„Saknes ir ļoti senas. Jau pirmās Latvijas brīvvalsts pastāvēšanas laikā mums bija brīnišķīgi dūdu spēlētāji un koklētāji – Šeplers, Heņķis. Bija karš, vecīši aizgāja aizsaulē, un dūdu spēle pilnībā pārtrūka, bet ieraksti ir saglabājušies, turklāt ļoti daudz - Melngaiļa, Jurjāna pierakstos,” saka Suitu sievu vadītāja Ilga Leimane.
Viņa atklāj, ka suitu melodijas ir augstvērtīgas un tās spēlē dūdinieki visā Latvijā, kaut gan pašos suitos dūdas ilgāku laiku nav skanējušas. Tad nu kopā ar suitu prāvestu Andri Vasiļevski, kurš aktīvi iesaistās suitu dzīvē, radusies ideja atjaunot dūdu tradīciju.
„Būtu viss aizgājis aizmirstībā, ja nebūtu tāds Andris. Sākām runāt, ka būtu labi, bet nav ne dūdu, ne meistaru, kas spēlē, bet vajag no kaut kā sākt. Pirmās dūdas ar Andra svētību un Eduarda Klinta gādību tapa. Kā tikām pie dūdām - vajadzīgas ādiņam, vienam, ne gluži zemniekam, saimniecībā bija kaziņas, viņš noziedoja vairākas kaziņas, jo vajadzēja zināma lieluma un vecuma. Tagad mums ir trīs dūdas,” stāsta Leimane.
PIrmās dudas, kaut arī sākumā nesusi mājās vīram, sākusi spēlēt viena no suitu sievām Aleta Lipsne. Kā pūtusi, tā sapratusi, ka grūti, bet skan.
„Ļoti grūti iepūst. Maisiņš bija daudz lielāks, tagad tas ir mazāks. Pagājušos Miķeļos Eduards Klints man atbrauca un nomainīja uz mazāku, jo es nevarēju aizkacēt to stabules apakšu. Pa minūtiņai, pa maziņam kripatiņam, jo tādu lielu spēku vajag tām dūdām, tik ātri iziet tas gaiss, nesaproti, kā pūst un kā likt rokas kopā,” dūdu spēles apgūšanu komentē Lipsne.
Divas dūdas spēlēs suitu vīru kopas dalībnieki, bet plašāka publika dūdas suitu izpildījumā varēs dzirdēt starptautiskajā Burdona festivālā, kas Alsungā gaidāms jūnija nogalē. Suiti Burdonu festivālu rīko jau ceturto reizi.
