Pāris dienu laikā parādījās ziņas par vairāku valstu robežu slēgšanu. "Piektdienas vakarā parādījās ziņas, ka Dānijā robežas slēgs ciet. Bet es biju diezgan pārliecināts [ka tikšu atpakaļ], jo esmu tur rezidents, strādāju, maksāju nodokļus un mācos... Pēc jebkura Dānijas valdības lēmuma man vajadzēja tikt atpakaļ," saka Austris.
Pāris stundas pirms lidojuma uz Dāniju aviokompānija ziņoja par tā atcelšanu. Tad Austris saprata, ka jādodas uz Latviju.
Viņš sazinājās ar Latvijas vēstniecību, kurā ziņoja, ka vienīgais variants, kā tikt uz Latviju, ir personīgais transports. Tā ar diviem taksometriem, trīs vilcieniem, autobusu un pāris draugu palīdzību puisis nonāca Rīgā. Un devās 14 dienu pašizolācijā brāļa vecajā dzīvoklī.
"Ir karantīnas pirmā diena, puksten astoņi vakarā. Neko neesmu izdarījis, jo sanāca diezgan garš ceļš. Ar visiem satraukumiem, organizācijām nesanāca pagulēt. Plus mašīnā vēl bija jāuztur sarunas ar draugu, lai kaut kas neatgadās. Tad sanāca tikai kādu pusstundu atlūzt, braucot no Bauskas uz Rīgu ar autobusu. Bet tagad esmu izgulējies, atpūties un jāskatās, ko nākamās 13 dienas karantīnā man nesīs," audiodienasgrāmatā stāsta Austris.
Austris no mājas ārā neiet vispār, tāpēc sauc to par karantīnu. Turpmākās dienas viņš novēros savu veselību un attālināti mācīsies. Dānijā viņš strādāja restorānā, līdz ar to darbu nekavē – viss ir slēgts.
"Esmu Latvijā ar mugursomu, diviem džemperiem, trīs T krekliem, četrām zeķēm un četrām apakšbiksēm. Nezinu uz cik ilgu laiku. Paveicās, ka brālis bija nesen izvācies no sava dzīvokļa un te ir kaut kādas lietas. Guļu uz matracīša, un ēdienu man ik palaikam pieved," saka Austris.
Nepieciešamās preces pēc vajadzības Austrim piegādā brālis – atstāj kāpņu telpā pie durvīm un dodas prom.
"Tikko saņēmu ziņu, ka man pienākusi paciņa. Iesim skatīties, kas tur būs. Tā kā mans brālis gandrīz vienmēr aizmirst pusi no tā, ko es viņam esmu lūdzis, tad vienmēr ir tādi mazie Ziemassvētki. Skatamies – auzu pārslas – ļoti labi, būs, ko brokastīs ēst. Banāni – arī brokastīm. Super, biezpiena sieriņi – tos arī lūdzu. Kabaču ikri – tas ir ļoti vērtīgi," audiodienasgrāmatā stāsta Austris.
Starp ēdienreizēm puisis cītīgi vingro. Viņš ir apņēmies stāvus saliecoties aizsniegt ar rokām zemi – to vēlējies izdarīt jau sen. Turklāt brīvo laiku šobrīd lietderīgi izmanto studējot – tas aizņem lielāko daļu dienas. Bez tā šis ir labs laiks, lai kontaktētos ar cilvēkiem, ar kuriem ikdienas steigā nav sanācis, stāsta Austris.
Savukārt deviņos vakarā viņš iziet uz balkona, lai aplaudētu visiem, kas šajā laikā strādā pastiprinātā režīmā.
"Jā, tieši vakar uzliku minūti pirms deviņiem modinātāju. Pamēģināju paplaudēt un drīzumā kādi divi, trīs balkoni pievienojās. Tā kā ļoti patīkami. Cerams, ka ar katru vakaru arvien vairāk cilvēku tam pievienosies," atzīmē Austris.
Austrim pietiek laika arī noskatīties iekrātos seriālus un pārdomāt dzīvi. Šī ir pirmā globālā krīze, ko puisis piedzīvo tādā apzinātā vecumā. Šobrīd viņam ir 25 gadi. Un sajūtas ir ļoti savādas.
"Skolā mācījos makroekonomiku. Un ir tā līkne, kā iekšzemes kopprodukts iet uz augšu. Un tad vienmēr ir tas lielais kritums - 2008. gadā. Un tagad zinu, ka pēc pieciem, desmit gadiem studenti mācīsies makroekonomiku, un būs 2020. gadā tas kritums. Tā ir tāda dīvaina sajūta, ko ir grūti aptvert. Es vismaz pats domāju, ka būs savādāk tā vēsture jāizdzīvo, nevis pagaidām divas nedēļas, bet, visticamāk, vēl ilgāk sēžot mājās," spriež jaunietis.
Austris stāsta, ka ļoti pietrūkst tiešo kontaktu. Īpaši ar draugiem Dānijā. Neskatoties uz to, viņš ir priecīgs, ka drīzumā varēs satikt savu ģimeni, jo tuvākos mēnešus uz Latviju nebija plānots braukt. Viņš pašizolācijā arī guvis pāris vērtīgas atziņas. Piemēram, to, ka nav vajadzīgas tik daudzas lietas, cik parasti ikdienā izmantojam. Gan apģērbs, gan dažādi priekšmeti, ko krājam savās dzīvesvietās.
"Es nejūtu vajadzību pēc vairāk lietām. Kad beidzot tikšu atpakaļ uz savu dzīvesvietu Dānijā, tad veikšu lielu revīziju visām savām mantām," saka Austris.
Šeit arī pēdējais ieraksts, ko Austris sūta pēdējās pašizolācijas dienās: "Joprojām diezgan laimīgi. Nekādi simptomi man nav parādījušies. Ne kakls sāp, ne jūtu temperatūru, ne bezspēku. Par to esmu ļoti priecīgs. Jo ļoti gribu ģimeni satikt. Protams, nekādas bučošanās, nekādas apskaušanās."
