"Mani sakoda piecas lapsenes," paziņo Tamāra, izlēkdama no svētceļojuma virtuves busiņa. "Vai, nabaga Tamāriņa," svētceļnieki metas žēlot pavārīti.
"Pašas vainīgas! Lai tagad nečīkst! Es esmu indīga! Un es viņas brīdināju!"
Šerpums un apsviedīgums Tamārai, iespējams, no vecmāmiņas - blondās Annas. Viņa minēta arī Rūdolfa Blaumaņa darbos, jo bija rakstniekam tuvākā kaimiņiene un laba draudzene.
Latvijas Televīzija 1.augustā kopā ar Kristus Karaļa draudzes svētceļniekiem sāk 280 kilometru garo ceļu uz Aglonu un satiek cilvēkus, kuri dalās ar saviem stāstiem.
Arī pašai Tamārai dzīve kā Blaumaņa novelēs. Kad Neretā meitēnu gribējis kristīt pareizticīgo mācītājs, batjuška, Tamāra tā pārbijusies, ka iekodusi sirmās bārdas īpašniekam rokā. Un upē, kur bija paredzētas kristības, pēc sekundes simtdaļas peldēja nevis pusplikais kristāmbērns, bet pats pops, virs garās bārdas vēl milzu zelta krusts un izmisuši brēcieni, lai velkot viņu laukā, jo viņš nemāk peldēt.
Tagad gan Tamāra dara visu, lai pie ticības vestu citus. Viņa apmeklē slimniekus slimnīcās un ieslodzītos cietumos. Un jau desmito gadu gatavo svētceļniekiem brokastis, pusdienas un vakariņas.
"Esmu uz vēdera pie plīts gulējusi, jo nebija galda, kur uzlikt," stāsta pavāre. Svētceļojums ir liels izaicinājums. Jāgatavo klajā laukā, vējā, arī lietū. "Visam jābūt svaigam. Un tu nekad nezini, ko rīt taisīsi," skaidro Tamāra.
Viņai ir divas mazmazmeitas un septiņi mazbērni. Tas gan ir tikai likumsakarīgi, jo viņa ir mamma astoņiem bērniem. Diemžēl viens no viņiem traģiski gājis bojā. Krēsliņu ģimenē kopā sanāk piecas paaudzes. Tā ir īstā Tamāras bagātība. Un prasme nečīkstēt. "Es māku dzīvot šeit un tagad," noteic Tamāra.
