- Sagaida bēgļus pie vilciena
- Palīdzības kustība kā trauksmes zvans
- Silts ēdiens un atbalsts
- Ar palīdzību nāk arī vietējie
- Mēģina iepazīsties ar iebraucējiem
- Novērtē imigrantu pienesumu sabiedrībai
Zviedrija bēgļus uzņem jau gadu desmitiem ilgi, un augošā patvēruma meklētāju straume šajā valstīs daudzus nemulsina. Migrācijas pretinieki te iebilstu - pēc notikuma Zviedrijas “Ikea” veikalā, kad augustā kāds patvēruma meklētājs nonāvēja divus cilvēkus, audzis ir atbalsts pret liberālo imigrācijas politiku noskaņotā partija "Zviedrijas Demokrāti", pat pārsniedzot 20 procentus. Bet cita pavisam nesena aptauja liecina, ka, salīdzinot ar gada sākumu, tagad vēl vairāk zviedru uzskata, ka valstij vajadzētu uzņemt vairāk bēgļu.
Sagaida bēgļus pie vilciena
Kādā septembra sestdienā Stokholmas centrālajā dzelzceļa stacijā, gaidot vilcienu no Malmes, uz perona ir daži sagaidītāji, vairāki policisti un līdzās lielam uzrakstam “Zviedrijas Migrācijas aģentūra” cilvēki dzeltenās vestēs ar mapītēm rokās. Pienākušajā vilciena pasažieru vidū ir pa kādam bēglim. Viņi te ierodas no Malmes, jo atceļojuši no Dānijas. Daudziem galamērķis nav Zviedrija, un Stokholma ir tikai pārsēšanās vieta, jo viņi dodas uz Somiju. Taču daļa vēlas te palikt.
Viens no viņiem – pusmūža vīrs ar nosvīdušu, pārgurušu seju – ir patvēruma meklētājs no Eritrejas, valsts Āfrikas ziemeļaustrumos. Viņš ceļo viens, apkāries ar daudzām smagām somām un aiz sevis velk riteņsomu, uz kuras arī pāris reižu paklūp.
Stacijā eritrejieti uzrunā jauniete rozā vestē ar pelēkām atstarojošām svītrām. Jautā, kādā valodā viņš runā. Eritreja, viņš attrauc, jo angliski tikpat kā nesaprot. Tātad tigru valoda, meitene precizē, un lietišķi paņem vienu no smagajām somām.
Eritrejietis daudz neminstinās un seko rozā vestei. 20 gadu vecā kurdiete Hadžana ar liktenīgām tumšām mandeļu formas acīm ir brīvprātīgā no kustības “Refugees Welcome, Stockholm” jeb latviski “Bēgļi, laipni lūgti, Stokholma”. Ikdienā Hadžana strādā ar invalīdiem. “Es te esmu no vakardienas, neesmu vispār gulējusi. Mēs pavadām bēgļus līdz stacijas izejai, parādam, kur viņi var paēst, nomazgāties un, ja nepieciešams, ar mašīnām aizvedam viņus uz vietu, kur viņi var pārnakšņot. Ja viņi vēlas doties uz Somiju, palīdzam nopirkt biļetes. Piemēram, šodien uz Somiju ir tikai divi vilcieni un tie ir pilni, tāpēc nāksies braukt rīt. Tas nozīmē, ka būs jāpaliek pa nakti,” stāsta Hadžana.
Pie stacijas izejas slejas zaļa brīvprātīgo kustības telts, pie kuras drūzmējas cilvēki un ceļas garaiņi, jo tur dod siltas pusdienas. Eritrejietim tās gan šobrīd nav prātā. Izrādās, šī vīra galamērķis ir Upsala, kur dzīvo viņa draugi. Hadžana zina, ka līdz vilciena atiešanai uz Upsalu vēl sešas stundas, tāpēc rosina vīru mierīgi atpūsties un paēst. Taču viņš satraucies, un jauniete piezvana paziņai, tigru valodas pratējai, lai viņa visu eritrejietim izskaidro.
Palīdzības kustība kā trauksmes zvans
Brīvprātīgo kustība izveidojusies kā trauksmes zvans pirms dažām nedēļām. Organizējusies sociālajos tīklos, un Hadžana par to uzzinājusi “Facebook”. Cilvēki sapratuši, ka bēgļi lielā skaitā ieplūst stacijās un ir jāpalīdz. Tagad kustība izaugusi par nopietnu organizācija – te ir atbildīgie par ēdienu un transportu un atbildīgie par pašiem brīvprātīgajiem.
„Man patiešām bija kaut kas jādara. Es biju daudz naudas ziedojusi Sarkanajam Krustam, taču es jutu, ka jādara ir kas vairāk. Mani vecāki bija bēgļi, un arī es biju bēgle. Bet no tā laika es neko neatceros, jo man bija tad apmēram divi gadi. Es neko neatceros, bet mana mamma daudz ko stāstījusi, viņa izgājusi cauri smagākām lietām. Un es jūtos vainīga, ja tagad es neko nedaru. Un tagad es jūtu – tā varu būt arī es, un man kaut kas ir jādara,” saka Hadžana.
Brīvprātīgie novērojuši, ka bēgļi Zviedrijā ierodas pārsvarā no Sīrijas, Irākas, Afganistānas un Eritrejas. Uz Somiju daļa no tiem dodoties, jo dzirdējuši runas, ka tur varot ātrāk nokārtot uzturēšanās atļauju.
Hadžana teic – katram bēglim ir savs smags stāsts, un daži no viņiem arī to pastāstījuši brīvprātīgajiem. “Es runāju ar kādu 12 gadu vecu zēnu. Viņš teica – pirms divām nedēļām es redzēju bumbu, tā nogalināja piecus cilvēkus. Un viņam ir tikai divpadsmit; tas nav nekas tāds, kas viņam būtu jāredz,” stāsta brīvprātīgā.
Strādāšana brīvprātīgo kustībā Hadžanai patīkot pat labāk nekā viņas ikdienas darbs, taču viņa nāk pēc darba un brīvdienās. Jau vairākas nedēļas brīvprātīgie pie stacijas ir visu diennakti. Viņi te būšot tik ilgi, kamēr bēgļi turpinās iebraukt.
Bēgļiem vietējie iedzīvotāji nes gan pārtiku, gan noderīgas lietas. Dienas un naktis kļūst arvien aukstākas, un bēgļiem jāgādā silts apģērbs. “Piemēram, šobrīd mums te ir divas somas: viena pilna ar drēbēm un otra – ar bērnu mantām. Un šie bērnu ratiņi ir tādi “vau” - man tie neizskatās lēti. Cilvēki tos šodien atnesuši. Un, re, kur viens puisis mums arī ienesa lelli, kas runā arābu valodā. Es vienkārši to mīlu,” saka Hadžana. Ar augumā prāvo lelli var aprunāties ne tikai par to, kā klājas, tā arī atbildot, ja tai pasaka “miers ar tevi”.
Silts ēdiens un atbalsts
Paēst bēgļi var tepat līdzās uzlietā lielā zaļā teltī. Pie tās sienas piespraustas zīmītes, ka te ir bezmaksas bezvadu internets un ka te nedrīkst fotografēt. Uz galda kastēs ir ēdiens, pārsvarā veģetārs. Šodien pusdienās kūpoši rīsi ar dārzeņu sautējumu un pupiņām, termosos kafija un tēja. Var cienāties ar sviestmaizēm, banāniem, plūmēm, āboliem, keksiņiem un cepumiem.
Par ēdienu atbildīgais Daniels pusdienas liek plastmasas šķīvjos. „Olas viņiem ļoti garšo. Kad vien mums tās ir, tās ātri vien pazūd no bļodām. Tās ir tīras un tās var viegli paņemt un apēst.
Tāpat arī bēgļiem ļoti patīk silts ēdiens, jo daudzi patiešām ir ļoti izsalkuši. Esmu redzējis, ka cilvēks pat pilnīgi trīc; izrādās, ka cilvēks neko nav ēdis kopš izbraukšanas no Malmes vai pat kādu laiku iepriekš,” stāsta Daniels.
Lielu daļu pārtikas bēgļiem šurp nes vietējie cilvēki, bieži vien garāmgājēji. „”Ā, jums vajag kaut ko?” - garāmgājēji mums pajautā, pirms dodas uz veikalu. Mēs pasakām, jā, mums vajag, piemēram, kafiju vai mums vajag krūzītes. Arī tikko man pienāca sieviete, kura tā arī teica – es tagad dodos iepirkties un nopirkšu, ko vajag. Un tad viņa atgriezās ar lielu kasti, pilnu ar banāniem, kafiju un citām precēm,” saka Daniels.
Daniels pasmaida, ka stacijai līdzās esošajos veikalos daļa preču jau beigusies, piemēram, iepriekšējās dienas vakarā izrādījies, ka izpirkts viss ūdens. Ziņas par to, kas vajadzīgs, brīvprātīgie ievieto “Facebook”. Daniels Zviedrijā nonācis mazotnē, kad viņu adoptēja zviedru pāris. Atklājas, ka viņš arī draudzējies ar meiteni no Cēsīm.
Kā brīvprātīgais Daniels Stokholmas stacijā ir vien pāris dienu. Redzētais reizēm puisi pārsteidzis: „Bija kāda sieviete, kas ieradās pavisam plānās vasaras biksēs un džemperītī. Viņai nebija kurpju kājās. Un viņai nebija nevienas somas. Tāda viņa te arī bija ieradusies – tikai viņa pati.” Sarunās ar bēgļiem Daniels uzzinājis, ka daļa raizējas – vai viņus kā arābiski runājošus cilvēkus te labi pieņems.
„Un kāpēc lai mēs nepalīdzētu - pat ja viņi nepaliek pie mums? Tikai tad, kad jūs redzat daudz šo cilvēku, tikai tad jūs saprotat, cik patiešām grūti viņiem ir klājies.
Daži ārēji izskatās gluži labi, taču uz citiem paskatoties, var nojaust, ka nav viss kārtībā. Viņi nobīstas no sīkākā trokšņa uz ielas, liekas, ka tūlīt kaut kas ļauns sekos.”
Brīvprātīgos mēdz saukt par rozā vestēm, taču precizitātei – viņu ir tik daudz, dienā ap 70 vai pat simt, ka rozā vestes nu jau ir retajiem. Vestes sagrieztas strēmelēs, ko aptin ap roku. Bēgļu dienā te ir vismaz pārsimt.
Ar palīdzību nāk arī vietējie
Pie brīvprātīgo stenda mīņājas kāds bārdains sirms kungs, kurš no savas krietni nonēsātās jakas izvelk 500 kronu banknoti, kas ir nedaudz virs 50 eiro. Vēlas, lai šo naudu iedod kādai bēgļu ģimenei ar maziem bērniem. Pats reiz bijis bēglis – pirms pusgadsimta atceļojis no toreizējās Čehoslovākijas ar 20 kronām makā.
„Es šorīt savā dārzā salasīju ābolus, tie ir pavisam svaigi, tieši no koka,” saka Monika - 75 gadu veca zviedru kundze, kura dzīvo ārpus Stokholmas. Viņai pie rokas ir rūtaina soma uz ratiņiem, kas līdz pusei piebērta ar smaržīgiem, rožainiem āboliem. Monika bēgļu krīzei sekojot līdzi ziņās ik dienu kopš kara sākuma Sīrijā.
Tāpēc Monika vēlas būt noderīga, piemēram, palīdzēt brīvprātīgajiem virtuvē: „Mēs esam tik bagāti, mums ir viss, patiešām viss – vairāk, nekā mums ir vajadzīgs. Bet reizēm - jo vairāk cilvēkiem pieder, jo vairāk viņi baidās kaut ko no tā pazaudēt.”
Paši bēgļi sarunās ar medijiem daudz neiesaistās. Īsai sarunai piekrīt puišu bariņš no Irākas. Viņi plānojot doties uz Somiju, jo uzzinājuši, ka tur varēs ātrāk iegūt uzturēšanās atļauju.
Bēgļus te sagaida arī Migrācijas aģentūras darbinieki, kuri stāsta par patvēruma meklēšanas kārtību un viņu tiesībām. Ja kāds vēlas lūgt patvērumu Zviedrijā, tad aģentūra rūpējas par izmitināšanu. Savs stends stacijā ir arī Sarkanajam Krustam.
Mēģina iepazīsties ar iebraucējiem
Zviedrijas Migrācijas aģentūras dati vēsta, ka vēl augustā aģentūrā vērsās 11 tūkstoši cilvēku, lūdzot patvērumu, bet septembrī – tieši divreiz vairāk.
Tiesa, vismaz daļa zviedru ne tikai laipni sagaida bēgļus, bet arī vēlētos ar viņiem uzturēt kontaktus. Protams, ir arī cilvēki, kas noskaņoti pret bēgļu ieplūšanu. Taču nesena aptauja vēsta, ka septiņi no desmit aptaujātajiem zviedriem raizējas par ksenofobijas izpausmēm.
„Patiesībā ir viena lieta, kas mani patiešām biedē. Tie ir cilvēki, kas nevēlas visus uzskatīt par vienlīdzīgiem. Tas ir pats biedējošākais.
Līdzko mēs dalām cilvēkus "mēs" un "viņi", mums ir šī problēma,” saka zviedriete Eva Lundgrena-Stenboma, kuri veido integrācijas tēmai veltītus sociālos projektus Zviedrijas pilsētā Norčēpingā. Eva dzīvo izteikti zviedrisko sarkano māju rajonā Norčēpingā, kur paaudžu paaudzēs dzīvo tikai zviedri.
“Tie ir finansiāli labi nodrošināti, vidusšķiras zviedri. Taču tepat līdzās ir vairākas bloka mājas, kur dzīvo pārsvarā imigranti. Un šie cilvēki nekad nesatiekas. Kāpēc? Tas ir labs jautājums. To es vēlējos mainīt.” Pirmais Evas sociālais projekts iesaistīja daudzdzīvokļu mājā dzīvojošos jauniešus – lai viņos radītu sajūtu, ka viņi ir svarīga sabiedrības daļa un ka viņi paši var ko dot sabiedrībai. Veselu gadu jaunieši fotografējuši vidi sev apkārt un tad darbus izstādījuši.
Taču nu Eva pavisam tiešā nozīmē vēlas savest kopā sarkano māju iemītniekus zviedrus ar bēgļiem. Uz jautājumu, vai tad nav vieglāk neiziet no savas vides, Eva saka, ka šis nav tas gadījums: “Cilvēki ļoti vēlas iepazīties viens ar otru. Visi imigranti, ko esmu satikusi, man saka, ka ir tik grūti iepazīties ar zviedru. Ka mēģinājuši runāt, kad gaida pieturā autobusu, taču cilvēki noskatoties un neatbild.”
Eva atklāja, ka arī sarkano māju iedzīvotāji zviedri labprāt iepazītos ar kaimiņiem, taču zviedri nav paši komunikablākie cilvēki.
Tagad nu kaimiņiem ir beidzot satikšanās punkts – Evas projekts. Proti, desmit ģimenes no sarkanajām mājām un desmit no daudzdzīvokļu mājām tiks iepazīstinātas, lai vismaz reizi mēnesī vai biežāk satiktos, piemēram, iedzertu kafiju.
“Un ģimenes pašas izlemj, kā un kad tikties, un ko kopā darīt. Taču obligāti būs kopā jāapmeklē bērnu teātra izrādes, jo vairākumam ģimeņu ir mazi bērni. Tās ir viegli saprast, var labi pavadīt laiku, kopā pasmieties, un ir viegli kopā tās apspriest – gan bērniem, gan pieaugušajiem. Un vajadzētu apmeklēt otra darba vietu un, iespējams, doties kopā ekskursijā uz laukiem, kopā pastaigāties. Mūsu projekts segs izmaksas,” stāsta Eva. Projekta finanses sedz reģiona padome. Iespējams, pēc projekta būs konferences un semināri, ģimenes dalīsies pieredzē.
Novērtē imigrantu pienesumu
„Zviedrijā pašā nekad nav bijis karš, un tas pilnīgi noteikti Zviedriju ietekmēja nemilitārā virzienā…” Zviedrija nepiedalījās abos Pasaules karos militārās operācijās, taču bēgļi atceļoja uz Zviedriju. Un Zviedrija guvusi ļoti ilgu pieredzi gadu gaitā, saka žurnālists Didzis Melbiksis, kurš Zviedrijā dzīvojis daudzus gadus.
„Šie cilvēki faktiski ir pienesums sabiedrībai. Un to, protams, var redzēt tikai ilgtermiņā. Šie cilvēki no šīs grupas – no dažādām valstīm - kļūst par politiķiem, žurnālistiem, rakstniekiem, akadēmiķiem, zinātniekiem, par cilvēkiem, kas reāli virza sabiedrību uz priekšu. Tie ir vieni no līderiem. Viņi saprot: „hei, tie ir tādi paši cilvēki kā mēs!” Jā, protams, būtu vienkārši tā – mums ir jāpalīdz, viņi ir nabadziņi, mēs palīdzam, iedodam drēbes un mājokļus. Bet, ja viņi ilgtermiņā nes atdevi... Piemēram, šie lielie vārdi, futbola spēlētājs bosnietis Zlatans Ibrahimovičs, arī valdības ministri bijuši. Arī mūsu pašu Laila Freivalds divreiz bijusi ministre – ārlietu un tieslietu ministre,” stāsta Melbiksis.
Turklāt interesanti – nesenā aptaujā, ko veica pētījumu firma "Ipsos" zviedru laikrakstam „Dagens Nyheter”, atklājās, ka atbalsts bēgļu uzņemšanai ne tikai audzis. 44 procenti iedzīvotāju uzskata, ka Zviedrijai vajadzētu uzņemt vēl vairāk bēgļu. Salīdzinot ar tādu pat aptauju februārī, izrādās, tagad Zviedrijā tā domā par 18 procentiem vairāk cilvēku.
