirdīgs un absolūts ikviena Indras “izgājiena” akcepts, ik pa laikam acīs iedzirkstot jauneklīgām humora dzirkstelītēm un kādam viedam jokam.

Mēs abi

LSM.lv interviju cikls "Mēs abi" dala veiksmīgas pāru kopā būšanas pieredzes. Tās varētu nosaukt arī par mīlestības formulām – zināšanas, kā mīlestības attiecības iznest cauri dzīves labirintiem. 

Mēs tiekamies Dailes teātra aktieru kafejnīcā, teātrī, kur Mihails Gruzdovs samērā ilgi bijis galvenais režisors. Teātra vidē Gruzdovu visi sauc par Mišu, ienākot kafejnīcā, abiem jārunājas uz visām pusēm. Galu galā Miša džentlmeniski nopērk trīs kafijas – Indrai, man un sev, – un mēs apsēžamies pie klusākā un attālākā galdiņa ilgākai sarunai.

Indra: Es precīzi pēc gadiem neatceros, tas laikam bija 2000. gads. Mēs iepazināmies maģistrantūras studijās un ilgu laiku bijām tikai meistars un studente. Man bija laikam 30 gadi.

Un pirms tam jūs nebijāt pazīstami?

Indra: Nē. Es pat nebiju redzējusi nevienu Gruzdova izrādi. Man no viņa bija vienkārši bail. Profesors Jānis Siliņš mūs tā kā sabīdīja kopā. Viņš teica: tev jāiet mācīties pie Gruzdova. Es teicu: nē, man no viņa bail, es neiešu. Bet nu, tomēr aizgāju, un pirmajā brīdī uzreiz sapratu, ka pie šī cilvēka gribu mācīties.

Kāpēc?

Indra: Viņš pateica pāris tādus teikumus, kas momentā uzsprāga manā apziņā. Jo viņš ir profesionālis, ko nevar apmānīt. Gruzdovs uzreiz redz, ko uz skatuves es izdarīju un ko ne. Un tas ir labi. Es sapratu, ka būs ko iemācīties.

Indra Roga un Mihails Gruzdovs

Bet daudziem režisoriem taču piemīt šī spēja, vai nav tā?

Indra: Nē, ne daudziem. Vai arī nepasaka. Nerunā. Es arī kā režisors, protams, daudzkārt nepasaku. Es jūtu, ko es drīkstu teikt, ko ne. Aktieris nedrīkst manu teikto uztvert kā kritiku, tad tas nestrādās. Var teikt tikai tad, ja teikto aktieris uztver kā pamudinājumu, kā labu lietu. Jo aktieri ir jūtīga tauta, pret kritiku ļoti ekstrēmi noskaņoti...

Miša: Nu te ir ļoti svarīgi, ka tu pats esi pedagogs, tad tu citādi uztver aktierus. Ļoti mainās arī paaudzes. Tagadējā tehnoloģiju paaudze – viņi ļoti ātri lasa. Viņiem varbūt trūkst iztēles un uztveršanas, bet viņi ļoti ātri lasa bildīti un [to,] ko tu gribi pateikt.

Vai Indrai var teikt to, ko Jūs domājat? Viņa to neuztver kā kritiku? 

Miša: Es varu matom (rupji lamājoties – red) teikt, visādā veidā, un ikviens aktieris, kā suns –  viņš taču jūt. Tas ir tāpat kā dusmoties uz savu meitu. Viņa taču jūt, ka tu mīli viņu. Aktieri kā suņi, momentā jūt: ja divus vai trīs mēģinājumus viņam nepateiksi ne vārda, viņš jau sāk uztraukties...

Indra: Jā, viņš domā, ka tu kā režisors esi atmetis ar roku tam aktierim, ka viņš slikti dara.

Jā, režisors nedrīkst izrādīt, ka kāds no aktieriem viņam patīk vairāk. Kā bija jūsu gadījumā? Jums taču arī ilgu laiku bija režisora un aktiera, meistara un mācekļa attiecības?

Miša: Darbs ir darbs, un nevajag maisīt Dieva radību ar omleti.

Mēs ilgi bijām uz jūs. Mēs pat bijām tuvās attiecībās jau, bet joprojām uz jūs.

Un arī tagad, kad mēs strādājam, mēs uz jūs runājam.

Ar Indru?

Abi: Jā!

Indra: Nu, īpaši sākuma periodā. Tad, ja mums ir aktieru kurss, un viņi jau studē ceturto gadu, tad mēs varam pāriet uz tu. Jo tad jau ir apgūtas demokrātijas robežas. Bet sākumā ir jābūt pietiekami spēcīgai diktatūrai un distancei.

Miša: Nu, režija un pedagoģija principā ir diktatūra. Tā nav nekāda demokrātija. Tiklīdz ir demokrātija, tā ir haoss.

Indra: Ļoti dīvaini tas izklausās, jo mēs neesam diktatori būtībā...

Jā, no jums dīvaini to  dzirdēt.

Indra: Bet stingrībai ir jābūt, lai iemācītos būt brīvs. Kad robežas ir saprastas un attiecības jau ir cieņpilnas...

Tu tagad runā par režisoriem un aktieriem?

Indra: Par studentiem.

Familiāra anarhija ir pārprasta brīvība. Tā ir aizvainojoša brīvība,

bez cieņas, bez tīrības attieksmē pret savu un citu darbu, pret mokām, pret kļūdām, pret kritieniem, kādu aktiera darbā ir ļoti daudz, kamēr iemācās. Un tad iemācīties mīlēt kļūdas, iemācīties ar cieņu pret tām izturēties – gan savām, gan savu partneru, gan arī mūsu... Tad tā demokrātija var rasties.

Jūs ļoti ētiski un ļoti gudri to izstrādājat. Es pieļauju, ka, ja esat tā šo sakārtojuši no iekšpuses, tad nesmalkjūtīga kritika no ārpuses ir īpaši sāpīga?

Miša: Ētika ir galvenais! Ētika principā ir galvenais! Staņislavskis tūlīt pēc tam, kad izstrādāja savu teātra pedagoģijas sistēmu, uzrakstīja vienu grāmatiņu. Tā bija “Ētika”. Un viss.

Indra: Mēs cenšamies ielikt ideālus attiecībām ar profesiju. Nu, tas, ka būs sitieni, – būs, bez tiem neviens nav ne izkūlies, ne izaudzis. Tāpēc šī profesija arī ir aicinājums, to nav viegli izturēt reizēm.

Esi stāstījusi, kā pati iemācījies apturēt sāpīgo, aizvainoto domu psiholoģisko riteni galvā.

Indra: Es nevaru teikt, ka es vienmēr ar to tieku ideāli galā. Bet ir jāmāk nogriezt to domu. To arī Gruzdovs mācīja.

Ja tu slikto domu neizravēsi, tad labajai nepietiks vietas. (Smejas)

Vai jūs varat pateikt, kā apturēt domu cilvēkam, kas nav publiska persona, skatuves cilvēks?

Indra: Nolikt nost, pārslēgt galvu. Aktieriem un režisoriem, protams, ir tādi treniņi. Bet ikvienam padoms ir: pārslēgt uzmanību uz citu kanālu.

Tu jau nevari. Vakarā ielien gultā un viss atsākas...

Miša: Kad es biju maziņš un kad man viss dega te, iekšā (rāda uz krūtīm), nu, kad kaut kas bija noticis, es paņēmu āmuru un situ sev pa pirkstu, lai fiziskā sāpe apturētu dvēseles sāpi...

Indra: Nu, jā, fiziskais palīdz pārslēgt galvu. Skriet. Vai tīrīt māju.

Vai jums savstarpēji ir kaut kāda metodika, kā jūs varat šādās reizēs palīdzēt viens otram?

Miša: Mana dzīves jēga vispār ir mūsu meita un Indra. Vairāk citas jēgas man nav. Nebūtu viņas un nebūtu meitas, es sen nebūtu dzīvs. Tas ir viennozīmīgi. Tāpēc Indrai ir visas tiesības mani aizsūtīt tur (rāda uz augšu).

Mihails Gruzdovs ar meitu Martu Mariju

Tad viņa ir jūsu režisors?

Miša: Viņa ir galvenā, sieviete vienmēr ir galvenā. Vīrietim, stulbam tādam, tikai liekas, ka viņš ir tas, kas izvēlas. Nē, sieviete vienmēr izvēlas. Kā viņa grib, tā pagriež.

Un man ir vesela teorija, ka labāk nevis meklēt savu taisnību, bet daudz labāk man iemīlēt to, ko es negribu, bet viņa grib.

Tas ir daudz vieglāks ceļš, nekā meklēt savu taisnību (smejas). Smieklīgi, bet tā ir.

Un jūs to praktizējat?

Miša: (noplāta rokas un smaida)

Indra:(smejas). Mājās mēs esam četras dāmas: mēs ar meitu un divas kaķenes vēl. Tur balsošana ir pilnīgi skaidra.

Miša: (smaida) Es kaujos tikai teātrī. Mājās man vispār nav nekāda teikšana.

(Smiekli)

Miša: Tā ir, ko darīt?

Indra: Nu, to viņš atkal piespēlē...

Neizskatās, ka Miša būtu ļoti sagrauzts par to?

Miša: Nu, kāpēc sagrauzts? Viņa par visu atbild, viņa arī vainīga par visu vienmēr! (smaida)

Indra: Un tomēr lielus lēmumus nekad nepanāksi, ja nebūs vienprātības. Ja mēs abi negribēsim, nekas nesanāks.

Piemēram?

Indra: Pieņemsim, dzīvokli nopirkt. Mēs meklējām četrus gadus. Es jau sāku dusmoties. Visādus biju jau atradusi: re, kur labs, un re, kur labs! Un mēs jau sākām strīdēties pamazām, jo es sāku domāt, ka viņš varbūt negrib vispār nevienu. Jo nekam nedod akceptu.

Jo, ja viens tikai grib, bet otrs tikai piekāpjas, tad jau nekas labs nav gaidāms.

Bet nu galu galā atradām. Iegājām un uzreiz sapratām: jā, mūsējais!

Miša: Sakrīt. Tas ļoti svarīgi, ka sakrīt.

Kas jums jau pašā sākumā sakrita? Kāpēc jūs pārkāpāt robežas, ko profesionāli parasti nepārkāpj?

Indra: Grūti pateikt. Es biju apgājusi savai dzīvei ap stūri. Gāju pa vienu ielu un tad veicu pagriezienu.  Pagriezos un: viņš ir tur! (Smejas) Kaut kā sakrita, nezinu, vai tā bija tā brīža pieredze...?

Miša: Vienkārši, es nevienam nebiju vajadzīgs, viņa paņēma mani. Un viss.

Indra: Patiesībā mūsu attiecību sākumā viņš man pateica ļoti skaidri: romānu man nevajag. Es sapratu, ka tas būs nopietni.

Tas par kaut ko liecina.

Indra: Jā. Man daudzi vīrieši patīk, bet šis ir gudrs...

Šis? Šis eksemplārs... (smiekli)

Indra: (smejas) Šis eksemplārs ir gudrs, šīs eksemplārs...

Miša: Paldies, ka ne partneris! (nosmaida)

Indra: Šis eksemplārs ir provocējošs, ar labu humora sajūtu, kas ir ļoti svarīgi! Gudra humora sajūta, kas izpaužas attieksmē pret dzīvi, pret uztraukumiem, pret visu ko.

Viņš, piemēram, reiz ļāva man runāt, runāt, līdz beidzot es sapratu, ka viņš jau nemaz neklausās, ko es runāju.

Viņš ļauj man izrunāties, kas sievietei ir ļoti svarīgi.

Miša: Lai viņa čivina...

Indra: Jā, lai čivina (smejas). Un viņš nemetas virsū ar padomiem. Jo man nevajag padomus, man vajag tikai sapratni. Ka kāds saprot mani. Vairāk neko. Jo nav jau tā, ka sieviete ir nespējīga lēmumus pieņemt. Ja man vajadzēs padomu, es paprasīšu.

Bet nav bijis, Indra, otrādi – liekas, ka ir sevi jāpiebremzē?

Indra: Nē! Nē, nē. Es ne mirkli neesmu sevi bremzējusi. Man ir atļauts viss. Nav nekādu robežu. Acīmredzot, tā sākotnējā filozofija “divatā pret pasauli!”, kas no Hemingveja nāk, tā izveidoja to mūsu burbuli, mūsu vērtību burbuli, ko nevar vairāk nodot. Jo tad jau nav jēgas nekam.

Pēc tiem pudiem sāls, ko jūs esat kopā apēduši, skaidrs, ka to nevar nodot...

Indra: Tas būtu pazemojoši, ja tu pārkāptu robežas, kuras nevajadzētu pārkāpt.

Hemingvejs laikam gan tāds nebija!?

Indra: Nē, nu tas jau citādi. Miša jau arī – koķetē pa visu Rīgu, kur tik iet! Tas jau labi! (smejas)

Miša: (smaida) Es trenējos! Jūs to nemaz nezināt, ka es trenējos!

Un tas ir normāli, ka vīrietis pamana sievieti, kas viņam pretī. Pamana, ka viņa ir skaista, un ka viņam smadzenēs rodas doma ar viņu pārgulēt.

Tāda ir normāla vīrieša daba.

Indra: Viņam bija treniņš veikalos, ar kasierēm.

Kas tad atkal tas bija?

Indra: Viņš ar viņām koķetēja, runājās visvisādi. Un bija gadījums, ka vienā reizē četras vai piecas savējās. Un tagad nevar saprast, pie kuras iet, lai pārējās neapvainojas. Un viņš pusei Rīgas stāsta, kā sieva viņu sit...

Inda Roga ar meitu Martu Mariju

Miša: (noplāta rokas) Tā arī ir!

Indra: Bija gadījums, ka es nāku pie kases, un tā pārdevēja pilnīgi salecas, ieraugot mani. Un tad es teicu: Gruzdov, pietiek! Šitas jau ir par daudz! Kasieres veikalā jau uz mani jocīgi sāk skatīties...

Miša: (mierīgi) Tāpēc, ka tās kasieres 12 stundas: pī, pī, pī, pī... Kasē sēž un strādā. Tad gribas kaut ko labu izdarīt, lai viņa pasmaida. Kamēr tu stāvi pie kases  un iet tas pī, pī, pī... Tu vari mazliet koķetēt, lai viņai ir pārmaiņa kaut kāda mazliet...

Miša, kā veidojas tāda attieksme pret sievieti, kāda ir jums?

Miša: No mammas. Viss labais no mammas. Man vismaz.

Psihologi saka tieši otrādi: mamma viena pati bērnu, īpaši jau dēlu, nevar izaudzināt. Jūs taču zināt visus psiholoģiskos modeļus, man jums, gudriem režisoriem, tas nav jāstāsta...

Miša: Nē, nu tomēr no mammas. Manai mammai bija jocīgi: izglītība četras klases un Buhenvalde (nacistiskās Vācijas izveidotā koncentrācijas nometne Buhenvaldē – red.) – viss, kas viņai bija dzīvē. Bet viņa mani izaudzināja [tā], ka es noturējos. Jo es biju galīgi bezcerīgs padomju laika produkts, galīgs Valmieras “špana”. Ja nebūtu mammas, laikam būtu nodzēries un cietumā. Tēvs arī, protams, bija. Bet viņš tomēr mazāk. Mammai bija krampis, viņa turēja visu ģimenē.

Indra: Tāpēc viņš ar mani apprecējās (smejas)....

Miša: Tieši tā.

Es vēl tagad rēķinus nemāku pārskaitīt internetā, Indra māk. Visa nauda pie viņas.

Kad nav naudas, es prasu, kur ir? (ironizē) Esmu labi iekārtojies.

Indra: Par naudu runājot, jā. Tur ir, ko padomāt mums abiem. Un jāmeklē veids, kā piestrādāt. Jo, ja mana bijusī studente savā pirmajā darba gadā pelna vairāk nekā es, profesore, tad nav kaut kas kārtībā šajā zemē.

Šis, protams, ir kultūras jomā strādājošo cilvēku problēmjautājums. Vienlaikus, ja tu esi sācis strādāt ar dzīves pētniecību saistītā profesijā, tas kļūst par dzīvesveidu. Vai tāda līmeņa attiecības, kādas ir jums, arī ir saistītas ar to, kādi esat kļuvuši, strādājot režijā?

Indra: Nu, jā. Jaunībā cilvēks piedzimst un zina, kā ideāli ir jābūt pasaulē. Taču pasaulē tā nenotiek. Un tad nāk kašķi, protesti, jo pasaule neatbilst taviem priekštatiem. Un tad ir krīze, līdz notiek lūzums, un tu sāc iemīlēt reālo dzīvi, nevis savas ilūzijas. Respektīvi, tu patiešām mīli, nevis mīli mīlestību!

(Smaids) Mīli mīlestību...

Indra: Jā. Un tikai tad jau tas prāts nomierinās, un briedums parādās. Tu sāc daudz ko vairāk pieņemt un saprast. Par to mēs arī ar Gruzdovu runājām, kad “Fiestu” taisījām. Ka ilūzijas sabrūk. Tas, protams, ir sāpīgs brīdis. Visiem cilvēkiem. Jautājums tikai, kāds tu izlīdīsi no tā? Vai tu pagriezīsies ar seju pret pasauli vai novērsīsies no tās?

Miša: Pa visiem šiem gadiem, kopš es strādāju teātrī, neviens aktieris vai režisors ne Pēterburgā, ne te, nav izgājis tam viegli cauri. Dzeršana, depresija vai narkotikas ir sekas tam, ka cilvēku noniecina. Katru reizi saka, piemēram, tā (Gruzdovs paņem no salvešu trauciņa salveti): Dace, tas nav nekas! (Gruzdovs ieplēš salvetē vienu caurumu) Dace, tava intervija vispār... Nu, kam tu vispār deri? (Gruzdovs ieplēš salvetē vēl vienu caurumu) Tās ir muļķības, tam nav nekādas vērtības! (Gruzdovs ieplēš salvetē vēl vienu caurumu). Tā izrīkojas ar cilvēku. Un tam ir sekas.

Indra: Bulgakovs teica neilgi pirms nāves: es esmu galīgi izcaurumots, caurdurstīts. Krievu oriģinālā tas vārds ir "prodirjavļen". Tas man atgādina Dievmātes ikonu un lūgšanu pret ļaunām sirdīm. Tai Dievmātes ikonai ir arī sadurti tādi it kā šķēpi iekšā.

Tas simbolizē šo ļauno siržu darbu? Caurduršanu?

Indra: Jā!

Miša: Šajā sakarā atcerējos. Bija tāds romāns “Ēnas paradīzē”, un tur bija cilvēks, kas bija tā nomocīts un gribēja taisīt pašnāvību. Un viņš jau gāja to darīt, bet nācās iet garām kafejnīcai, un šis cilvēks sajuta kāpostu zupas smaržu. Un tā bija tik vilinoša, viņš nodomāja: es paēdīšu pēdējo reizi kāpostu zupu, un tad iešu padarīšu sev galu. Bet viņš paēda un turpināja dzīvot. Tā mēdz būt dzīvē.

Cilvēks bieži tiek nīcināts, bet viņš izdzīvo, pateicoties kaut kam, varbūt ļoti niecīgam, bet kas viņu notur pie dzīvības.

Pat garšīgs ēdiens var palīdzēt.

Tur arī daļa jūsu pieredzes.

Miša: Vēl piemērs, kā dzīvē notiek. Baigi interesanti. Mana mamma veda mani Valmierā uz pareizticīgo baznīcu. Jau no bērnības. Un reiz atnāk skolas direktore, tāda dūšīga viņa bija, un pārmet manai mammai: “Ko jūs darāt, kāpēc jūs bērnu vedat?” Un mamma pateica ģeniālu frāzi: “Ne mēs to sākām, ne mēs to pabeigsim!” Un es visu mūžu to atceros. Tas man lika domāt. Tāpēc, starp citu, es domāju arī, ka pareizi ir bērnus kristīt, kad viņi ir mazi. Nevis tad, kad viņi ir lieli un paši izvēlēsies, kādu ticību. Nē, tāda “pēc tam” nebūs. Pēc tam viņš var mainīt savu ticību, atteikties vai palikt, bet ielikt pamatus vajag mazotnē. Vismaz man tā liekas.

Vai vajag arī laulāties, jūsuprāt?

Indra: Par laulību runājot, ir tāds salīdzinājums skaists, ka tu iemīli dvēseles ikonu otrā cilvēkā. Un viņa nemainās. Cilvēks var vizuāli mainīties, viņš, piemēram, pēc laika izskatās citādi nekā tad, kad es viņu iemīlēju. Viņš var raksturā mainīties, bet es mīlu viņa dvēseles ikonu. Un viņa ir nemainīga.

Tas ir tavs sarkanais stūrītis otrā cilvēkā?

Indra: Jā!

(Mišas acīs iedzirkstī ironija) Tūlīt kaut ko teiks...

Miša: Nē, nē, pret sievieti vajag principā izturēties – vīrieši ir vispār stulbi...  Vīrieši ir daudz vienkāršāki, bet sieviete visu pamana. Sieviete ir noslēpums. Kā saka Žvaņeckis: viena neveikla kustība, un tu jau esi tēvs!

Indra Roga un Mihails Gruzdovs ar mazmeitu Annu

(Smiekli) Es domāju, ka sekos kaut kas cits par sievieti...

Miša: Tāpēc jābūt ļoti uzmanīgam ar sievieti. Viņa ir ikona pati par sevi.

Miša, jūs visu laiku it kā ironizējat un amizējat par sevi, ka jūs neko. Kāds jūsu skatījumā ir vīrietis, kas ir zem sievas tupeles?  Varbūt tas ir ļoti gudrs vīrietis?

Miša: Tieši tā! Es visu laiku esmu zem tupeles, pareizi (it kā ļoti nopietni).

Indra: Nu, ja vīrs ir zem sievas tupeles, tad tā sieva nav īpaši gudra. Ja viņai ir kaut necik smadzenes, tad viņa nekad vīru zem tupeles neturēs...

Vai gudru vīrieti, kas ir autoritāte ģimenē, var vispār palikt zem tupeles?

Indra: Tik, cik viņš ļauj. Bet nav jau vēlmes. Es negribētu kādu, kas ir zem tupeles. Ar cilvēku, kas nav tev līdzvērtīgs, ar tādu jau nav interesanti...

Miša: Nu, ko nozīmē “vīrietis zem tupeles”?

Tas nozīmē vīrietis bez vārda tiesībām, nespējīgs lemt, ko sauc par “maminkin sinoček” (mammītes dēliņš tulk. no krievu val.)

Miša: Nu, te ir nianse, kam es nepiekrītu. Piemēram, mana māsa (viņa ir piecus gadus vecāka par mani) vienmēr mani sauca par “maminkin sinoček”. Jo starp vīriešiem un sievietēm ir ļoti spēcīga saite. Es domāju: mātēm un dēliem. Un tēviem un meitām. Piemēram, Indras tēvu nevar aiztikt vispār. Kad es sāku strīdēties vai diskutēt ar viņas tēvu, Indra kļūst nenormāli dusmīga. Tik ļoti, ka apmēram: šķiramies rīt!

Indra: Man bija lieliska bērnība, ideāli vecāki. Mums, bērniem, bija noteikumi, bet bija arī liela radoša brīvība, radoša domāšana. Viņi joprojām māk dzīvot dzīvi. Es vairs nemāku.

Kāpēc?

Indra: Tāpēc, ka visu laiku strādāts ir. Visu mūžu divos darbos. Tagad varētu tā kā nedaudz uzelpot, bet man nav vairs interesanti dzīvot, neko nedarot.

Vajag atkal atrast sev lielus izaicinājumus, vai ne? Piemēram, Šekspīra “Hamletu” kopā ar Meieru no oriģinālvalodas iztulkot? (Indra, veidojot izrādi “Hamlets” Valmieras teātrī, to iztulkoja kopā ar Valmieras Drāmas teātra aktieri, Hamleta lomas tēlotāju Mārtiņu Meieru, jo esošais tulkojums bija novecojis.)

Indra: Tas bija skaisti!

Miša: Viņa tulko lieliski. Arī no krievu valodas. Viņa krievu valodu zina labāk nekā es! Varbūt es sadzīviski labāk, bet Pasternaku iztulkot – tas ir kaut kas!

Indra: Tas bija izrādei “Doktors Živago”. Jo tā problēma bija, ka Pasternaka dzejā bija tēmas, kas padomju laikos tika likvidētas. Piemēram, Ģetzemanes dārzs netiek pieminēts vispār, kaut dzejolī viņš ir. Bet, ja tu dari kaut ko kādam mērķim, tad tu iedziļinies līdz kaulam. Tulkošana prasīja ilgu laiku un cīnīšanos. Un to perfekcionismu, kas Pasternakam, atskaņās es tomēr nedabūju.

Miša: Nu Pasternaku tu iztulkoji ļoti tuvu, kā viņš pats tulkotu. Pēc gara...

Indra: Un arī skatuvei. Jo ir atšķirība: literārā tulkojumā ne vienmēr ir notikums, bet es, kā teātra praktiķis, jūtu, ka ir...

Jums ļoti interesanti ir abiem, vai ne?

Abi: Nu ir tā. Garlaicīgi nav.

Miša: Žēl, ka jūs tagad neesat pie mums mājās.

Mums māja ir kā māja. Un tikai tualetē ir kaut kādas teātra lietas.

Indra: Tualetē ir teātra muzejs.

(Smiekli) Kas tur atrodas?

Indra: Tur ir bildes, diplomi visādi...

(Smiekli) Šitā pilnīgi? Bez cieņas pret apbalvojumiem...

Miša: Kā? Kāpēc? Ļoti cienīgi, speciāli vieta piemeklēta...

Indra: Nē, nē, “Spēlmaņu nakts” naglas stāv istabā... Bet tur ir interesanti toties aiziet un uzkavēties cilvēkiem (smejas)...

Miša: Nu tualete ir vienīgā vieta, kur var viens pats atdalīties un palasīt...

Kaut jūs ģimenē esat ne pārāk daudz, trīs cilvēki, bet atdalīties vajag. Tā ir  taisnība...

Miša: Jā. Mūsu meita, Princese Rozīte Marta Marija Gruzdova, arī jau ir liela, pieaudzis cilvēks... Būs astoņpadsmit...

Ko viņa dara?

Indra: Viņa, ir ļoti patstāvīga, strādā Dailes teātrī, izlēma mācīties tālmācībā, lai vairāk laika veltītu lietām, kas viņai svarīgas un kas interesē...

Un ar ko aizraujas?

Indra: Es negribētu atklāt, jo tā ir viņas dzīve.

Mēs ar Mišu varam par sevi stāstīt, bet par bērniem nē, tās ir viņu robežas, ko mēs nepārkāpjam (smaida).

Jā, protams, tas ir skaisti, ka tā.

Indra: Varu tik padalīties vienā viņas lēmumā: jau pirms dzimšanas viņa pateica, kā viņu sauks. Maijā viņa piedzima, bet martā, divus mēnešus pirms dzimšanas, viņa to pateica. Tā mēs sajutām. Viņas vārds nebija mūsu lēmums.

Miša: Tā ir. Marta Marija. Viņa ir mana dzīves jēga. Vienmēr meitu esmu gribējis. Pēterburgā man ir meita Anita. Viņai jau 30 pāri.

Un Indras dēlam Edgaram arī ir 30 pāri?

Indra: Jā. Tagad ir arī mazmeitiņa mums. Anna Roga.

Miša: Mīļa ļoti.

Paklau, sarunas noslēgumā, lūdzu, kādu ieteikumu no savas kopdzīves pieredzes – cilvēkiem, kam ir slikta pieredze laulībā vai jauniem cilvēkiem, kam nav vecāku pieredzes, no kā mācīties!

Indra: Man liekas, ir viens likums – nevajag risināt attiecības! “Es tur to gribēju, bet tu man šitā izdarīji, un kāpēc tu vienmēr tā dari...” Tiklīdz aiziet šitās sarunas, tā nekas labs nav gaidāms. Izrunāšanās nedrīkst būt attiecību risināšana.

Kur lai liek to iekšējo emociju riteni, kad tā gribas pateikt otram, ko tu domā?

Indra: Nu nedrīkst iet tajā dialogā! Nedrīkst! Izdarīja ne pa prātam, nu izdarīja...

Tikai nesakiet, ka jūs nekad nerisināt to...

Miša: Mīlestība – tas vispār ir ļoti smags darbs. Tas nav tā: šodien ir, un rīt arī būs. Nē, rīt varbūt nebūs.

Otrs nav tavs privātīpašums. Un mīlestība nav privātīpašums. Tas ir darbs.

Indra: Lai kā gribas risināt, varbūt paklusēt kādu brīdi... Gruzdovs lai saka, viņš ir gudrāks... Bet attiecības risināt? Nē!... Un vēl – humora sajūtu vajag. 

Miša: Iepauzēt vajag. Lai paiet laiks mazliet. Un tad paskatīties.

Indra: Nu mums parasti nākamajā rītā strīds izkūst pats no sevis kaut kā.

Miša: Jā.

Indra: Un, protams, nevar arī noklusēt to, kas traucē. Piemēram, Norai Ibsena “Leļļu namā” izjuka laulība, jo viņa apgāja visus konfliktus. Astoņu gadu laikā Norai ar Helmeru nebija neviena strīda. Tas noveda pie katastrofas. Tā kā nestrīdēties arī nav pareizi. Vajag krāšņi izstrīdēties, kā itāļi to prot.

Miša: Un aizmirst. Izmest uzreiz.

Indra: Jā. Bet ir jau, protams, nodarījuma lieluma jautājums. Ja tevi sit, tad ir jābēg prom. Viss. 

Miša: Nu, bet es taču nebēgu?

(Smiekli)

Indra: Tu staigā un sūdzies visām veikala kasierēm, ka es tevi situ! (smejas)

Miša: Nu ja (ļoti nopietni it kā).

Indra: Vai arī, ja cilvēku krāpj, piemēram. Man nav nekad bijusi tāda problēma, bet...

Miša: Es domāju, ka Indra izdarītu tā... Lūk, piemērs!

Indra: Nu?

Miša: Indra ienāk, piemēram, un es ar kaut ko esmu gultā, ar kādu franču sievieti, augsta līmeņa aristokrāte man patiktu, ja...

(Smiekli) Jā, un?

Miša: Un zini, ko Indra man teiktu? Viņa teiktu: beidz un ej uz veikalu! Beidz to stulbumu!...

Indra: (Smejas) Pasaki meitenei, lai iet mājās...!

Miša: Jā!

Mūzikas pastiprinātājā telpas stūrī sāk skanēt Vertinskis. Laiks finišēt un izslēgt mikrofonu. Ir dienas vidus, kad pēc garas sarunas Dailes omulīgajā aktieru kafejnīcā  ieturēt mazas pusdienas. Vai doties ārā. Aprīļa saulītē...

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti