Agra Brūne jau no bērnības ar sportu bijusi uz “tu”. Cik sevi atceras, vienmēr ir trenējusies vieglatlētikā un startējusi arī sacensībās.
“Es esmu ļoti kustīga, aktīva. Es nevaru uz vietas nosēdēt, saku godīgi.
Tagad arī es trenējos. Piedalos veterānu sportā. Braukšu uz pasaules čempionātu senioriem jūnijā, jūlijā Tamperē. Lodi grūžu, disku metu. Tur tā kustība, dzīvība. Es nevaru bez tā dzīvot,” sacīja Brūne.
Šo pašu kustīgumu un enerģiju viņa pārnes arī uz savu darbu. Iepriekš saistībā ar sporta jomu strādājusi par ierēdni, bet no 2013. gada viņa ir Latvijas Sporta muzeja direktore. Muzejs pēdējo gadu laikā piedzīvo attīstību un nemitīgus uzlabojumus.
“Šeit būs gaismas lielās kastes. Te būs Pekinas olimpiskās spēles. Te ir mūsu visi ziemas mīluļi. Bija [Kārļa] Skrastiņa nūja. Tā bija izskalota pēc lidmašīnas katastrofas. Sieva atveda muzejam. Tagad paņēma mājas. Atrada, ka tā Kārlim Skrastiņam piederēja,” izrādīja direktore.
Muzeja krājuma glabātāja Ieva Sniedze norādīja, ka Agra ir ļoti sportisks cilvēks ar možu prātu: “Atsaucīga. Ar viņu ir ļoti viegli strādāt. Viņa ir prasīga, bet tajā pašā laikā ļoti pretimnākoša.”
Muzeja administratore Baiba Purviņa, kura Brūni pazīst jau 40 gadus, saka: “Viņa ir idejām pilna, viņa prot savas idejas realizēt, ko mēs varam redzēt arī muzejā, kur viņa pēdējos gadus strādā. Muzejs ir pārvērties.”
Muzeja arhīvā šobrīd rūpīgi tiek uzglabāti aptuveni 60 000 eksponātu. Brūne vēlas pārbūvēt bēniņus, lai iegūtu vēl vienu telpu muzejam, kā arī par sportu un Latvijas sportistu sasniegumiem stāstīt arī citās mūsu valsts vietās.
“Man ir izaicinājums un doma visās sporta bāzes izveidot to vēsturiskās istabas.
Tas ir ļoti svarīgi, ja atnāk jaunie sportisti un redz. Vai tas ir Daugavas stadions vai Siguldas trase, vai Lielupe, vai Mežaparks. Audzināt jauniešus. Var redzēt, ka viņi ar interesi skatās, viņus interesē viss vēsturiskais,” novērojusi muzeja direktore.
Nupat Brūne saņēmusi Ministru kabineta Atzinības rakstu par nozīmīgu ieguldījumu Latvijas sporta kultūras materiālā un nemateriālā mantojuma saglabāšanā un sporta vēstures popularizēšanā.
“Es tiešām mīlu šo darbu. Sportu es mīlu. Man sakrīt hobijs ar darbu. Es esmu laimīgs cilvēks tādā ziņā, ka man ļoti, ļoti patīk viss, ko es daru,” atzina muzeja direktore.
Iespējams, tieši tā ir veiksmes formula, kāpēc Brūnei tika labi sanāk veikt savu darbu un kāpēc neviens Latvijas sportists viņai nevar atteikt, ja muzejam ir nepieciešama kāda palīdzība.
