„Tagad zinu, ko Rembo bija domājis sakot: „Es nejūtu savas kājas!” joko spānis Ferrans Tarradeljass, atceroties Latvijas ziemu. Viņš tagad dzīvo un strādā Barselonā un jau ilgus gadus sevi uzskata par patiesu Latvijas draugu un apbrīnotāju. Viņš ir pēries īstā latviešu pirtī, bijis vietējās kāzās un vienmēr apbrīno latviešu aizraušanos ar ziediem.
Ar Latviju Ferrans Tarradeljass satikās jau pirms daudziem gadiem - 1994.gadā, neilgi pēc tam, kad Latvija bija atguvusi neatkarību. Viņš bija spāņu tautas mūzikas grupas dalībnieks, ar kuru kopā uzstājās kādā pasākumā un tur ieraudzīja divas latvietes, kuras, kā Ferrans uzsver, bija ārkārtīgi glītas, gluži kā vairums latviešu sieviešu. „Kopā ar saviem grupas biedriem tuvojāmies viņām, lai nodziedātu spāņu serenādi. Un pateicībā par šo priekšnesumu viņas piedāvāja nodziedāt latviešu dziesmu, vienu no tām skaistajām, kas skan jūsu Dziesmu svētkos. Turklāt divbalsīgi. Tajā brīdī sajutāmies mazliet primitīvi un neattīstīti latviešu mūzikas priekšā,” Ferrans atceras.
Latvijā viņš ir bijis septiņas reizes – gan privātu iemeslu dēļ, gan arī darba komandējumos. Ferrans vairākus gadus bija arī Eiropas komisāra Andra Piebalga runasvīrs. Tomēr, lai arī ilgi bijis līdzās latviešu komisāram, viņš atzīst, ka mūsu valoda ir viens liels klupšanas akmens, jo to nav nedz iespējams saprast, nedz iemācīties par spīti tam, ka ārzemnieka ausij tā esot tīkama.
Arī Latvija ziemas mēnešos ir tas, kas viņam nešķiet pievilcīgi, bet tieši ar aukstumu saistās Ferrana viens no smieklīgajiem gadījumiem Rīgā: „Ir tāda filma, kas saucas „Rembo”, un tajā viņš saka frāzi, kas atstājusi uz mani lielu iespaidu: „Es nejūtu kājas.” Es līdz galam nesapratu šo vārdu nozīmi līdz brīdim, kad pats biju spiests februārī pastaigāt pa Rīgas ielām. Tas bija 2004.gadā, laukā bija mīnus 22 grādi, un es tiešām nejutu savas kājas, un tas tiešām bija briesmīgi.”
Šis stāsts viņam atsauc atmiņā vēl kādu notikumu, proti, kā ieradies uz kāzām un attapies, ka ir vienīgais, kurš nav atnesis ziedus un dāvanu. Bet tā kā viņam līdzi bijusi ģitāra, tad apsveikumam nodziedājis dziesmu, kas izvērtusies par labāko dāvanu kāzās.
„Un tad es pieredzēju, kas ir latviešu pirts,” Ferrans turpina, „tev liek noģērbties plikam, ieved drausmīgā karstumā, piekauj ar zariem, liek mesties ledus aukstā ūdenī, tad iesmērē ar medu un sāli. Un tas viss pilnīgi noteikti ir ārkārtīgi veselīgi. Bet, ja esi spānis un neesi pie tā radis, tad esi pilnīgi pārliecināts, ka kādā brīdī dabūsi sirdstrieku.”
Ferrans zina, kas ir Dziesmu svētki, apbrīno latviešu ziedu kultūru, jo tos pasniedz pat gada aukstākajos mēnešos, un uzskata sevi par lielu Latvijas atbalstītāju.
Valstij dzimšanas dienā viņš novēl: „Es jums vēlu nekad nemainīties. Lai jūs dzīvotu mierā un pārticībā. Un lai draudzība starp Latviju un Spāniju kļūtu arvien stiprāka un stiprāka.”
