Makare atzīst, ka sociālie uzņēmumi sapņo, ka viņiem reiz nebūs darba, jo problēmas, kuras viņi labo, būs atrisinātas.
Uzņēmums ražo trīsriteņus cilvēkiem ar kustības traucējumiem un senioriem, bet tas nav tikai palīglīdzeklis fiziskajām aktivitātēm, „mēs tā mazinām atsevišķu cilvēku izolētību”, stāsta Makare, skaidrojot, ka daudziem cilvēkiem šāds ritenis ir iespēja iziet ārā no mājām, būt ar draugiem, dažviet laukos tā ir vienīgā iespēja senioriem tikt līdz veikalam.
Eiropā tādus trīsriteņus ražo rūpnieciski, ko atbalsta valdības un pašvaldības. Arī Latvijā cilvēkiem tie ir nepieciešami, bet viņi nevar atļauties tos iegādāties no Eiropas. „Hopp” savu produkcijas netirgo par tirgus cenu, bet par cenu, kas tuva pašizmaksai, turklāt uzņēmēji paši meklē atbalstītājus, kas var palīdzēt, lai šie riteņi nonāktu pie lietotājiem. Tagad uzņēmumam ir arī divu gadu pieredze ar veiksmīgiem labdarības projektiem.
Pašlaik gan tas nav „maizes darbs”, jo projektam nepieciešami atbalstītāji, bet arī par hobiju to nevar nosaukt, jo projektam veltīti jau četri gadi dzīves, atzīst Makare.
Viņa pauž gandarījumu, ka tagad sāk runāt par sociālo uzņēmējdarbību, un cer, ka drīz būs tiesiskais ietvars šādai darbībai, un tas savukārt cels sabiedrības apziņu par to, „kas ir tā jocīgā struktūra”. Pašlaik „Hopp” bieži vien saskaras ar neizpratni, kas ir sociālais uzņēmums, kas nav nedz labdarības organizācija, nedz bizness klasiskā izpratnē.
Makare cer, ka līdz ar jaunu regulējumu būs arī aizvien vairāk cilvēku, kas iesaistīsies sociālajā uzņēmējdarbībā, attīstīs labas idejas un cerēs, ka reiz problēmas būs atrisinātas un viņiem nebūs darba.
