Jau otrās Lieldienas būs mums Covid-19 zīmē. Kāds jums kopumā ir bijis šis gads kā kolektīva vadītājai, kā ģimenes cilvēkam, kā mammai, kā Agnese?
Šis ir tāds pārbaudījumu laiks. Sākās jau, protams, pirms gada, kad mēs domājām, nu, varbūt uz īsu laika periodu mēs mazliet pasēdēsim mājās. Un tas pirmais posms laikam bija vissarežģītākais, jo mēs visi bijām spiesti būt mājās viens ar otru. Mēs laikam, kā es saku, nebijām tik cieši un tik ilgi nepārtraukti trinušies. Jo tomēr skolēni gāja uz skolu, mēs uz darbu, bet tad, kad mēs visi pieci viens ap otru ikdienā no rīta līdz vakaram, tad bija tāds krīzes brīdis, kad nu tiešām likās šausmas, cik ilgi tas turpināsies.
Tagad, protams, ir grūti, tas viss visiem ir apnicis, visi no tā ir noguruši, bet tomēr cilvēkam ir tāda daba, ka mēs iemācāmies pielāgoties. Šobrīd esam pielāgojušies, protams, ir ļoti sarežģīti.
Bērniem tagad Kārsavas novadā 1.-4.klases šīs četras pirmssvētku dienas ir gājuši uz skolu, un viņi gāja ar dalītām jūtām, it kā gribās, bet it kā no tās pidžamas negribas kāpt ārā, tos matus katru rītu negribas kārtot tad, kad mamma liek. Tā mēs tagad kuļamies!
Kā kolektīvu vadītājai jūs jautājāt? Laikam paldies Dieviņam, paldies apkārtējiem apstākļiem, man ir bijusi iespēja pamainīt darbošanās veidu. Ja man būtu tikai kultūras joma un tikai kolektīvi, tad tas būtu ļoti, ļoti emocionāli smagi. Arī tagad, skatoties, nāk tie datumi, kad ir tie pasākumu jau ieplānotie, un tad gribas mazliet arī raudāt, jo svētki, ko tu gribēji citiem dāvināt, vienkārši nevar notikt.
Kad nāca vasaras brīvsolis un durvis bija mazliet pavērtas vairāk vaļā, izbaudījām – mēs paspējām nosvinēt Pēterdienu Malnavas muižas parkā, ar kolektīviem mēģinājām parkā, brīvā dabā. Mēs pat dejām horeogrāfijas mazliet atļāvāmies pielāgot apstākļiem, lai nav jānāk tuvāk par tiem diviem metriem. Tas bija tāds veids, ko cilvēki ļoti, ļoti izmantoja, un vēl mēs arī nosvinējām Bozovas etnogrāfiskajam ansamblim 40 gadu jubileja: arī vienreizējs, fantastisks pasākums, lai kādi laikapstākļi bija pirms tam un pēc tam, tajā dienā, kad mums bija svētku diena, spīdēja saule un naktī parka lielos ozolus apspīdēja pilnmēness. Tas bija tāds ļoti emocionāls pasākums.
Kā mēģināt uzturēt šo te kolektīva garu, kopības sajūtu, vai tas izdodas šajā laikā, vai tomēr Covid-19 radījis atsvešinātību?
Es nedomāju, ka tā ir atsvešinātība. Es pat varbūt teiktu, ka tagad cilvēki vairāk novērtē kopā būšanu, katru satikšanos uz ielas. Mēs atrodam lietas par kurām aprunāties, varbūt iepriekšējā ikdienas steigā mēs neapstājāmies, tikai pateicām garāmejot - čau, bet tagad tiešām pilnīgi jūtu, ka gribas. Un arī tad, kad gatavojāmies savai jubilejai, mēs nācām uz tām tikšanās reizēm, mēs gandrīz stundu katru reizi vienkārši sēdējām un runājām par to, kā tev gāja, ko tu dari, kas ir mainījies, kaut kādas jaunākās baumas, kā tavam kaimiņam iet, jo šajā etnogrāfiskajā ansamblī mēs arī iepriekš tā ļoti daudz vienkārši sarunājāmies. Man ir tādi vecāka gājuma pieredzes bagāti cilvēki, kas dzied, un viņiem tas ir vesels notikums: nākt uz tikšanos, nākt uz mēģinājumu, satikt citus. Tas bija arī pirms pandēmijas, bet tagad tam ir īpaši liela vērtība.
Agnese, man šķiet, zīmīgi ir tas, ka šo te Bozovas etnogrāfisko ansambli ir vadījusi pirms tam jūsu vecmamma un tagad jūs vadāt Un deju kolektīvus ir vadījusi savulaik Malnavā jūsu mamma, un jūs tagad vadāt deju kolektīvu. Vai jūs vienmēr zinājāt, ka jūs paliksiet Malnavā, kā jūs turpināsiet šo jūsu ģimenes paaudžu iesākto tradīciju?
Es zināju to, ka es būšu skolotāja pilnīgi noteikti. Tiešām es studēju pedagoģiju. Kad studēju pedagoģiju, es teicu, ka strādāšu tikai ar maziem bērniem, ar sākumskolu, tā bija mana profesija, un ka ar pusaudžiem es nekad. Bet es tagad ļoti, ļoti sekoju un pieturos pie tā, ka nekad nesaki nekad. Dzīvē apgriezās pilnīgi otrādi, mana pirmā darbavieta ir Malnavas koledža, kurā es strādāju joprojām. Un tad, kad man nomira vecmamma, nebija variantu, ka varētu būt savādāk, jo tas jau tā paaudzēs ir gājis. Es atceros no bērnības, kā babiņa gatavojās katram braucienam uz Brīvdabas muzeju vai katram pasākumam, un tad man bērnībā nepatika to darīt, bet ar gadiem, jo kļūstu vecāka, jo es vairāk novērtēju to, kas mums ir bērnībā ielikts. Un es gribētu arī, lai maniem bērniem būtu šī bagātā tradīciju bagāža vai šis čemodāns ar tām bagātībām un svētku svinēšanas tradīcijām.
Pastāstiet vairāk par Bozovas etnogrāfisko ansambli, Bozova – tā ir vieta, vietas nosaukums, pareizi?
Jā, vēsturiski tā ir Kārsavas stacija, kas ir pirmā stacija Eiropas Savienībā un viena no pirmajām Latvijā vispār. Un ap to savukārt veidojās ciemats, kur dzīvoja gan dzelzceļnieki, kas strādāja, gan arī apkārtējie ļaudis. Un es savukārt tur dzīvoju bērnība, jo man vecmamma tur dzīvoja, arī mamma tur dzīvoja, kamēr mēs nepārvācāmies uz Malnavu. Un bija arī Bozovas ciema padomes sieviešu vokālais ansamblis, no kā arī izveidojās vēlāk Bozovas etnogrāfiskais ansamblis. Un tad savukārt 80. gadā jau viņi sevi nodēvēja par etnogrāfisko ansambli, jo tad jau laikam arī bija tās pirmās vīzijas vai pirmās sajūtas par to, ka Latvija būs brīva kādreiz. Tad viņi atļāvās uzģērbt tautastērpu, atļāvās dziedāt dziesmas, kuras ne visiem īsti patika.
Kā ir ar dalībniekiem, kas dzied etnogrāfiskajā ansamblī – klausoties šīs jūsu iedziedātās dziesmas Nacionālās bibliotēkas Folkloras krātuvē, tur var sadzirdēt arī jaunu cilvēku balsis?
Jā, pirms šīs te pandēmijas, šīs sērgas mums bija ļoti, ļoti dažāds vecums, mums bija tādi pavisam maziņi bērni, 9 - 10 gadi varēja būt meitenēm, varbūt pat mazliet mazākas, un beidzot jau tagad mums Emīlija Šķenei šogad 93 palika. Ir arī puiši, daži puiši tikai nes karogus, bet daži arī dzied. Tie, kam nav balsis, mēs piesaistām kādos citos darbos, viņi saka, ka viņi neprot dziedāt. Es saku, nu tad ir jānes karogs!
Kā jūs teiktu, kas ir etnogrāfiskā ansambļa uzdevums, jums dzīvojot Kārsavas novadā, dziedot Malnavā?
Pirmkārt, jau saglabāt to, kas mums ir. Es esmu pateicīga savai vecmammai, kas šīs te visas dziesmas, kas nākušas viņai līdzi no Abrenes, jo viņa bērnību pavadīja Abrenes novadā. Viņa dziesmas pierakstīja. Un vēl milzīga vērtība ir tam, ka mums bija tā iespēja lielu daļu iedziedāt un saglabāt tieši šo audio materiālu, jo ir tādas burtnīcas, kuras es atveru, dziesmu vārdi ir lieliski atbilstoši vajadzībai, bet melodijas nav. Un vēl šobrīd mēs varam izmantot mūsu dzīvo krātuvi, kas ir Emīlija, un pajautāt viņai, kādā balsī tas jādzied? Lai to visu saglabātu. Mēs esam vienīgie Latvijā, es nebaidīšos teikt, kas joprojām izkopj šo daudzbalsīgo dziedāšanu, rūtošanu. Pie mums brauc, interesējas arī pētnieki un zinātnieki, kas pēta tieši šo daudzbalsību. Un mēs esam ar to ļoti lepni un cenšamies mācīt jaunākām paaudzēm, jo tas nav tik vienkārši, kā varbūt liekas, tā nav akadēmiskā dziedāšana, kur var uz notīm uzlikt, tā ir sajūta.
Runājot par Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem, kā jums šķiet, tiem ir jānotiek?
Noteikti tiem ir jānotiek, jo ir gatavojušies. Un šis jau tāpat ir robs tajā cikliskumā, jo, ja mēs vienreiz viņus atcelsim, tā vērtība viņiem būs mazliet savādāka. Ir jānotiek jebkurā formātā, jo tomēr tas ir jāsaglabā, un mēs gatavosimies tā, kā jau izskanējis – varēsim dejot to, ko mēs varēsim. Mēs ļoti ceram, ka vasarā mēs varēsim satikties un atjaunot to, kas vēl ir atjaunojams, un kaut vai vienu divas dejas mēs noteikti vedīsim, tā ir tāda latvieša sirdsbalss, kas ir jāmāca bērniem, jo Vispārējie dziesmu un deju svētki viņi notiek un tur arī dalībnieku pietiekami daudz, bet, lai būtu arī nākamajām paaudzēm, mums skolēniem ir jāmācās un jādara viss, lai šogad var būt?
Ko jūs ģimenē obligāti darāt Lieldienās un ko šobrīd, ņemot vērā to, ka ir pandēmija?
Šogad gan visa ģimene nē, bet es noteikti meklēšu kādu no dienām, kad es došos uz baznīcu, noteikti. Noteikti mēs šūposimies. Es atceros no bērnības, ka vectēvs, tā kā jau šķūnis uz pavasara pusi no siena ir tukšs, karināja šūpoles. Un mēs līdz Lieldienu rītam nedrīkstējām pat skatīties uz to pusi un, nedod Dievs, ka kāds iešmauca un šūpojas pirms Lieldienām. Tāds obligātais minimums ir: krāsotas olas, aiziet uz baznīcu, izšūpoties kārtīgi, nu, protams, olu kaujas. Mums ir viena aizgūta tāda lieta, lai bērniem ir interesanti, mēs šokolādes olas paslēpjam pagalmā. Nu tā gluži nav latviska tradīcija, bet interesanti.
Kas jūs šajā laikā stiprina, kur jūs varat gūt enerģiju?
Pirmkārt, jau mana ģimene ir tas, kas stiprina un atbalsta. Tad, kad liekas jau, ka viss kļūst bēdīgi un negribas vairs neko, tad kāds pienāk, noteikti apmīļo, saka: „Mamma, būs labi, neuztraucies!” Un daba, jā.
