Līdz šim Velgas un Mihaila ģimenē visi mājas sargi izaudzināti no kucēna vecuma, taču publicētie sludinājumi par patversmes suņiem iedvesmojuši Velgu tagad sniegt savu mīlestību kādam no dzīves pabērniem.
Uz patversmi pavisam pēc cita Velgas noskatīta suņa devušās meitas, tomēr patversmes darbinieki pārliecinājuši, ka senioru pārim piemērotākas būs suņu dāmas Čika un Rika. Pirmajā brīdī Velga un Mihails sabijušies no mīta, ka divi suņi mājās – tas ir daudz, tomēr beigu beigās piekrituši uzņemt ģimenē abas 10 gadus vecās suņu meitenes.
Viņas visu mūžu pavadījušas kopā, un pēc saimnieka zaudēšanas divus mēnešus dzīvojušas patversmē.
Velga stāstīja: "Tad, kad viņi te pie vārtiem parādījās, tad es sapratu, ka tās ir manas meitenītes. Manas mazās meitiņas. Tādas maziņas... Šī bija tik tieviņa. Bija nepatīkami glaudīt. Viņai te tāds zāģītis bija... Pakaļkājiņas viena aiz otras gandrīz vai ķērās."
Pirmajās dienās jaunajās mājās mazās suņu dāmas bijušas nedaudz bailīgas,
reizēm saimniekiem pat uzrūkušas, taču ātri vien iejutušās un aptvērušas, ka viņām sākusies pavisam cita – laimīga dzīve.
Sākumā Čikai un Rikai bijusi savstarpēja cīņa pat par ēdienu, turklāt ēdušas visu pēc kārtas – pat mandarīnus, apelsīnus, riekstus un gurķus. Tomēr abas ātri vien sapratušas, ka šeit viņām nekā netrūks. Ne ēdiena, ne mīlestības un sirds siltuma.
"Piemēram, Čika, ja viņu glauda, viņa arī neies pie bļodiņas. Vairāk neko. Tā jau vispār ir tā izlaidusies, ka grib, lai viņu no rokas baro. Protams, ka barojam. Izvēlīgi. Lauku pienu vedam. Ved klāt. No sākuma tā dzēra pienu. Tagad paosta – nē. Nevajag pienu," stāstīja saimniece.
Turklāt Čika sākumā rūpes par maltīti bija ņēmusi pat savās ķepās. "Veselu zīlīti bija norijusi. Pēc tam, protams, atdeva atpakaļ. Visu tā, kā ir. Kā dzīvu norijusi. Pēc pāris dienām skatos – nāk mana meitenīte. Kaut ko zobos nes. Padodu roku – viņa man ieliek zīlīti rokā. Divas zīlītes noķērusi, slepkavniece mazā, medniece mana," stāstīja Velga.
Velga un Mihails atzīst – suņi ar viņiem manipulē uz nebēdu, un nepilna pusgada laikā viņi ir savas mīlules pamatīgi izlutinājuši. Lai arī paši sevi tagad audzina un cenšas nereaģēt uz allaž kārumu lūdzošajām acīm, Velga atzīst – mīlestība un pateicība, ko suņi sniedz savam saimniekam, ir neaizstājama.
Saimniece stāstīja: "Kur tad to laiku lai liek vecumā? Viņas man palīdz. Es izeju dārzā lapas kasīt – viņas man saka, ka lapām jāiet uz to pusīti, teiksim. Nāk iekšā suns, ķepiņas ir jānoslauka. Vīram visu laiku mugura sāp. Bet ķepiņas jāslauka – fizkultūra. Savādāk māja ir tukša. Nav nekā. Bet tagad man visu laiku ir kāds blakus. Es nevaru vispār iedomāties dzīvot bez šiem mazajiem radījumiem. Mīļajiem. Jūs taču redziet, kādi viņi ir."
Čikai un Rikai saimnieki ir spējuši dod laimīgas vecumdienas, un, kā paši smej, tagad viņi mājās ir četri pensionāri.
Redzot savu suņu mīlestības pilnos skatienus, Velga aicina visus, kuri vēlas ģimenes mīluli, dot mājas un laimi kādam no patversmes dzīvniekiem.
"Mīļie cilvēki – paņemiet sunīšus! Lai ieskatās tajās acīs. Un es domāju: daudziem sirds atmaigs. Rokas nenodils. Un glāstu un mīlestības nekad nebūs par daudz. Jo viņas jau dod atpakaļ. Tā taču ir!" apgalvo Velga.
