Dana uzreiz atstāj atvērta, sabiedriska, labdabīgi noskaņota cilvēka iespaidu – jaunībai tas ļoti piestāv, bet ne visiem izdodas. Viņas dzimtajā romu valodā sazināties nevaru, tāpēc izmantoju iespēju parunāt krieviski. Dana gan veikli un bez akcenta runā latviski, taču šoreiz es vēlos kaut lingvistiski izjust Latvijas romu izcelsmes dažādību. Vienkāršoti sakot, Latvijā ir “latviešu čigāni” un “krievu čigāni”, kas nozīmē gan valodu, kas biežāk tiek lietota kā nākamā aiz dzimtās, gan citu mentalitāti un kultūras telpu.
Moderni pēc senajām tradīcijām
Dana Tumaševiča nāk no dzimtas, kas pirms vairākiem gadsimtiem Latvijā ienākusi no Polijas un apmetusies Latgalē, caur Rēzekni iesakņojoties Daugavpilī. Kad šīs puses romi satiekas ar Kurzemē mītošajiem tautiešiem, tad saprasties esot grūti – tik dažādi izrādās Latvijas romu valodas dialekti.
“Ir taču divdesmit pirmais gadsimts,” ir viņas atbilde uz visiem uzvedinošajiem jautājumiem par īpašajām, atšķirīgajām iezīmēm, kuras kādreiz izpaudušās daudz spēcīgāk. Tomēr viņa neapzināti lieto teicienu “dzīvojam moderni pēc senajām tradīcijām,” kas intriģē un raisa ziņkāri.
“Pēc mūsu iekšējā kodeksa sievietēm ir jāstaigā svārkos vai kleitās, lai pārāk uzkrītoši neizceltu auguma aprises – to es cenšos ievērot.
Svārku garums vienmēr ir zem ceļgala, bet garo, kuplo, raibo brunču man nav. Ikdienā tādu nav arī citām man zināmajām mūsu puses čigānu sievietēm - tādus var redzēt tikai uz skatuves. Dzīvē savukārt ir jāklausa vecākiem, ir jāieklausās savā sirdsbalsī, jo bez tās nekas labs nesanāks,” vienkārši skaidro Dana, kas savu “čigānisko” izcelsmi nekad nav slēpusi un ar to ir lepojusies.
Sapnis par pedagoģijas maģistratūru
“Protams, ka sabiedrībā ir stereotipi, reizēm cilvēkam mainās gan sejas izteiksme, gan balss tonis, kad pasaku savu tautību, taču Daugavpilī tāpat ir multikulturāla vide, asiņu sajaukums, nekādas problēmas vai apcelšanu tādēļ neesmu jutusi,” vēsta Dana, kas ceļu uz šodienu ir veikusi it kā ļoti viegli un pašsaprotami – vispirms Daugavpils 6. vidusskolā pabeigusi devīto klasi, tad divpadsmito, tad iestājusies Daugavpils Universitātē mācīties kultūras darba organizēšanu jeb mākslas menedžmentu, tad uzaicināta un uzreiz sākusi strādāt par skolotāja palīdzi darbā ar mazajiem romu bērniņiem, kuru skolā ir pietiekoši – tieši četrdesmit.
“Visvairāk viņu ir tieši mazajās klasītēs, no pirmās līdz piektajai, tāpēc man daudz laika paiet spēlēs un rotaļās. Es strādāju arī rotaļlietu bibliotēkā (organizēta projekta „Inovatīvs veids romu bērnu izglītībai un aprūpei: „TOY” metodes iekļaušanai” ietvaros, ko īsteno biedrība „Izglītības iniciatīvu centrs” ar Daugavpils pašvaldības atbalstu), kas atrodas skolas telpās, esmu administratore. Tur mums ir arī plašs grāmatu klāsts čigānu bērniem. Mēs lasām, dziedam, apspriežam, daudz spēlējamies… Bērniņi ir ļoti enerģiski no dabas, bet mūsējie jo īpaši. Viņiem ir grūti nosēdēt bez kustības, bez sarunām un jokiem,” stāsta Dana.
Tiklīdz klasē ir divi vai trīs romu bērniņi, tā sarunas aiziet savā valodā.
“Visvairāk gribētos to visu enerģiju un talantu ielikt teātra pulciņā, šī nodarbe ir ļoti attīstoša, bet, lai to vadītu, man vēl jāpamācās – tas arī ir mans mērķis. Skolā man ļoti patīk, tāpēc sapņoju, ka maģistratūrā mācīšos pedagoģiju,” vienkārši stāsta Dana, kurai nav iemeslu dzīvi sarežģīt vai meklēt tās tumšās puses.
Nevēlas “jaukt asinis”
Kad jautāju – kā tad ar romiem raksturīgajām agrīnajām laulībām, Dana tikai nosmej un atgādina par divdesmit pirmo gadsimtu un piebilst, ka galvenais ir mīla. Ja nu tā atnāk pavisam agri – nu, gadās arī tā! – tad jāprecas, bet citādi visi šobrīd uz dzīvi skatās reāli un domā, kā iegūt pamatu zem kājām. “Bez izglītības un profesijas nekur,” nosaka jaunā sieviete un atzīst, ka radu un citu tautiešu lokā precas gan sešpadsmit, gan astoņpadsmit, gan divdesmit piecos gados un vēlāk – kopīgu likumu nav.
Taujāta, vai dzīves otrās pusītes izvēli uzticēs vecākiem vai paļausies uz sevi un likteni, Dana nemulst un atbild vienkārši – “galvenais, lai cilvēks labs!” Taču nederēs ne latvietis, ne krievs, jo viņas izvēle ir “asinis nesajaukt”. Tas man liek jautāt tālāk – vai tad Daugavpilī vien varēs līgavaini atrast? Arī te atbilde vienkārša: “Divdesmit pirmais gadsimts – sazināties var gan tuvu, gan tālu!”
Lai arī tradicionāli ģimenes vērtība romu kopienā ir visas dzīves centrālā ass, Dana tik vienkāršoti uz dzīvi neskatās. Viņa mīl savu dzimto Daugavpili, bet būtu gatava to arī pamest. Vienīgais iemesls, kāpēc to darīt, ir ierobežotās darba iespējas. Ja dzīves uzdevums aizsaukšot citur, tātad tā arī ir lemts! Taujāta par “čigānu cilts” raksturīgāko iezīmi, jaunā sieviete atbild bez minstināšanās – harisma un spēja ļauties pēkšņam, spontānam priekam.
Uzšķiļ uguni
“Daugavpilī ir diezgan daudz čigānu ģimeņu, protams, nekādā taborā nedzīvojam un ugunskurus pilsētā nekurinām, bet ciemos ejam ļoti labprāt un tad bez dziesmām un dejām neiztikt – uzšķiļam uguni”. Arī Danas pirmais apzinātais talants ir bijis dziedāšana, kas padevusies bez nekādas mācīšanās un notīm. Skolā viņa vienmēr izbīdīta pirmajās rindās un tur arī palikusi. Sapnis par mūzikas skolu gan nav piepildījies, tāpēc Dana jo īpaši priecājas par jaunākā brāļa panākumiem akordeona spēlē. “Talants mūsu tautai ir šūpulī ielikts, vajag tikai radīt apstākļus, lai tas varētu izpausties,” savu sapni par teātra pulciņa organizēšanu pamato Dana.
Viņa ir jauna, centīga, gaiša un zina, kurp tiecas viņas sirds, bet tā ir īstā kombinācija, lai sapņi pārvērstos par īstenību.
“Pēc divdesmit gadiem sevi redzu kuplas ģimenes vidū un strādājot darbu, kas tuvs sirdij un dvēselei – tas arī laimei ir galvenais,” taujāta par skaisto nākotni, nemulstot atklāj Dana. Nevienu īpaši spilgtu radinieku viņa raksturot nespēj, bet ir pārliecināta, ka viņas dzīvē ļoti nozīmīgs ir bijis vectētiņš. Viņš no dzīves aizgājis tik agri, ka mazmeita nav paspējusi viņu iepazīt, taču visa radu saime ir vienisprātis – Dana mantojusi viņa apbrīnojamo muzikalitāti. “Viņš esot mācējis spēlēt uz visiem mūzikas instrumentiem, sākot ar akordeonu un beidzot ar vijoli, arī uz tādiem, kas pirmo reizi paņemti rokās. Viņš bijis ļoti azartisks un mīlējis mūziku, spēlējis kāzās, bērēs un pašu priekam, spējis ar mūziku izteikt visdziļākās jūtas. Vectētiņš bija sava aroda meistars,” tiltu no pagātnes uz nākotni pārmet Dana – romu meitene, kuras skaidro un saprotamo dzīves pozīciju varētu likt par atdarināšanas cienīgu paraugu ne tikai saviem tautiešiem, bet jebkuram jaunam cilvēkam.
Kāpēc tiekties pēc varas, slavas un naudas, ja prieku sirdī un savas vietas apziņu dod arī vienkāršs, mīlēts, citiem vajadzīgs darbs – mazo bērnu skolotājs? Kāpēc celt neaizsniedzamas sapņu pilis, ja drošāk ir izvēlēties ko īstenībai tuvāku?
Atvadoties man ir pārliecība, ka teātra pulciņš šajā skolā reiz būs, un mazie romu bērni kā no pārpilnības raga varēs demonstrēt savus talantus. Ne jau vieni, bet kopā ar savu sirsnīgo skolotāju Danu un citiem bērniem, jo draudzība un cieņa vienam pret otru ir galvenā kopā būšanas atslēga.
