Pēc pulksten vieniem naktī Stambulas ielās dzirdama skaļa bungu rīboņa. Tā tiek modināti cilvēki, lai pirms pulksten 3.30, kad aust saule, ieturētu brokastis un badotos līdz pulksten 20.00, kad saule riet. Tad cilvēki sanāk kopā, lai ieturētu kārtīgas vakariņas. Un tā 30 dienas no vietas, kā to paredz ramadāns - islāma svētais mēnesis, kura laikā musulmaņi ievēro badošanos līdztekus citām reliģiskām praksēm, lai atzīmētu pirmo Korāna atklāsmi. Badošanās laikā nav paredzēts ne ēst, ne dzert, ne smēķēt. Pat košļāt košļājamo gumiju.
Angļu valodas skolotājs Čāri ievēro ramadānu kopš 17 gadu vecuma, tomēr ne visu 30 dienu garumā. Islāms paredz, ka sievietes, kas ir stāvoklī un cilvēki, kas ir slimi, veci, ceļo vai kuriem badošanās sagādā ļoti lielas grūtības, var to nedarīt.
“Es neapšaubu to, ko daru, jo tas ir reliģisks pienākums. Kāds ir mans ieguvums? It kā tam vajadzētu uzlabot manu paškontroli, bet tā kā es nevaru badoties garajās dienās, tas man nepalīdz,” stāsta Čāri.
“Vasarā es neeju uz skolu un nestrādāju, tāpēc pa dienām guļu un naktīs ceļos. Tā ir vieglāk. Tā ir kā krāpšanās, es zinu,” viņš piebilst.
Parasti ramadānu sāk ieturēt, sasniedzot pubertātes vecumu. Tehnoloģiju speciālists Umits sāka jau septiņu gadu vecumā. Daudzi bērni, ņemot piemēru no pieaugušajiem, arī grib piedalīties.
“Es jūtos disciplinētāks un vairāk kontrolēju sevi ramadāna laikā. Jūtos arī mierīgāks, tāpēc ka ievēroju reliģijas noteikumus,” atklāj Umits.
Irānietis Farzans stāsta, ka ramadāns Irānā izskatās pavisam citādi nekā Turcijā. Tur ramadāna ievērošanu paredz reliģiskie likumi un par to neievērošanu var pienākties arī sods. Ne tikai policija, bet arī iedzīvotāji aizrāda, ja tiek izradīta necieņa pret reliģisko pienākumu.
“Irānā cilvēki ir spiesti to darīt. Tāpēc viņi to neizbauda. Viņi rāda, ka tas ir ļoti labi, ka mēs, ievērojot likumus, kļūstam par menevi - garīgiem cilvēkiem un ka tas mūs garīgi attīsta, bet es redzu tieši pretējo. Bet cilvēki ātri sadusmojas, jo viņi ir izsalkuši.
Patiesībā vairākums nemaz nebadojas. Viņi par to melo. Piemēram, birojos. Viņi uztraucas par savu darbu, negrib tikt izdzīti no biroja,” stāsta Farzans.
“Ir arī policija. Viņu pienākums ir notvert cilvēkus, kuri nebadojas. Tāpēc uz ielām, ja tu ēd vai dzer, vari iekļūt nepatikšanās. Vissliktākajā gadījumā viņi tevi noper, man šķiet, 40 reizes,” saka Farzans.
Musulmaņu valstīs ramadāna tradīcija ir plaši izplatīta, tomēr Turcijā tā netiek noteikta ar likumu, kā Irānā. Tomēr arī Stambulā ramadāns atstāj iespaidu uz publisko dzīvi, stāsta kafejnīcas īpašnieks Ali.
“Ielās nav cilvēku, īpaši pa dienu. Mums ir grūti izdzīvot. [..] Te netālu ir ļoti populārs doneru veikals, kas ir slēgts ramadāna laikā. 30 dienas. [..] Dažos Stambulas rajonos, lai arī tie ir tūristu apmeklēti, vispār nevar atrast, kur pārdod alkoholu vai ēdienu. Tie ir konservatīvi rajoni,” stāsta Ali.
Pēc avīzes “Radikal” aptauju datiem, aptuveni 60% Turcijas musulmaņu ietur ramadānu. Tāpēc arī tūristiem un tiem, kas nav musulmaņi, ir ieteikts ieturēt etiķeti.
