Medaļu par dzīvotgribu Latvijā nepiešķir, bet tāda Mārtiņam noteikti pienākas. Viena no medaļām ir par trešo maratonu. Vārdu “noskriet” Mārtiņš nelieto jau 17 gadus. Tāpat kā vārdu “iet”. “Es pēdējā laikā daudz pie tā piedomāju, un visideālākais vārds ir “dodos”. Tas ir gan iet, gan braukt,” saka Mārtiņš.
Vaivaros līdz pludmalei ved asfaltēts celiņš un betona plāksnēm klāta taka. LTV ar Mārtiņu dodas uz jūru. Tas ir ļoti simboliski, jo tieši notikums pie jūras viņa dzīvi mainīja uz visiem laikiem.
Toreiz pusaudzis, moču fans, palūdza draugam izbraukt. “Nu, forši, brīva pludmale, gar jūru, likās: wow! Braucot ar moci, ir tā: jo ātrāk brauc, jo stabilāk, bet jāturas. Es biju sandalītēs. Un man vēl tāda kovboja cepure. Un tā cepure aizgāja acīm priekšā, un es ar vienu roku stūmu to nost. Un pāri stūrei pārkritu. Un tajā peļķītē vēl bija koks šķērsām. Kritu, kūleņoju, nokritu nūdistu pludmalē. Viens nāk, tāds vīrietis piesēžas ar savu mantību man priekšā: eu, vecīt, tas bija kā filmā. Es saku – kāda filma, es nevaru pakustēties,” atceras Mārtiņš.
Sākotnēji ārsta teiktajam viņš neticēja: “To man jau pateica ķirurgs reanimācijā. Ļoti labs ķirurgs. Artis Gulbis. Viņš pateica, ka ir lauzts, ir bojātas smadzenes, nestaigāsi, ir jāpievēršas citām lietām – mācības, darbs, esi aktīvs. Ir sporta iespējas. Es pilnīgi tam neticēju.”
Pēc aktīvas rehabilitācijas viņš atgriezies rehabilitācijas centrā “Vaivari”, bet jau kā darbinieks. “Ar visām mācībām un sportošanu esmu nonācis atpakaļ “Vaivaros” jau kā darbinieks. Un tagad man ir iespēja palīdzēt arī pārējiem,” saka Mārtiņš.
Viņš tagad ir “Vaivaru” valdes loceklis. “Ar valdes priekšsēdētāju man ir sadalīti tie pienākumi. Man ir finanses, klientu apkalpošana, tehnisko palīglīdzekļu centrs,” saka Mārtiņš.
Atskatoties uz notikumu pirms 17 gadiem, viņš domā, ka varēja būt arī citādāk: “Nebūtu kovboju cepure, būtu forma, kas pasargātu. Lielos ātrumos pa kalniem esmu kritis, mocis man pāri ir kritis. Bet šāds elementārs kritiens un viss. Neko nevar padarīt.”
