Ne reizi vien, tiekoties ar stiprajiem, nesalaužamajiem “Provinces” varoņiem un uzklausot viņu dzīves stāstus, mani nepamet doma, ka, ja šos likteņstāstus ietērptu, piemēram, kino scenārija veidolā, skatītāji neapmierinātībā burkšķētu – sak, nu jau gan scenārists pārķēris, dzīvē tā nekad nevarētu notikt. Tikai realitāte no reizes uz reizi apliecina, ka skarbākais un neticamākais scenārists ir pati dzīve. Un Diānas stāsts, manuprāt, ir viens no tiem gadījumiem.
Sapnis par savām mājām
Dižais Gēte esot teicis: “Dodiet cilvēkam mērķi, kura dēļ ir vērts dzīvot, un viņš spēs izdzīvot jebkurā situācijā.” Nav ne mazāko šaubu, ka tas attiecināms arī uz Diānu un viņas spītīgo un neatlaidīgo tiekšanos pretī savam mērķim – piepildīt sapni pašai par savu māju.
“Man reiz bija savas mājas, bērnībā. Salacgrīvā dzīvojām lielā mājā, Lēņu skolā pie jūras,” atminas Diāna. Bet, kad viņai bija tikai desmit gadu, pēkšņi nomira mamma, bet tētis aizgāja pie citas sievietes, jo nespēja uzņemties rūpes par saviem sešiem bērniem. “Un tad mājas pagalmā iebrauca busiņš “Latvija”, mūs visus, trīs māsiņas un trīs brālīšus, sameta tajā iekšā un aizveda izbaudīt, ko nozīmē audzināšana valsts iestādē”.
Par laimi, bērni netika izšķirti un nonāca vienā vietā – Gaujienas internātskolā. Gāja laiks, bet atmiņas par mājām neplēnēja, tāpēc Diāna pirmajā skolas brīvlaikā paņēma mazākos brāļus un māsas līdzi un devās savu bērnības piejūras māju lūkoties. Viņa joprojām atceras to kā nopietnu dzīves mācību: “Aizbraucām uz pilnīgi tukšu māju ar domu vienkārši palikt tur pa vasaru. Es jau nepadomāju, ka man nav naudas un nav arī, ko ēst. Kā es dzīvošu, kā es mazos brāļus un māsas uzturēšu? Pirmo nedēļu es vienkārši stāvēju pie ogu krūma, ēdu tikai ogas, bet tā gribējās maizīti... Raudāju un domāju, ak, Dievs, kā es nopelnīšu, man taču vajag kaut ko brāļiem, māsām dot. Un zini, tad es aizgāju mellenes salasīt mežā. Mēs gājām pa mājām, pārdevām mellenes un vienkārši nopelnījām – varējām rupjmaizi un konservu bundžu nopirkt. Kā mēs priecājāmies par to, ka ir ēdiens! Un es vienmēr bērniem stāstu, cik grūti, ka nav vecāku, nav naudas un nav, kam paprasīt, pačīkstēt – tagad man vajag to, tagad man vajag šito, man visu vajag. Es zinu, ko nozīmē, ka nav nekā.”
Cīņa par “Mežindriķiem”
Uz vaicājumu – vai viņa daudz ko vēlējusies no dzīves, Diāna atbild bez domāšanas: “Es vienmēr esmu gribējusi vienkārši labu ģimeni, lai maniem bērniem būtu mājas un lai viņiem nekā netrūktu.” Un toreiz, pēc bērnunamā pavadītajiem gadiem likās, ka dzīve patiešām sāk nokārtoties. Diānai tik ļoti svarīgo māju un piederības sajūtu izdevās atrast kādā simtgadīgā saimniecībā Snēpeles pusē.
Toreiz pusgruvušo māju laimējās iegādāties par 3000 latiem un Diāna metās ar galvu iekšā saimniekošanā un mājvietas iekārtošanā, jo ģimenē auga divas meitiņas un tām nedrīkstēja trūkt nekā. Slaucamas govis, 70 aitas, buļļi – viss tika darīts ar vienu virsmērķi – izmaksāt mājām ņemto kredītu. “Man bija tā, ka nebija, par ko maizi nopirkt, tad es vienkārši sajaucu miltus un sacepu pankūkas. Nedēļām tā arī dzīvojām, kamēr tikām pie naudiņas, par ko maizīti nopirkt veikalā. Manas meitenes nesa mums no skolas maizīti, kas palika pāri no pusdienām,” atmiņās gremdējas Diāna. “Es pati brīnos, kā, bet izdzīvojām, un vēl meitenes sapucēju – šuvu pati bērniem drēbes, lai palaistu skolā, jo nevarējām atļauties nopirkt visu.” Tas bija viens ellīgi smags laiks, bet Diānai izdevās izcīnīt svarīgāko – nomaksāt kredītu un beidzot “Mežindriķus” pilntiesīgi saukt par savām mājām.
Motopele
Dienās, kad ciemojamies Diānas mājās, gaisā jau jūtams tuvīnā rudens dzestrums, daba lēnām taisās pie miera, bet mājasmātei miers nav ne prātā. Vēl taču tik daudz jāizdara – jāpabeidz pēdējie pļaušanas darbi, jāieziemo puķes, vēl viena jauna puķu dobe jāiekopj, jānokultivē piemājas tīrums... Šķiet, ka nav tāda darba, ar ko Diāna netiktu galā. Turklāt – pati, bez īpašas palīdzības no malas. Rīta salna izčibējusi, un saimniece ar trimmeri jau metas piemājas mauriņā – uz ziemu visam ir jābūt kārtībā.
Interese par tehniskām lietām Diānai esot jau no agras bērnības, sākumā pat domājusi, ka ies dienēt armijā, jo viņai patikušas visādas puišu lietas – mopēdi, šaujamie. “Gājām motopulciņā Apē, tur bija slavens centrs, tādas kārtīgas mototrases, kur braucu ar mopēdiem,” ar smaidu atceras Diāna, kurai mopēdi traki patikuši visu dzīvi. “Apprecējos un sāku Saldū strādāt pastā, braukāju ar mopēdu. Kad saplīsa, pati paņēmu, visu saķīlēju, mellām rokām, melnu muti, bet braucu. Tad piedzima bērni, vienu uz mopēda priekšā, otru aizmugurē, un braucam uz bērnudārzu vai kur vajag. Tad mani par Motopeli iesauca, jo es tāds gonščiks biju.”
Diānas mērķtiecību var tikai apbrīnot, ar mēnesi vecu bērniņu viņa spējusi ar autobusiem izbraukāt pāri pusei Latvijas – no Saldus uz Ranku, lai nokārtotu gala eksāmenus un saņemtu pavāra konditora diplomu. Viņa ir cieši pārliecināta, ka bez skolas nekur tālāk dzīvē nevar tikt, tāpēc joprojām atkal un atkal sēžas skolas solā. “Tagad arī visas iespējamās tiesības man ir: traktori visi, mežus gāzt varu, arī rakt grāvjus varu, man ir ekskavatorista tiesības. Un arī ar ceļa rulli varu pati sev uztaisīt ceļu. Tā kā – esmu pilnīgi neatkarīga – pašai sava tehnika arī ir, pati visu māku saremontēt un apkopt – ko man vairāk vajag? Saimnieko tik nost,” nosaka Diāna, piekabina kultivatoru un dodas noridāt piemājas zemes gabaliņu.
Pastarītis
Kad jau mājas vieta bija iekopta un abas meitiņas paaugušās, Diānas ģimenē ienāca pastarītis Aivis. “Viss bija labi, [grūtniecības laikā] man neviens neteica, ka manam bērnam būs kaut kādas problēmas, regulāri gāju pie ārstiem,” kārtējo dzīves triecienu atceras Diāna. Pēkšņi dzemdībās ārsti saka, ka bērnam smadzenes esot vienā putrā, diez vai būšot dzīvotājs, ja izdzīvos, tad nekad nestaigās, nerunās, tāpēc piedāvājuši viņai no dēliņa atteikties. “Tas bija sabrukums. Kamēr mūs abus veda uz Gaiļezeru, es to bērnu nevienam nedevu. Es burtiski ieķēros viņā un visu ceļu nelaidu vaļā. Un galvenais, nesapratu, kas ir noticis, kā var tā būt un kāpēc?”
Diāna nekādus atteikšanās papīrus nav parakstījusi – ja Dievs dos, dēliņš izdzīvos un nenomirs. Sākās cīņa par pastarīti. Mājā vesela istaba pašas spēkiem ar pašas radītu aprīkojumu tika iekārtota puisēna vingrināšanai, fiziskai attīstīšanai. Aivis no mazām dienām radināts dzīvot iespējami pilnvērtīgu dzīvi: “Mēs visu darījām kopā. Es pati braucu purvā pļaut zāli. Mans bērns nesēdēja bērnu sēdeklītī, tāpēc es piesēju viņu sev blakus un abi ar traktoru braucām purvā. Atbraucām mājās, viņš smaida, acis vaļā, mums abiem no visiem putekļiem mutes melnas un man tāds prieks. Viņam patīk visādas lietas – kamēr viņš rāpot un staigāt nemācēja, tad man blakus ārā sēdēja. Cik viņš man saēdies zemes, saēdies zāli... Un nekas slikts nav noticis, vesels bērns. Es gāju slaukt govis, ratiņus iestūma iekšā kūtī, slaucu govis un viņš turpat man dzēra svaigu pienu.”
Milzīgās, nesavtīgās pūles, nemitīgā kopā būšana un kopā darbošanās ļāva uzveikt ārstu sētās šaubas. Var tikai iztēloties mātes laimi un prieku, kad viņas puisītis pēc četru gadu cīniņa izkāpa no gultiņas un pārgāja pāri istabai. Tagad, savos četrpadsmit gados, Aivis ļoti daudz ko saprot, nedaudz runā, apmeklē skoliņu, labprāt komunicē ar cilvēkiem un ir mammai palīgs mājas dzīvē un darbos.
Sākt no nulles
Vai arī jums, lasot Diānas stāstu, radās iespaids, ka nu jau pārdzīvojumu un likstu kvotas ir izsmeltas un dzīves scenārists varētu rimties. Diemžēl, tā notiek tikai romantiskās kinofilmās... Diānas koptā un lolotā māja kādā nebaltā dienā līdz pamatiem nodega. Visdīvainākais, ka pelnos gandrīz neskartas viņa atrada tikai divas piemiņas lietas – Bībeli un veco fotoalbumu – apdegušu, bet dzīvu.
Tagad vietā tiek radīta jauna māja, tikai nu jau bez vīra. Diāna ir ļoti tieša un runā atklātu valodu. Ar pirmo dzīvesbiedru viņai galīgi neesot paveicies – faktiski viņš bijis kā vēl viens bērns ģimenē, kurš pie mazākajām grūtībām nolaidis rokas un ļāvies grādīgu dzērienu mānīgajam mierinājumam. Jau neveselā dēla ienākšana ģimenē sašūpojusi pamatu zem ģimenes galvas kājām, taču ugunsnelaime pielikusi pēdējo punktu abu attiecībām, un Diāna vienkārši palūgusi vīru doties projām. Izkūlusies cauri ziedojumu līkločiem, pašvaldības inertumam, līdzcilvēku un, galvenais, bērnu atbalstīta, Diāna no jauna ir uzcēlusi mājas sev un saviem bērniem.
Pasaules glābšana
“Visa mana dzīve, cik es esmu nodzīvojusi – pusmūžu, tak veselu romānu varētu sarakstīt. Daudz es esmu zaudējusi, ļoti, ļoti daudz,” to sakot Diānas balsī nav nedz skumju, nedz dusmu. Šķiet, ka viņai būtu visas tiesības apvainoties uz visu pasauli, jo liekas – nu cik pārbaudījumu var kraut uz vienas trauslas sievietes pleciem. Tā vietā viņa nemaz netur ļaunu prātu pat uz savu šķirto vīru, arī alimentus no viņa nepiedzīšot – vai kādam paliks labāk, ja bijušajam vīram tiks radītas nepatikšanas? Viņš tomēr ir bērnu tēvs.
Likumsakarīgi, ka arī Diānas bērni nespēj vienaldzīgi paiet garām citu ciešanām neiesaistoties, jo tā viņi ir audzināti. Reiz meitas lūgušas palīdzēt kādai skolasbiedrenei, kurai neesot ne lāga kur dzīvot, nedz ko ēst. Diāna aizbraukusi, savākusi teltī dzīvojošo meiteni, izcīnījusi vārdu un argumentu kaujas ar sociālo dienestu un visbeidzot kļuvusi par vēl vienu audžumeitiņu bagātāka.
Pirms laika Diānas vārds plaši izskanēja medijos, jo sieviete nonāca slimnīcā, un viņas palātas biedrene bija jauna sieviete Liene no Talsiem, kuras dzīvību glābt neizdevās. Diāna bija aculieciniece daudzām nejēdzībām, šausminošai attieksmei pret slimniekiem, taču nenobijās un nepalika vienaldzīgas vērotājas pozīcijās, bet atklāti un publiski runāja par Ventspils slimnīcas kovida slimnieku palātā notiekošo.
Laikam jau Diānai ir iedzimts cīnītājas raksturs, jo viņa nepaiet garām nevienam, kuram ir vajadzīga viņas palīdzība. No viņas ne soli neatkāpjas patiešām smaidīgā sunenīte Muša, kuru Diāna ir izglābusi no drošas nāves kādā pamestā stallī.
Tā kā ar savu dēliņu Diāna ir izgājusi cauri lieliem pārbaudījumiem, viņai ir vēl kāds sapnis – izveidot savās mājās vietu, kur aicinātu bez maksas braukt mammas ar saviem īpašajiem bērniņiem, lai viņas izrautos no savas skarbās ikdienas, kaut nedaudz atpūstos, uzklausītu pašas Diānas daudzu gadu garumā uzkrāto īpašā bērna mammas pieredzi un vienkārši būtu kopā: “Es tikai zinu, ka tās mātes, kurām ir tādi bērniņi, ir stipras mātes, kuras pašas rūpējas par saviem bērniem, tos neatdod valstij, kuras nekad nesaka – man viņš ir nasta. Tām mātēm es gribu palīdzēt.”
Un vēl. Ciema centrā dzīvo Diānas Onkulītis – vietējā teātra režisors Kārlis Freimanis, pie kura viņa ne vienu vien lomu nospēlējusi un kurš pēc notikušās ugunsnelaimes uzreiz viņai ar bērniem piedāvājis patvērumu. Tagad Onkulītis ir kļuvis pilnīgi akls un savos 92 gados palicis pavisam viens. Diāna ir nokārtojusi viņam invaliditātes dokumentāciju: “Sākumā viņam grupu nedeva, vedu viņu uz Rīgu, vilku uz invalīdu biedrību – lai redz, ka cilvēks tiešām ir akls, – un iedeva viņam to 1. grupu”. Tāpat Diāna nokārtojusi arī pašvaldības aprūpi savam Otram Tētim, kā viņa patiesā sirsnībā uzrunā savu režisoru. Diāna salasa Onkulītim kārdinoši smaržojošas vīnogas, apsola pēcpusdienā iebraukt viņu vēlreiz apraudzīt un apskauj veco vīru, kurš atvadoties mums saka: “Lai vai kā – dzīvot ir skaisti!”
Braucām mājās no tikšanās ar Diānu un kā nereti ar kolēģiem šādās reizēs secinām – mums dzīvē vispār nav kreņķu – tpu, tpu, tpu! –, un mēs vienkārši dzīvojam šokolādē. Citi ēd zemi visu mūžu un vienalga joprojām ir gatavi upurēties un glābt visu planētu. Laboju – nevis planētu glābt, bet konkrētiem ļaudīm līdzēt – tā ir starpība, jo ietver sevī reālus darbus, nevis daiļas, bieži vien tukšas frāzes. Citējot Diānu: “Ja man nolaidīsies rokas, kas tad notiks ar maniem bērniem, ar maniem aprūpējamajiem? Tāpēc man rokas nenolaidīsies, jo kādai jau ir jābūt tai stiprajai starp mums visiem! ”
Ar snēpelieti Diānu Šteinbergu tikās režisore Dace Kokle, žurnālists Harijs Beķeris, operators Armands Rudzītis, gaismotājs Juris Lasinskis un autovadītājs Dzintars Poldseps.
