Šveices latviešu mīlas stāsti – dejas un nejaušība

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

Šveices latviešu pašdarbības gada noslēguma koncertam šoreiz izvērtās īpaši skaista izskaņa  – uzreiz pēc koncerta uz skatuves notika bildinājums! Interesanti, ka arī viena no pasākuma organizatorēm ar savu tagadējo vīru saskatījusies, dejojot latviešu deju kopā. Romantisko cerēšanās laiku vainagoja brīnišķīgas kāzas vasarā.

Gada noslēgumā Cīrihē allaž pulcējas visi latviešu pašdarbības kolektīvi, lai ieskandinātu jauno gadu un palepotos paši sev un publikai ar gada laikā apgūto.  Par pasākuma nosaukumu ikreiz balso tā dalībnieki, un šī gada nosaukums “Kopā būt” izrādījās simbolisks un nozīmīgs – uz skatuves latviešu puisis Jānis Morozovs bildināja savu mīļoto meiteni Endiju Eizenbergu, saņemot nešaubīgu “Jā!”.

Mirklis no koncerta “Kopā būt”.
Mirklis no koncerta “Kopā būt”.

Nejaušība un draugi palīdz sagādāt īstu pārsteigumu

Jānis saka – tas viss noticis spontāni, nejaušu sakritību rezultātā. Vai tiešām puisis nēsājis kabatā gredzenu, sak, ja nu pēkšņi uznāk iedvesma? Jānis smejas, ka tā tiešām bijis: “Gredzenu biju nopircis un domāju bildināt kaut kad mājās, bet līdzi tas bija gan! Jāatzīst, ka es uz latviešu pasākumiem neesmu bijis, jo strādāju trijās darba vietās un brīvā laika ir ļoti maz. Taču tieši todien, kad māsa man jautāja, vai tiešām nevēlos viņai un Endijai pievienoties, padomāju – nu vienreiz tiešām kaut kur jāaiziet! Sastapu daudz pazīstamu latviešu, pāris meitenes pazina organizatorus un, kad biju izpļāpājies, ka drīz grasos bildināt savu draudzeni, radās spontāna ideja to visu organizēt turpat.”

Jānis un Endija mirkli pēc bildinājuma.
Jānis un Endija mirkli pēc bildinājuma.

Tik skaistam brīdim ar prieku pieslēdzās visi klātesošie paziņas – daži organizēja uznācienu, mūziku un abu attēlus uz skatuves ekrāna fonu, citi novērsa Endijas uzmanību, lai neskatās, kur nevajag, un priekšlaikus ko nenojauš.  Viņai pašai patiešām neesot bijis ne jausmas, kas notiks: “Doma par kāzām kā tāda bija jau kādu brīdi, bet, ka todien notiks bildinājums, patiešām nenojautu. Mazliet pabrīnījos, kur vienā brīdī Jānis nozudis uz pusstundu, bet meitenes pie mūsu galdiņa tik veikli novērsa uzmanību, ka daudz par to neuztraucos.

Pat tad, kad Jānis pēc koncerta, pasākuma saviesīgajā daļā, aiz rokas veda uz skatuvi, domāju – nu, varbūt kopā kaut ko tur uzdejosim vai uzdziedāsim.”

Tāpēc pārsteigums patiešām izdevies, turklāt organizatoriem bija izdevies īsā laikā visu noorganizēt augstā līmenī.

Pie savējiem ir vislabāk

Kāzas abi plāno svinēt nākamgad un to darīs dzimtenē, Latvijā. Jānis Šveicē ir piecus gadus, Endija atbraukusi nesen – pārāk grūti tomēr bijis dzīvot šķirti! Jo abi iepazinušies jau Latvijā, un tā bijusi mīlestība no pirmā acu uzmetiena.

Šobrīd Endija cītīgi mācās vācu valodu, lai varētu strādāt Cīrihē, bet tālākā nākotnē abi tomēr plāno doties atpakaļ uz Latviju: “Mums pietrūkst īsta biezpiena! Bet, nopietni runājot, tās tomēr ir mūsu īstās mājas.

Lai arī te ir apkārt tāda mazā Latvija, daudz latviešu, tomēr tikai dzimtenē var justies pa īstam brīvi un labi.”

Bet koncerts abos aizskāris kādas stīgas, kas, šķiet, slēpjas katra latvieša dvēseles dziļumos, un nu abi jaunieši domā, ka arī pašiem jāiet dejot vai dziedāt. Jānis saka: “Ir tik forši dzirdēt Šveicē latviešu dziesmas, redzēt latviešu tautas dejas! Nu sākšu sekot līdzi latviešu kolektīvu aktivitātēm, biju par daudz ieracies darbos, tā nevar. Pēc koncerta pašiem arī ir vēlme kaut ko darīt, piedalīties, turklāt redzēju, ka tur darbojas patiešām sirsnīgi, draudzīgi cilvēki. Savējie!”

Šveices latviešu pašdarbības kolektīvi un mūziķi koncertā “Kopā būt”
Šveices latviešu pašdarbības kolektīvi un mūziķi koncertā “Kopā būt”

Liktenis deju kolektīva vadītāja izskatā

Gada izskaņas koncertā, kā ierasts, latviešus un šveiciešu publiku priecēja  tautas teju kolektīvs “Ramtai”, bērnu deju kopa “Zvaniņš” un Cīrihes latviešu jauktais koris “Balts”, pasākumu krāšņoja profesionālo mūziķu ģimene – Lāsma un Mārcis Kuplie.

Savukārt saviesīgo daļu lustīgāku padarīja neoficiālā ballīšu grupa “Pēdējais Cīrihes jasmīns”, kurā apvienojušies trīs muzikāli Šveices latvieši.

Interesanti, ka viena no pasākuma organizatorēm un grupas taustiņinstrumentālists iepazinušies un iemīlējušies, pateicoties tieši diasporas latviešu pašdarbības aktivitātēm.

Kristīnes un Henrija Arāju mīlas stāsts ir ļoti romantisks – abi ieskatījās un cerējās, dejojot vienā pārī Šveices latviešu tautas deju kolektīvā “Ramtai”.

Kristīne un Henrijs Latvijā, Dziesmu un deju svētkos
Kristīne un Henrijs Latvijā, Dziesmu un deju svētkos

Pirmais dejotāju pulciņam, kas tobrīd bija pavisam mazs, pirms pieciem gadiem pievienojās Henrijs: “Mana māsīca ir tāda diezgan fanātiska šajā ziņā, pierunāja, un tā mēs kopā ar viņu un viņas vīru dubultojām toreizējo “Ramtai” sastāvu. Vēlāk, protams, skaits auga. Mums jau tur dejo daudz skaistu un jauku meiteņu, bet Kristīnē mani īpaši piesaistīja tas, kā viņa domā, kā izsakās… Tā kā dejojām vienā pārī, bieži sarakstījāmies un runājām par dejošanu, un tad arvien biežāk arī par citām lietām… Sapratām, ka vairs vienam bez otra nav iespējams.”

Šveices latviešu tautas deju kolektīvs “Ramtai” ar jauno pāri viņu kāzu dienā.
Šveices latviešu tautas deju kolektīvs “Ramtai” ar jauno pāri viņu kāzu dienā.

Šķiet, deju kolektīva vadītāju Jāni Vinkleru jau sākumā vadījusi kāda intuīcija, jo, kad laiciņu pēc Henrija dejotājiem teju nejauši pievienojusies Kristīne, tieši viņš abus salicis vienā pārī.

“Sākumā tiešām dejojām visas dejas kopā! Tagad Jānis jau dusmojas, ka gribam kopā vien, kopā vien, nemaz vairs tā neļauj,” smejas Kristīne. “Bet man ar Henriju ir tāda drošības sajūta kā ne ar vienu, varu par deju nemaz nedomāt, viss notiek pats no sevis, un tās ir pilnīgi citas sajūtas, nekā dejojot ar kādu citu partneri. Citreiz skatos no malas, kā mans vīrs dejo, un priecājos – tik stalts, tik muzikāls! Bet dejošana ir arī labs komandas darbs – māca paļauties, saprasties, nesadusmoties.”

Bildinājums krītošo zvaigžņu gaismā

Pērnvasar Henrijs bildināja Kristīni, un tas notika īpaši romantiski.

“Henrijs vienmēr labi jūt, kas man patīk un mani iepriecina, tāpēc arī pats bildinājuma brīdis bija ļoti īpašs. Tas notika pērn augustā, bijām Latvijā, vakariņojām saulrietā uz Kāla ezera, tad devāmies uz Mārcienas muižu nakšņot. Henrijam ļoti patīk vērot augusta zvaigžņu lietu Latvijas debesīs, tāpēc iznesām dīvānu ārā, satināmies segā un jutāmies kā vieni paši visā pasaulē,” Kristīne atceras un teic – jau pirms īpašā brīža bijusi mistiska sajūta, ka likteņi savīti cieši kopā. Henrijs ieteicies, ka vismaz viena krītošā zvaigzne jāierauga abiem kopā – droši vien nojaušot, ka abu vēlēšanās būs vienādas.

Kristīne atceras – kad kopīgā zvaigzne pamanīta, viņas iekšējā vēlēšanās bijusi par viņiem abiem. Jau nākamajā mirklī redzējusi, ka Henrijs ir nometies uz ceļa un uzdod liktenīgo jautājumu, bet Mēness un zvaigžņu gaismā spīgo gredzens. Nez, vai reiz vēl kādam  slēptā vēlēšanās piepildījusies tik zibenīgi un skaisti!

Kristīne par sajūtām savā mīlestībā teic: “Interesanti – tajā brīdī, kad satikāmies un ieskatījāmies, nemaz apzināti nemeklējām mūža mīlestību. Bet tā jau mēdz notikt…

Savulaik mēdzu lasīt Imanta Ziedoņa dzeju un domāju – kaut man tā kādreiz būtu! Kad satiku Henriju, man likās – pat ar Ziedoņa dzeju nepietiek, lai izteiktu manas sajūtas!”

Īpaša deja Vidzemes jūrmalā

Šovasar abi svinēja skaistas kāzas Latvijā. Deju kolektīvs, kura dalībnieki bija liecinieki skaistā mīlas stāsta plaukšanai, bija sagatavojis priekšnesumu ar deju “Rīga dimd” – tieši to dejojot, abi savulaik tā ciešāk ieskatījušies viens otrā un sapratuši, ka grib dejot kopā visu mūžu.

Likumsakarīgi, ka jaunais pāris arī saviem kāzu viesiem gribēja dāvināt ko īpašu saistībā ar dejošanu, kas abiem izvērtās tik liktenīga, un izvēlējās tautas deju “Apkal manu kumeliņu”, kurā ir zīmīgi vārdi un skaista melodija. Deju abi iestudēja slepenībā, tā tika nofilmēta un vēlāk rādīta kāzās viesiem uz lielā ekrāna. Abi to izdejo divatā Vidzemes jūrmalas smiltīs pie Veczemju klintīm.

Kristīnes un Henrija Arāju īpašā deja Vidzemes jūrmalā:   


 “Kolektīva vadītājs Jānis mums deju iemācīja, bet tajā nedēļā pirms kāzām bija tikai viena diena filmēšanai, un tieši bija ilgāku laiku lijis lietus. Dejot pielijušās smiltīs bija pārbaudījums! Beigās jau tīri labi nodejojām, atsevišķs paldies Jurģim Rudmiezim par lielisko montāžu, galarezultātā izskatās vēl labāk nekā īstenībā!” stāsta Henrijs. Viņam tautastērpu aizlienēja tas pats kolektīva vadītājs, turklāt zīmīgi, ka cepure ir no viņa paša kāzām, saņemta mičošanā.

Savukārt Kristīnes tautastērps nācis no slavenā deju kolektīva “Zelta sietiņš” krājumiem.

“Zelta sietiņa” dejotāji pērn ciemojās Cīrihē, dzīvoja ģimenēs, un Arāju pāris tā iedraudzējušies ar saviem viesiem, ka joprojām uztur draudzības saites, Latvijā apciemo, savukārt “Zelta sietiņa” meitenes bija sagatavojušas abiem pārsteigumu uz kāzām – īpaši iestudētu dejas priekšnesumu.

Abu radi jaunajam pārim savukārt uzdāvinājuši jostas, kurās ieausti ne tikai novadu raksti, bet arī jauniešu vārdi. Kristīne priecājas: “Un mana mamma, kas ikdienā nav nekāda rokdarbniece, trīs mēnešus man bija izšuvusi sievas cepuri! Mums jau veidojas savs ģimenes mantojums, ko varēsim nodot tālāk saviem pēcnācējiem, tāpat kā dejas prieku.”

Henrijs piebilst: “Tas latviskais ir iekodēts no visām pusēm – gan taustāmām, gan netaustāmām. Un arī sajūta, ka pats liktenis mūs saveda un tur kopā… Nav citu variantu, ir jābūt ilgai un laimīgai kopdzīvei!”

Šveices latviešu tautas deju kolektīvs “Ramtai” nesen nosvinēja savu 5 gadu jubileju, šajā laikā izdejotās dejas apkopojot videopārskatā: 

 

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti