Raimonds Vāverāns ir skārdnieks. Viņa darbnīca atrodas Rēzeknes novada Gaigalavas pagastā netālu no baznīcas. Viņš savā darbā izmanto dažādas modernas iekārtas, bet prot strādāt arī pēc senču metodēm. Tagad ar āmuru Raimonds skārdu loka reti, jo esot pieejami dažādi moderni aparāti:
"Agrāk mums bija rokām šīs vietas [rādītājpirksts un īkšķis] tā nodauzītas, ka bija pieradušas. Ka uzšāvi, vairs pat īsti nesāpēja. Āda te bija bieza."
Darbnīcā ir izvietots profesionāls skārda lokāmais aparāts, kurā materiālu var salocīt bez skaņas un ātri.
"Šajā aparātā taisnas detaļas var salocīt, bet, ja jātaisa ir kaut kādi konusi, kaut kas sarežģītāks, tad joprojām ar rociņām viss jādara," stāsta Raimonds.
Skārdnieka amatu viņš apguvis pie meistara. Pirmais mācīties aizgājis brālis un tad uzaicināja arī Raimondu pievienoties.
"Īstenībā no laukiem daudz čaļu aizgāja – draugi un paziņas – visi pie viena meistara mācīties," saka skārdnieks. Šobrīd daudzi no viņiem strādā citā amatā, jo skārdnieka darbs esot ļoti smags.
"Vasarā jāsvīst, ziemā jāsalst, slidens," amata nianses atklāj skārdnieks.
"Tagad to jau neviens negrib darīt. Reti kurš. Cits pusdienas laikā aiziet prom, cits pēc nedēļas, mēneša. No simts cilvēkiem ja divi paliek, tas jau ir diezgan daudz," noteic meistars.
Raimonds ar skārdu strādā jau vairāk nekā 20 gadus. Viņš lepojas ar meistara diplomu un Latvijas Skārdnieku apvienības piešķirto Zelta nozīmīti.
"Mēs esam meistari, mēs varam uztaisīt jebko pēc speciāla pasūtījuma, jebkurus izmērus, būtībā jebkuras sarežģītības."
Raimonds veic arī vēsturisku baznīcu jumtu labošanu, restaurāciju un maiņu: "Tur ir vajadzīgi meistari, kas māk strādāt vecajā stilā, savalcēt ar rokām. Tur nevar atnākt kurš katrs saskrūvēt skrūves, tur ir jāzina, ko dara. Bet tādu meistaru paliek aizvien mazāk un mazāk, bet nu vēl jau ir."
Vispieprasītākais pakalpojums esot jumta koru izgatavošana, jo ne visi vecos šīfera jumtus var atļauties nomainīt pret jauniem: "Tās katru nedēļu vajag un kilometriem vajag. Veciem šīfera jumtiem augšā kādreiz dēļus lika, tie nopelējuši, un tad visiem vajag korītes."
Raimonds savu darbnīcu ierīkojis Gaigalavā bijušajā aptiekas mājā. Vairākās telpās ir izvietoti dažādi skārdniekam nepieciešamie darba rīki, izstrādājumu paraugi un materiāli.
"Te tik kārtīgs ir retu reizi, parasti viss ir visās vietās," izrādot darbnīcu, pasmejas Raimonds. "Šeit lielais galds, un šeit arī notiek visas zīmēšanas. Kā var redzēt, viss galds ir sazīmēts, sarakstīts. Šeit ir giljotīna, var nocirst skārdu, un šeit ir valči – apaļās caurules locīt."
Vienā no darbnīcas telpām pie sienas izvietots arī darba drošības ekipējums – jostas, striķi un ķiveres.
"Ir bijuši kritieni; visi, kas man pazīstami kolēģi, visi ir krituši. Bez tā neiztiek, lai vai kā piesienas, bet kļūdīties gadās. Ir visi tie sniegi, ledi – tas ir ļoti bīstami; pat arī vasarā – jebkura sūniņa. Nedrīkst kļūdīties. Augstums kļūdas nepieļauj," norāda meistars.
Pamazām Raimonds veido arī senu no skārda izgatavotu priekšmetu kolekciju. Viņš rāda apaļu jumta konstrukcijas fragmentu ar dekoratīviem elementiem:
"Tas ir no baznīcas. Nesen bija pasūtījums, taisīju jaunu, tad es atpirku šo veco. Arī meistars ir taisījis, izskatās skaisti – rakstiņš ielaists. Tieši tādus pašus vajadzēja sataisīt. Bet meistari ir strādājuši, darījuši, un mēs arī varam. Jo šitādas visādas valcītes un tādas lietiņas daudzi būtībā jau netaisa vairs. Tikai skārdnieki un jumiķi māk vēl tā izdarīt."
Par darba trūkumu Raimonds Vāverāns savā skārdnieka darbnīcā Rēzeknes novada Gaigalavas pagastā sūdzēties nevar. Ziema gan esot mazliet klusāks laiks, bet viņa pieredze rāda, ka, tuvojoties pavasarim, pasūtījumu kļūs arvien vairāk.
