Margarita ar sarīkojuma dejām nodarbojas jau kopš piecu gadu vecuma, bet 16 gados uzņēmās arī treneres pienākumus, mācot dejas soli piecgadniekiem. „Mana trenere pat ātrāk redzēja, ka dejošana ir mans dzīvesveids, nekā es to pati apzinājos.
Viņa saskatīja manī skolotājas talantu un vienu dienu pienāca man klāt un pateica, ka no nākamās dienas es ne tikai pati trenēšos, bet arī apmācīšu citus.
Tas bija liels pārsteigums, tomēr neiebildu,” ar savu karjeru lsm.lv iepazīstina Margarita: „Paralēli es gan trenējos, gan piedalījos sacensībās, gan arī apmācīju dejotāju grupas un pārus. Lēnām par maniem audzēkņiem kļuva vecāka gadagājuma cilvēki, sāku strādāt ar 11. un 12.klases jauniešiem, studentiem, hobija klases dejotājiem. Pamazām mani audzēkņi izauga par zvaigznēm – čempioniem. Vēlāk jau apmācīju bērnus no četru gadu vecumam līdz pat 60 gadiem. Par daudziem skolniekiem biju jaunāka, taču visi pret mani izturējās ar cieņu un strādāja atbildīgi.”
Margarita savu sporta meistares titulu ieguva 20 gadu vecumā, un pēc tam treneres un dejotājas pienākumiem nāca klāt arī tiesneses darbs un meistarklašu vadīšana gan Latvijā, gan ārzemēs – Krievijā, Lietuvā un Polijā. „Atskatoties uz padarīto darbu, šobrīd ir patīkami redzēt rezultātu un bijušo audzēkņu veiksmīgu karjeras attīstību,” saka Margarita, „Lieldienu laikā divas nedēļas pavadīju Latvijā un uzzināju, ka viena no manām skolniecēm ir devusies uz pasaules čempionātu. Viens pāris ir sporta meistari latīņamerikāņu deju klasē.”
Kopš 2010.gada Margarita visu savu pieredzi un prasmes cenšas iedzīvināt Grieķijā. Veiksmīgi darbojas viņas deju skola Atēnās Marousi un Glifada rajonos, aizvadītajā gadā viņa piedalījās Grieķijas deju čempionāta tiesāšanā. „Es mīlu savu darbu. Kopš 18 gadu vecuma pateicos Dievam, ka esmu atradusi savu ceļu dzīvē,” atklāj Margarita, „Grieķijā pastāv Nacionālā sporta deju federācija, un visus savus Latvijas diplomus un tiesneša kvalifikāciju esmu apstiprinājusi federācijā. Man Grieķijā ir deju partneris, ar kuru kopā varu izveidot šovu, uzstāties kādā pasākumā, taču sacensībās vairs nepiedalos. Meistarklases gan pasniedzu.”
Uz jautājumu, kāpēc zināma un veiksmīga karjeras dzīve Latvijā tikai nomainīta uz nezināmo un krīzes skarto Grieķiju, Margarita atbild: „Ceļojot gan darba darīšanās, gan arī kā tūristei pa citām valstīm, sapratu, ka man nepieciešamas plašākas robežas, lielāka valsts. Ar Latviju vien nepietiek. Sajutu, ka mans iekšējais potenciāls ļauj paveikt daudz vairāk.
Iepriekš divas reizes biju Grieķijā, un šī valsts mani ļoti piesaistīja, atstāja sirdī patīkamu nospiedumu. Tad pienāca brīdis, kad man gribējās pārmaiņas dzīvē.
Nolēmu, ka gribu nodarboties ar savu iemīļoto lietu tajā valstī, kur vēlos dzīvot. Apmēram sešu pārdomu mēnešu laikā izvēlējos Grieķiju. Bija ļoti žēl atstāt Latvijā iesākto, kas veidots un lolots kopš piecu gadu vecuma, un sākt visu no nulles svešā valstī, taču to nemaz nenožēloju. Nesaku, ka Latvija nav mana valsts, taču gribēju dzīvot citādā klimatā.
Tā kā mana mamma ir no Krasnodaras, kas ir tuvu Melnajai jūrai, domāju, ka šī vēlme pēc subtropu klimata ir man asinīs. Latviju ir ļoti patīkami apciemot, jo tā ir valsts, kur esmu aizvadījusi bērnību un nozīmīgu savas dzīves posmu.”
Kad lēmums par pārcelšanos uz Grieķiju jau bijis pieņemts, bet nevienam vēl skaļi vārdos nepateikts, Margarita saņēma vairākus vilinošus darba piedāvājumus no Rīgas trenēt dejotāju pārus pasaules mēroga sacensībām, bet viņa uzskata, kā tā ir bijusi tikai pārbaude no Dieva, lai tiktu vaļā no šaubām. „Es sapratu, ka tik radikālas pārmaiņas manā dzīvē ir tagad vai arī nekad,” izvēli paskaidro Margarita, „vecāki bija šokā un ieteica apdomāt savu lēmumu, taču tur nebija ko domāt. Zināju, ko daru, un lūdzu viņiem morālu atbalstu.
Kad mamma pirmo reizi atbrauca pie manis ciemos uz Grieķiju, viņa bija pārsteigta, kā man izdevies šo visu sasniegt, sākumā taču pat valodu nezināju.”
Grieķijā Margaritu nesagaidīja ne draugi, ne radi, pirmos divus mēnešus viņu savā dzīvoklī uzņēma viens pazīstams mākslinieks no Latīņamerikas. Pēc tam, kad bija atrasti pirmie skolēni un nopelnīta alga, viņa noīrēja savu dzīvokli.
„Ierodoties Grieķijā, man bija tikai pase kabatā un sapnis sirdī,” atceras Margarita, „atļautais līdziņemamās bagāžas svars ir 20 kilogrami.
Kas tur ietilpst? Kāds viegls apģērbs, dejošanai nepieciešamais tērps un viss. Grieķijas Nacionālā sporta deju federācija man bija sveši cilvēki, taču es biju pārliecināta par sava lēmuma pareizību, zināju, ko gribu, un ticēju, ka viss man izdosies. Sākums nebija viegls, jo nebija neviena, kurš man palīdzētu, piemēram, pēc dokumentu nokārtošanas sporta deju federācijā nevarēju pasniegt stundas tiem grieķiem, kuri nesaprata angļu valodu. Gāju valodu kursos, pārvarēju savu kautrīgumu runāt kļūdaini, piemēram, izvēloties nepareizus darbības vārdu laikus un lietvārdu galotnes, un nu jau pasniedzu stundas arī grieķu valodā. Tagad daudzi cilvēki, kuriem stāstu savu dzīves pieredzi, saka, ka es viņus iedvesmoju un ar savu piemēru palīdzu iet uz priekšu, lai piepildītu savus sapņus.”
Margarita atklāj, ka jūlijā Grieķijā ciemosies viņas kolēģis no Latvijas Valdis Škutāns. Esot ieplānots noorganizēt deju semināru. Ir lieli plāni saistībā ar dejošanas kultūras attīstību Grieķijā. Viņa vēlas noorganizēt sarīkojumu deju sacensības nākamgad, kā arī panākt sacensību organizēšanu augstā līmeni, lai Eiropas un pasaules čempionātus varētu organizēt šajā Vidusjūras valstī.
Gan Latvijā, gan Grieķijā norisinājās TV šovs „Dejo ar zvaigzni”, un izrādās, ka šogad tajā piedalījās Margaritas skolnieks Andris Antuzevičs, kurš dejoja pārī ar Lolitu Novikovu. „Jā, es balsoju par Andri,” smejoties lsm.lv atzīst Margarita, „salīdzinot abu valstu šovu, jāsaka, ka Latvijā tas tika noorganizēts daudz augstakā līmenī, un dejotāji savu profesionalitāti var parādīt vairākās programmās. Grieķijā dejošanas līmenis ir ļoti zems, viens vai divi cilvēki bija spējīgi daudz maz ciešami nodejot vienu deju. Ja man jānovērtē ar atzīmi, tad Latvijas šovam „Dejo ar zvaigzni” es dodu 8 vai 9, bet Grieķijas – 5 balles.”
Margarita arī atzīst, ka ar latviešiem ir vieglāk strādāt. Viņi esot daudz atbildīgāki un organizētāki. „Ar grieķiem ir daudz jāmokās un jāskaidro,” viņa saka, „patiesībā jau tās deju skolas, kas pieejamas Grieķijā, man grūti par skolām nosaukt. Tie ir kaut kādi attīstoši dejošanas centri, uz kuriem aiziet cilvēki, mazliet iemācās salsu vai bačata un dodas uz naktklubu sava prieka pēc padejot. Viņi nezina, ka pastāv pavisam cits, augstāks līmenis.”
Runājot par nākotnes plāniem, Margarita atklāj: „Gribu, lai mani skolnieki kļūst par Grieķijas čempioniem. Vēlos paveikt ko lielu, skaistu un izaudzināt zvaigznes.”
