Aculiecinieks

Aculiecinieks. Černobiļas AES kodolkatastrofa

Aculiecinieks

Aculiecinieks

Aculiecinieks. Leģionāra sieva

Stāsts mūža garumā - karā krituša leģionāra atraitne sagaida vīra pārapbedīšanu Latvijā

Zentas kundze no skapja izceļ gadu desmitiem rūpīgi glabātu sainīti, ko pārcilā kopā ar  mazmeitu. Papīrs jau sadzeltējis. Ar zīmuli rakstītie burti vietām izbalējuši un nav salasāmi. Tās ir vēstules no frontes. No brāļiem un vīra.

 

Vācijas armija iesauca divus gadus pēc kāzām

Zenta un Jānis jeb Artūrs, kā viņu sauca ģimenē, apprecējās 1942.gadā. "Es biju sīksaimnieka meita. Viņš bija lielāks saimnieks," stāsta leģionāra Jāņa Šļūkas atraitne Zenta Šļūka. Viņai tolaik bija 20 gadu.

"Šis nav īstais laulību gredzens. Toreiz jau bija kara laiks un nevarēja dabūt... man bija apzeltīts sudrabs," par savu gredzenu saka Zenta.

Zentai un Artūram jau bija piedzimusi meita, kad 1944. gada sākumā latviešus iesauca Vācijas armijā. "Piesūtīja paziņojumu, ka ir jāierodas kara komisariātā. Tad jau vīrs un trīs brāļi aizbrauca uz to komisiju. No komisijas tūdaļ nepaņēma, vēl kādas dienas atlaida mājās. Pēc tam paņēma apmācībām Rīgā Krusta kazarmās. 7.martā viņus veda prom," viņa atminas.

"Toreiz, kad viņus sūtīja uz fronti, visi gāja pavadīt. No Krusta kazarmām līdz Šķirotavas stacijai mēs gājām kopā ar karavīriem. Visu to ceļu mēs gājām kopā. Tur Šķirotavas stacijā bija atvadīšanās. Asaras bira," viņa stāsta.

1944.gada 20.martā Artūrs sievai raksta:

"Mīļie piederīgie! Atrodamies vēl vagonā. Vakar vakarā mums laipni paziņoja, ka esam pārskaitīti no Robežapsardzības pulka. Latviešu brīvprātīgo brigāde un  pulka komandieris ir bijušais Kara skolas priekšnieks, pulkvedis Krīpēns. Mūsu turpmākā adrese vēl nav zināma, bet atrašanās aiz Ostovas, Veļikij upes pozīcijās. Mēs jau protestējam, ka neesam ar ieročiem vēl apmācīti, bet mūsu jaunie priekšnieki pateica, ka grāvjos iemācīsies.. Tātad esam .. nepietiekoši apmācīti. Rīgā mūs mācīja tik skaisti sveicināt .. Gaidiet vēstuli. Tik ziniet, ka būšu rītdien pozīcijās. Jāiet kājām 85 kilometri. Visu mīļu. Artūrs".

Saņem vēsti, ka vīrs kritis; vairāk ziņu nav

Leģionārs karoja gan īsu brīdi. "Viņš atrakstīja tikai no Abrenes. Tad viņi bija aizsūtīti uz fronti. Mēs saņēmām vēstuli no kaimiņa, kas rakstīja, ka viņš ir kritis 1. aprīlī. Tad mēs vairs neko nezinājām," stāsta Zenta.

"Vairāk mums nekādu ziņu nebija. Man jau nekādu ziņu neatsūtīja ne no kara komisariāta, nekur... vai kritis, vai kā... tikai, ka tas kaimiņš atrakstīja," viņa stāsta.

Zenta palika ar mazu bērnu. Meitai Ievai nebija pat pusotra gada. Bija jāmaina arī dzīvesvieta.

"Viens otrs skatījās uz tādiem leģionāriem, ka viņi ir nezin ko nogrēkojušies. Kaut viņus armijā iesauca kā visus... Pārbraucu pie brāļa sievas. Tā bija palikusi ar trim maziem bērniem. Vīru paņēma [armijā]. Vienu laiku, kamēr karš pārgāja, dzīvoju tur. Strādājām zemi, arām sējām, dzīvojām, iztikām," stāsta kundze.

Karš izposta visu ģimeni

Karš izpostīja visu ģimeni.

Vācu armijā iesauca ne tikai vīru, bet arī divus Zentas brāļus Jāni un Albertu Grašus. Abi gāja bojā. Arī par viņu likteni ilgi nekas nebija zināms.

"(Jāni Grasi) aizveda uz Vāciju. Slimnīcā bija un tur 1945.gadā nomira. Tā mums viens biedrs atrakstīja. Viens (Alberts Grasis)  ir kritis Mores kaujās. To mēs tikai tagad dabūjām zināt, dažus gadus atpakaļ. Nezinājām visu laiku, kur viņš ir," par brāļu likteni saka Zenta.

"To mēs uzzinājām tikai, kad sāka pa internetu Inta [mazmeita] darboties. Līdz tam jau neko nezinājām. Mēs bijām pārliecināti, ka viņš ir Kurzemes katlā palicis," viņa piebilst.

Trešais brālis – Andrejs Grasis - karoja Sarkanās armijas pusē. Viņš vienīgais atgriezās no kara.

Mēnešiem ilgā identifikācija

Ziņas par kritušajiem vecāsmātes brāļiem - leģionāriem -  mazmeita Inta Bāgante atrada meklētāju vienības “Zvaigznes” mājaslapā, un pirms trim gadiem viņa tur pēkšņi ieraudzīja arī sava vectēva vārdu.

"Ieraudzīju, ka meklē radiniekus Jānim Šļūkam... Vairāk nekas [nebija rakstīts]. Gaidiet, vēsturnieks jums zvanīs [sludinājuma autori atbildējuši]!  Mēnesi gaidīju!" atminas Zentas un Jāņa Šļūkas mazmeita Inta Bāgante.

"Zvans no vēsturnieka. Viņš izstāsta, ka ir atrasta kapsēta, kur ir leģionāri un iespējams, ka starp tiem ir viņš," viņa atminas. "Bet būs identifikācijas process, un ir jāgaida. (..) Mēs prasām, ko varam darīt lietas labā. Mums teica, ka Vācija to visu veiks un mēs saprotam, ka... Omīte gaida, laiks iet, un mēs varbūt varam paātrināt? [vaicā vāciešiem] Nu nē! Jāgaida. Es noskaidroju, kas tā ir par vācu organizāciju, kas tos DNS taisa.. Mana mazā māsa labi vācu valodu zina. Es devu uzdevumu aizrakstīt. Ilgi sprieda, vai mums ir tādas tiesības zināt tādas lietas, jo Vācijā ir strikta personu datu aizsardzība," par procesu stāsta Inta.

"Omīte aizsūtīja ziedojumu, šķiet, tādā veidā mēs pierādījām, ka uzvārdi sakrīt un mums tiesības zināt. Pēc pusgada atrakstīja, ka identifikācija ir veiksmīga bijusi.. un ka viss ir Krievijā un tagad jāgaida, kā dabūt pāri Latvijai, jo tur iesaistīta politika un tamlīdzīgi. No tā brīža ļoti, ļoti gaidījām. Ļoti ļoti," saka Inta.

Mazmeita: omītei karš ir beidzies

Ilgi gaidītais brīdis pienāca pērnā gada decembrī. Ziemassvētku priekšvakarā no Krievijas atveda 236 kritušos latviešu karavīrus. To vidū bija arī Jānis Šļūka. Leģionāru pīšļus izcēla no aizaugušās Voronkovas kapsētas Pleskavas apgabalā. Tur stiepās Veļikajas upes frontes sektors un cīnījās latviešu divīzija.  

"Ziņas skatos, lasu un pati neticu, ka šovakar ir atvesti. Es vakarā negribēju satraukt omīti. Es to nakti negulēju - kā man gribas ātrāk atbraukt pateikt, nevis pa telefonu!

Es jau astoņos no rīta Ziemassvētku rītā ... es jau apraudājos," par to, kā gaidījusi brīdi, lai visu izstāstītu omītei, stāsta Inta.

Kad omītei viss atklāts, tad izprintējusi rakstu, kur teikts par kritušajiem latviešu karavīriem. Todien arī raudāts. "Galvenis, ka viņi visi ir Latvijā. Pārvarēta psiholoģiskā robeža, ka viņš ir atgriezies Latvijā," saka Inta un piebilst: "Es uzskatu, ka omītei karš ir beidzies!"

Nu ir iestājies sirdsmiers

Aizejot karā, Artūrs apsolīja sievai atgriezties, bet Zenta - sagaidīt vīru. Zentas kundzei ir 95 gadi. Otrreiz viņa tā arī neapprecējās. "Nē, es jau nevarēju apprecēties, jo man nebija papīru, ka vīrs ir kritis...  Meita man ir viena, bet mazbērni man ir četri un mazmazbērni 11, un mazmazmazbērni divi," viņa uzskaita plašo radu saimi.

Vienmēr gribējās, lai būtu tēvs - saka leģionāra Jāņa un Zentas meita Ieva Kāpiņa. Viņa ne reizi vien domājusi, kāda būtu bijusi dzīve, ja tēvs būtu dzīvs. "Jūs prasījāt manai mammai,  kāpēc viņai tētis patika... Viņš bija muzikāls, labi dziedāja. Es tā iedomājos, es arī varbūt būtu kaut ko iemācījusies..." saka Ieva.

Visus padomju gadus ārpus mājas nav bilsts ne vārda par to, ka tēvs un tēvoči bija leģionāri.

"Tie bija tādi laiki. Vajadzēja klusēt. Mamma mājas arī neko nerunāja. Vecāmamma vēl bija dzīva. Tai bija vissāpīgāk, ka nevienu dēlu nesagaidīja. Viņai bija tuvāks tas vecākais. Bet atnāca tieši tas, ko varbūt .. Gaidīja visus, bet atnāca viens," saka Ieva.

"Tas [brālis], kas bija krievu armijā, atgriezās un apprecējās. Tam bērnu nebija, brauca ciemos. Viņš atzina 9.maiju un bija diezgan lielīgs, jo esot uzvarētājs," saka Ieva.

Kopš dienas, kad Zenta Šļūka uzzināja, ka vīrs atrasts, viņa bieži pārlasījusi vēstules. Tagad, kad beidzot leģionārs guldīts Latvijas zemē, viņai iestājies sirdsmiers.

Aprīļa sākumā leģionāru pīšļus pārapbedīja Lestenes brāļu kapos. 8.maijā notiks svinīgs piemiņas pasākums un iesvētīs kapu kopiņas. Zenta vīram vedīs baltas rozes.

Vaicāta, vai gaida 8.maiju, viņa atbild apstiprinoši. "Uz Lesteni brauksim. Ja tikai spēšu aizbraukt... Es par to domāju visu laiku. Nu, viss! Esmu to piedzīvojusi," Zenta nosaka.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti