Kopā ar Fabio Irina ir vairāk nekā 11 gadu. Pa šo laiku abi kopā saraduši kā divas radniecīgas dvēseles. Irina smejas, ka abiem pat ir līdzīgas frizūras. Tiesa, draudzības sākums gan bijis nedaudz skeptisks.
"Man gribējās suni, bet ne šādu. Manā izpratnē suns, kurš sver divus kilogramus, nav nekāds suns. Tas pat nav kaķis, kaķis sver vairāk. Man vajadzēja nedēļu, lai vispār pie viņa pierastu," teica Irina.
Pēdējie divi gadi gan abiem nav bijuši tie vieglākie. Pavisam negaidīti Fabio sākās veselības problēmas – grūtības staigāt, nokārtoties. Tika diagnosticēta trūce, zarnu samešanās. Mazais suņuks piedzīvoja vairākas operācijas, ar katru reizi ārstu prognozes kļuva arvien sliktākas. Un tad sekoja ļaunākais – pilnīga paralīze. Ārsti vienbalsīgi ieteica suni iemidzināt.
"Paralizēts bija viss, viss ķermenis. Viņam nekustējās galva, ja viņam pieskārās ķepiņām, viņš neko nejuta. Viss viņam bija nejūtīgs. Pat aste nekustējās.
Viņš pat īsti nekādu skaņu nevarēja izdvest, tikai ierūkties un viss," atzina Fabio saimniece.
Sliktajās prognozēs Irina neklausījās. Pati špricēja suņukam zāles, masēja, cilāja. Trenera darbā iegūtā pieredze un neatlaidība neļāva padoties visgrūtākajos brīžos. Neatradusi veikalos sunim nepieciešamās vingrošanas lietas, Irina tās izgatavoja pati un cīnījās par Fabio dzīvību.
"Suns patiesībā ir līdzīgs cilvēkam – viņam ir kauli, muskuļi, viss, nekas tā īpaši neatšķiras, tikai raksturs un ķepas. Mēs staigājam uz divām, viņš uz četrām, viss tas pats principā, viss. Es sāku masēt vispirms ķepas, priekšējās, tad pakaļējās. Te mugurkauls, te visu var izmasēt. Protams, man nebija specifisku zināšanu, bet es ticēju, ka viss izdosies. Jo suns arī neatteicās dzert un ēst," stāstīja Irina.
Rehabilitācijas process prasīja Irinai daudz negulētu nakšu, pacietību un neiedomājamu emocionālo spēku. Visvairāk spēka deva tieši Fabio, kura acīs Irina redzēja – viņš nav gatavs padoties.
"Dzīvnieki visu neņem pie sirds tā kā cilvēki. Viņiem tas ir citādāk. Es viņu pieņemu kā ģimenes locekli, man nemaz nebija citas domas, es pat nepieļāvu iespēju, ka varētu neizdoties. Ja man kāds teica, ka es suni moku, es pārstāju ar šiem cilvēkiem kontaktēties vispār," sacīja Irina.
Tagad Fabio ir pilnībā atlabis un kopā ar saimnieci atkal bauda nebeidzamas pastaigas un daudzas bučiņas. Abi ir viens otra sargeņģeli un dziļāko noslēpumu glabātāji.
"Viņš par mani zina visu, viņš ir dzirdējis visu – visas manas telefona sarunas, vismaz manas traģēdijas, zaudējumus, viņš ir piedzīvojis visu. Nav neviena cilvēka, kas man būtu bijis tuvāks," atzina Fabio saimniece.
Ikdienā pie Irinas trenēties nāk dažādi cilvēki – gan sievietes, gan vīrieši, gan cilvēki ar lieko svaru, gan tie, kas vienkārši grib patikt sev un ar spogulī redzēto būt apmierināti. Irinas galvenais padoms visiem sportot gribētājiem ir viens – noteikt mērķi un noturēt gribasspēku. Un tas attiecas ne tikai uz treniņiem, bet arī veselīgu uzturu.
"Cilvēki paši sev izdomā atrunas. Tie, manā izpratnē, ir vāji cilvēki. Redziet, aizbraukt uz veikalu, sapirkt majonēzes, kečupiem pilnus grozus, to visu atvest un tad vēl divas stundas virtuvē gatavot, spēka un pacietības tam pietiek, bet stundu treniņā.. no tā paliek slikti un sākas stress," stāstīja Irina.
Trenere uzsvēra, ka brīdī, kad cilvēks ir apmierināts ar to, ko redz spogulī, mainās arī viņa enerģētika. Ciilvēki kļūst priecīgāki, pārliecinātāki un vienkārši laimīgāki.
"Kāpēc vieglāk saprasties ar dzīvniekiem? Tāpēc, ka suns man nevar pateikt "nē", viņš zina komandas, ko došu, un tās izpildīs. Es viņam tagad pateikšu "sēdēt", "gulēt" un viņš to darīs, bet cilvēks ir pats sev saimnieks. Cilvēku piespiest nevar, viņam jāsaprot pašam savs mērķis un tikai pats viņš to var sasniegt," piebilda Irina.
